Taisnība ir, viņi bija pišļi. Nav jau tā, ka es to nebūtu zinājis iepriekš, tikai tagad to bija grūtāk pieņemt. Pieklauvēju privātajā kanālā Mensai un teicu: Es varu pārņemt šo kuģi.
Mensa atbildēja: Nē, nav nepieciešams, mēs varam viņiem samaksāt.
Mums nevajadzētu. Mums nevajag. Pilotbots bija ziņkārīgs un draudzīgs, bet tas nebija nekāds DiPTs un nevarēja mani apturēt. Es varēju pārņemt kuģa DrošSistēmu, pirms šis cilvēks ar kārdinoši lielo, labi pazīstamo šaujamo paspētu pamirkšķināt. Es to gribēju izdarīt, un kanālā tas bija jūtams.
Mensa pagriezās, ar abām rokām satvēra manas jakas atlokus un teica: “Nē.”
Visi pieklusa. Rathi un Guratins, Pin-Lī, kas vēl arvien rakājās somā, meklēdama cietās valūtas kartes, komanda aiz slūžām, balss saziņā. Man pēkšņi vajadzēja redzēt Mensas seju, un es atstāju Atspol-Drošības kameru, lai paskatītos uz viņu.
Viņa izskatījās nikna un pārgurusi, precīzi tā, kā es jutos. Nosūtīju: Tev nav ne jausmas, kas es esmu.
Viņa piešķieba galvu un izskatījās vēl niknāka. Es precīzi zinu, kas tu esi. Tu esi nobijies, tu esi ievainots, un tev vajag dirsā nomierināties, lai mēs tiekam cauri dzīvi.
Atbildēju: Es esmu mierīgs. Lai pārņemtu uzbrukuģi, ir jābūt mierīgam.
Mensas acis samiedzās. Drošības konsultanti neievelk klientus nevajadzīgās, dramatiskās kaujās par varu kuģī, kas viņus glābj. Un piebilda: Jo tas būtu stulbi.
Viņa nebaidījās no manis. Un es pēkšņi apjēdzu, ka negribēju, lai tas mainās. Viņa tikko bija pārdzīvojusi traumējošu pieredzi, un es to padarīju vēl sliktāku. Mani kaut kas pārņēma, un tas nebija parastais vienaldzības vilnis.
Kā gribi, nosūtīju. Tas izklausījās nīgri, jo es biju nīgrs.
Man riebjas emocijas.
“Labi,” viņa skaļi teica. “Pin-Lī, vai mums ir nauda šim idiotiskajam, nevajadzīgajam nodrošinājumam?”
“Jā.” Pin-Lī pavicināja gaisā sauju cietās valūtas karšu. “Ja ar to nepietiek, man ir mūsu konta informācija, varu pārsūtīt atļauju...”
Mensa beidza blenzt uz mani un pagriezās riņķī. Komanda, kas nupat gan personiski, gan caur motorizēto bruņu ķiveres kameru bija pieredzējusi, kā viņa uzvar gribas cīņā ar patvaļīgu DrošVienību, skatījās ieplestām acīm. Viņa teica: “Tā kā mēs esam nodrošināti klienti, vai varam doties uz klāja, lai vienotos par rēķinu?”
Pēc mirkļa vilcināšanās saziņā teica: “Lūdzu, kāpiet uz klāja, Dr. Mensa.”
Jau minēju, ka ar DrošVienībām ir tāda lieta, ka tām neļauj sēdēt uz cilvēku mēbelēm ne darba, ne brīvajā laikā. Tādēļ pirmais, ko izdarīju, kad komanda bija izvedusi mūs cauri slūžām un pa gaiteni līdz pasažieru sēdvietām — apsēdos uz polsterēta soliņa.
(Neesmu pārliecināts, ka tas uz cilvēkiem atstāja kaut jel kādu iespaidu. Cilvēki tādas lietas neievēro. Bet man tas bija patīkami.)
Guratins apsēdās uz soliņa pie pretējās sienas, un Rathi atkrita blakus man. Šī bija liela telpa vairākus stāvus zem galvenā klāja, ko, iespējams, izmantoja sapulcēm ar personālu, kas nepiederēja uzņēmumam — telpa bija izolēta no pārējā kuģa struktūras, un mēbeļu pārvalki bija samērā jauni.
Kuģa drošībnieki bija izvietojušies platajā gaitenī ārpus telpas, vienīgi motorizētajās bruņās tērptais bija izgājis ārpus tieša redzamības loka. (Komanda domāja, ka viņi ir noslēguši DrošSistēmu, lai es tajā nevarētu iekļūt. Viņi kļūdījās.) Kāds komandas loceklis mēģināja pārliecināt Dr. Menšu doties uz kajīti atpūsties, bet Dr. Mensabija aizņemta arjaunā nodrošinājuma līguma caurskatīšanu, kamēr Pin-Lī vienojās par maksājumu.
Klausoties DrošSistēmas audio, dzirdēju komandas biedru gaitenī sakām: “Nekad nebiju redzējis kādu bez bruņām. Tie tiešām izskatās pēc cilvēkiem.”
Es parādīju tajā virzienā žestu, ko biju redzējis tikai seriālos ar ļoti augstu nepiedienības reitingu. Guratins to ievēroja un izdeva apslāpētu skaņu.
Tad Mensa deva Pin-Lī savu piekrišanu nodrošinājuma līgumam un devās šurp, lai nikni blenztu uz mani. Viņa klusā balsī teica: “Esmu tik dusmīga uz tevi.”
Rathi nervozi pavirzījās nostāk. (No manis Rathi nebaidījās, bet, ja Dr. Mensa sadusmojās, labāk atrasties citā telpā.) Viņš teica: “Ē, varbūt jūs gribētu runāt privātākā...”
“Tev būtu jāapsēžas,” es viņai teicu. “Tu esi pārdzīvojusi traumējošu pieredzi. Pasaki viņiem, ka tev vajag MedSistēmas Traumas Izvērtējumu Atgūtam Klientam...”
“Taisnība, tev tiešām vajadzētu medicīnisku apskati,” Guratins iesāka, un Rathi un Pin-Lī piekrītoši piebalsoja.
“Liekās mierā.” Mensai nebija ne mazākās vēlēšanās novērst uzmanību. “Tu paliki iepakaļ, lai tevi nogalinātu.”
Labi, ja neņem vērā faktu, ka tobrīd tieši tāds bija mans mērķis, tā nebija mana vaina. “Viņi nebūtu izlaiduši mani cauri. Es teicu Ost-Drošībai, ka, ja viņi tevi palaidīs līdz atspolei, es palikšu tur.”
Tas Menšu apturēja. Viņa sarauca pieri. “Vai tāpēc tu paliki?”
Es būtu varējis melot. Es negribēju. “Lielākoties,” atbildēju. Atkal ieskatījos viņas sejā pats ar savām acīm. “Es gribēju uzvarēt.”
Rathi, Guratins un Pin-Lī vēroja mani. Uzņēmuma komanda neprasmīgi izlikās, ka nemēģina noklausīties. Dr. Mensas seja atmaiga — tik tikko jūtami. Rathi teica: “Tad kāpēc tu atnāci, kad Guratins dabūja vaļā barjeru?”
“Tāpēc, ka pēdējais pretinieks bija Kaujas DrošVienība, un tas gribēja mani saplosīt gabalos. Tā nebūtu uzvara.” Kaut es zinātu, kas bija uzvara. Un, kad biju sācis teikt patiesību, bija grūti mitēties. “Es negribu būt šeit.”
Pin-Lī apsēdās blakus Rathi. “Mēs te nebūsim ilgi. Pēc šī lēciena tārpejā mēs satiksimies ar Saglabāšanas kuģi un tiksim prom no šī lidojošā produktu automāta.” Viņa pablenza uz komandas pusi. “Te ir sajūta, it kā viss, kas man riebjas korporācijās, būtu sabāzts vienā bruņotā paciņā.”
Par mani arī varētu pateikt to pašu. Jautāju Dr. Mensai: “Un ko
tad?”
“Par to man ar tevi jārunā,” viņa atbildēja. Tad pameta aci uz uzņēmuma komandu. “Lai gan pagaidīsim, līdz mūs neieraksta...”
Tālāko es palaidu garām, jo saņēmu pilotbota brīdinājumu kapteinim cilvēkam. Mēs tuvojāmies tārpejai, bet naidnieks vēl arvien mūs izsekoja. Kuģa DrošSistēma tikko bija atvairījusi mēģinājumu caur saziņas kanālu izveidot kontaktu ar kuģa iekšējo kanālu.
“Naidnieks uzbrūk,” es teicu. Automātiski piecēlos, bet nebija kurp iet. Šis varētu būt ļoti slikti. Nezināju neko par starpkuģu kaujām, bet, spriežot pēc trauksmes līmeņa... Palisāde taču nevarētu veikt uzbrukumu ar kodu caur mūsu saziņu, vai ne? Ārā, gaitenī, komanda bija pieklususi, piešķiebtām galvām klausoties kapteiņa kanālā.
“Kas?” Rathi jautāja.
“Viņi uz mums šauj?” Mensa precizēja.
“Nē. Tas ir... Uzbrukums!” Pārvēlu. Saziņas kanāls tikko bija pieslēdzies un saņēma datus. Galvenajā klājā virs mums kapteinis auroja, lai kāds fiziski izslēdz kanālu, un kāds cits rāva vaļā paneļus, lai tiktu pie to sastāvdaļām. DrošSistēma pārslēdzās aizsardzības režīmā un aizmūrēja dzīvības uzturēšanu un ieročus. Iekliedzos: “Atslēdzieties no kanāla — tagad!” Rathi un Pin-Lī steidzīgi izrāva no ausīm saskarnes, es pārtraucu pieslēgumu Mensas implantam un uzcēlu mūri ap Guratina iekšējo uzlabojumu. Divi uzlaboti cilvēki gaitenī, sāpēs locīdamies, nokrita zemē, un es izveidoju mūrus arī ap viņiem. Tas bija DrošSistēmas darbs, bet tā bija aizņemta, cīnoties pret rīkojumiem atvērt gaisa slūžas un ļaut kuģim sākt dekompresiju.