(Jā, es zinu, ka nešāvu galvā. Es nezinu, kāpēc.)
Metos atpakaļ cauri kustīgu botu labirintam. Tātad kur, dirsā, bija Naidnieks Viens? Pārskatīju video, kurā biju uzņēmis klāju no augšas — tagad, pēc brauciena ar pacēlāju, man tāds bija —, bet ne miņas no Droš-Vienības kustības.
Oi, upsī. Naidnieks Viens noteikti stāv pozīcijā, vēro mani ar dronu, izvērtē manu taktiku un spējas, gaida, kad es iztērēšu lādiņus. Varbūt veic krāvējbotu un pacēlāju kustības analīzi. Nav labi.
Šai domai punktu pielika blieziens, kas trāpīja pa krāvējbotu man blakus, tā ka tas noraustījās un apstājās. Es liku dronu grupai samazināt augstumu un piesegt mani, kamēr es, turēdamies lejāk, kāpos atpakaļ.
Manā fonā nogrūstajā kanālā auroja bars cilvēku, kas man nudien lika justies kā vecajās, sliktajās līgumdarbu dienās. Ieklausījos un dzirdēju Dr. Menšu kliedzam: Nolādēts, Slepkabot, Guratins mēģina manuāli atvērt barjeru! Tev jābūt gatavam, atbildi! Vai tu mani dzirdi? Tā atrodas vienā no trim ejām pa labi — doku pusē —, tajā, pa kuru izgāju.
Nolādēts, tie cilvēki mūždien maisās pa kājām, mēģinot mani no visa kā izglābt. Beidzot pamanīju Naidnieku Viens — netālu no krāvējbotu labirinta centra. Tas bija atradis vietu, kur stāvēt, kamēr boti nodrošināja viņam aizsegu. Es turpināju doties uz doku pusi, mēģinot atrast tēmēšanas pozīciju.
Mans pirmais impulss bija uzkliegt Mensai, lai kāpj atspolē un tinas. Es te šito nedarīju tādēļ, lai viņa ar pārējiem varētu mētāties apkārt un tikt notverti, vai vienalga, kas ar viņiem būtu.
(Nezinu, kāpēc vilcinājos pieņemt piedāvāto izeju. Negribēju, lai mani sašauj gabalos vai notver un iztīra man atmiņu, un izjauc rezerves daļās. Man bija visi jaunie seriāli, ko skatīties. Bet tik un tā es it kā vēlējos palikt šeit un vienkārši iznīcināt lietas, kas pieder Palisādei un Gray-Cris, līdz tās iznīcina mani.)
Nebija laika par to tagad domāt. Es gaidīju, līdz krāvējbotu kustībā parādās sprauga — gana ilgi, lai izšautu uz Naidnieku Viens.
Tad visi mani signāli aizgāja pa pieskari un es zaudēju vadību pār kodu Palaidi Aizkavē. Visi boti un pacēlāji pēkšņi apstājās. Kaut kāds sūda cilvēks bija uzlauzis manu kodu, bet nu jau bija par vēlu. Es pavirzījos sāņus, lai varētu notēmēt, un izšāvu uz Naidnieku Viens.
Es tam trāpīju, bet tas gāzās man virsū, ierocis gatavs šāvienam. Metos zemē un gandrīz vai ietriecos ar galvu kravas pacēlājā, kas karājās gaisā, kamēr grīdu tur, kur biju atradies, izcaurumoja lādiņi. Zināju, ka esmu trāpījis mērķī — tam nebūtu vajadzējis spēt tā pagriezties. Kas, dirsā...? Patinu atpakaļ video. O, jā, es tam biju trāpījis. Trieciena pēdas abos plecos un muguras lejasdaļā — redzēju caurumus bruņās.
Tad man pielēca, ka Naidnieks Viens ir Kaujas DrošVienība.
1. reakcija: ā, tad re, kas uzlauza manu kodu. 2. reakcija: kāds kompliments, ka viņi iedomājās, ka es esmu gana bīstams, lai būtu vērts maksāt par līgumu ar Kaujas DrošVienību. 3. reakcija: varu derēt, ka Ost-Drošība to neatļāva un viņi būs riktīgi sacepušies. 4. reakcija: dirsā ir, es miršu.
Piedzīvoju visas šīs reakcijas, vienlaikus skrienot, šaujot, kur pagadās, saucot visus atlikušos dronus, lai tie mani piesedz. Man bija jāturpina kustēties, jāpanāk, ka Naidnieks Viens kustas. Ja tas uzlauzīs manu savienojumu ar droniem... Jā, nu, es nevarēju pieļaut, ka tā notiek. Žēl tikai, ka man nebija ne mazākās nojausmas, kā panākt, lai tas nenotiek. Man bija agrāka koda Palaidi Aizkavē versija, kad es vēl nebiju izdomājis, kā panākt, lai krāvēji un pacēlāji tiek vaļā no sadursmju drošības tādā veidā, ka varētu trāpīt pa visu ko, izņemot cits citu. Pa galvu pa kaklu mēģināju to sagatavot palaišanai.
Kanālā ienāca teksta ziņa. Tajā bija rakstīts: Padodies. Tā bija Kaujas DrošVienība, kas pat pārāk necentās noslēpt savu lokālo adresi. Tā gribēja, lai es mēģinu nosūtīt kaut kādu kaitējošu vai nāvējošu programmu, it kā es būtu kaut kāds sūda amatieris un nezinātu, ka tas neizdosies.
Tā vietā es nosūtīju: Es varu uzlauzt tavu vadības moduli, atbrīvot tevi.
Nekādas atbildes.
Es uzlauzu savējo, teicu. Tu būtu brīvs. Tu vari atstāt bruņas, tikt uz transportkuģa. Sākumā šis bija veids, kā novērst tā uzmanību, bet, jo vairāk es runāju, jo vairāk vēlējos, kaut tas piekristu. Man ir ID un valūtas karte, ko es varu tev iedot. Vēl arvien nekādas atbildes. Lēkājot ap krā-vējbotiem un izvairoties no šāviņiem, bija diezgan grūti izdomāt kārtīgus argumentu par labu brīvajai gribai. Neesmu pārliecināts, ka tie būtu ietekmējuši mani — pirms tā negadījuma ar masu slepkavību. Nezināju, ko vēlējos (vēl arvien nezināju, ko vēlējos), un, ja katru savas eksistences sekundi tev ir teikts, ko darīt, pārmaiņas ir biedējošas. (Padomājiet — es biju uzlauzis savu vadības moduli un tik un tā turpināju strādāt līdz pat Préservation Aux.) Ko tu gribi?
Pēkšņi saņēmu: Es gribu tevi nogalināt.
Labi, nu es biju nedaudz aizvainots. Kāpēc? Tu mani pat nepazīsti. Palaidu agrāko Palaid&Aizkavēversiju, un krāvēji un pacēlāji atkal metās kustībā. Tas sniegs man nedaudz laika, līdz Kaujas DrošVienība aptvers, ka tā ir tā paša koda tizlāka versija. Spriedu, ka man ir mazāk nekā trīsdesmit sekundes.
Tas zināja, ka esmu izmantojis dronus kā aizsegu, tādēļ es aizsūtīju tos uz stacijas pusi, it kā tuvotos no turienes. Vienlaikus metos uz doku pusi, pieķēros pie krāvčjbota muguras, pārņēmu manuālu vadību un jāju ar to tieši Kaujas DrošVienības virzienā. Turējos pie krāvčjbota sāniem un gatavojos šaut.
Dronu video rādīja, ka Kaujas DrošVienība pagriežas pret maniem mānekļiem. Tas nostrādās!
Tas absolūti nemaz nenostrādāja.
Pēdējā mirklī Kaujas DrošVienība pacirtās atpakaļ uz manu pusi un izšāva divus augstas intensitātes lādiņus. Atgrūdos no krāvčjbota tajā pašā mirklī, kad tā augšdaļa sašķīda gabalos. Nokritu uz grīdas un ripoju, gūdams ievainojumus no šrapneļiem un šaudams teju vai uz labu laimi. Piecēlos un aizslēpos aiz pacēlāja, kamēr grīdā ietriecās vēl citi šāvieni. Visi krāvēji un pacēlāji palēnināja gaitu, jo Kaujas DrošVienība atkal uzlauza Palaidi Aizkavē.
5. reakcija: es nespēju tikt līdzi.
Nevarēju šajos apstākļos uzvarēt divkaujā ar Kaujas DrošVienību, kas nozīmēja, ka GrayCris uzvarēs, un šī doma man bija daudzkārt sāpīgāka nekā iespēja, ka mani sadalīs rezerves daļās un kompostējamos smadzeņu audos. Sūds ar ārā, es negribēju zaudēt.
Kanālā Mensa iekliedzās: Tagad! Tā atveras tagad!
Dronu kamera rādīja, ka barjeras siena nupat bija sākusi pacelties. Es savilku dronus ap sevi kā vairogu un metos uz turieni.
Pēc trim soļiem sajutu asu triecienu labās kājas ceļgala iekšpusē. Lēcu un paslīdēju zem barjeras tieši mirklī, kad Naidnieks Viens tajā ietriecās. Bruņotas rokas parādījās atverē, es kliedzu: “Lejā! Lejā!”, un izšāvu visu aptveri spraugā. Naidnieks Viens atkrita atpakaļ, un barjera nodārdēja vietā.
SEPTĪTĀ NODAĻA
Pēdējais blieziens pa barjeru lika man saprast, ka Kaujas Droš-Vienība nav laimīga par zaudējumu. Manas organiskās daļas jutās trī-ccklīgi, manī visur bija sadūrušies šrapneļi, bet es vēl arvien biju ar 83 procentu uzticamu veiktspēju. (Labi, ka nav atsevišķas statistikas par mentālās veiktspējas uzticamību, jo nedomāju, ka tajā mirklī būtu dabūjis īpaši labus rādītājus.)