Galvenajā klājā kāds teica: “Kā... Kā viņi varēja...”
Kāds cits atbildēja: “Sūdugrābšļiem ir mūsu kods, viņi apgāja saziņas aizsardzību...”
Palisāde, sadabūjusi uzņēmuma saziņas kodu komplektu, bija gājusi cauri to sarakstam, līdz atrada atbilstošo mūsējam. (Tas bija līdzīgs manam dronu vadības atslēgu sarakstam, ko izmantoju, lai pārņemtu drošības dronus Milu stacijā un TranRollinHyfa ostā.) Tikko savienojums bija nodibināts, tie bija nosūtījuši koda paketi kuģa kanālam. Tā nebija standarta kaitējošā vai nāvējošā programmatūra, kādu biju redzējis agrāk. Tā bija kuģa sistēmā, mēģināja radīt dzinēja sagrāvi un iznīcināt dzīvības nodrošinājumu un izčakarēja pilotbota vadības sistēmu. DrošSistēma cēla mūrus, bet naidīgais kods izēdās tiem cauri. Tas ēda DrošSistēmu.
DrošSistēma pazaudēja vēl vienu ugunsmūri, un galvenās slūžas sāka atvēršanas ciklu. Es ieslīdēju kuģa vadības kanālā un radīju visās slūžās karstuma vilni, kas sakausēja visu, izņemot manuālo vadību. Centos nogriezt visu digitālo pieeju inžcnierdaļai, bet bija jau par vēlu — dzinējs sāka sabrukt un motori beidza darboties. Sensori rādīja, kā tuvojās Palisādes kuģis. Galvenajā klājā kapteinis bija devis divus rīkojumus izšaut galvenos ieročus, bet pilotbots vairs nevarēja tiem piekļūt. Maģistrālajā caurulē pēkšņi izbeidzās gravitācija, tā iesprostojot cilvēkus, kas centās manuāli piekļūt sistēmām. Kapteinis mēģināja savākt kopā bruņoto atgūšanas komandu, lai pretotos iebrukumam, bet puse bija uzlaboti cilvēki, kurus uzbrukums to uzlabojumiem bija padarījis nekaitīgus, bet otra puse cīnījās ar noslēgtām durvīm, kas neļāva doties uz pozīcijām.
Es izmisīgi mēģināju kaut ko darīt. Centos palīdzēt DrošSistēmai, bet tā izjuka manās rokās.
Pilotbots nespēja runāt vārdos kā DiPTs, bet prātā jutu tā šausmas. Tas sūtīja: Kods: Sistēma Sistēma. Palīdzību. Briesmās.
Tas centās lūgt man palīdzību, izmantojot uzņēmuma kodus, tāpat kā biju lūdzis palīdzību saviem klientiem.
Piedrāzt. GrayCris neuzvarēs.
Es ieslīdēju līdz galam kuģī, pilotbota cietajā sistēmā. Biju redzējis DiPTu tā darām.
(Jā, DiPTa veiktspēja ir daudz lielāka nekā manējā. Es pievērsīšos šai problēmai, kad tā kļūs aktuāla, kas būs riktīgi drīz.)
Pēkšņi man bija citāds ķermenis — ciets vakuums pār metāla ādu; es redzēju tuvojošos kuģi ar savām acīm, ne tikai sensoriem. Tas bija nosūtījis abordāžas atspoli, kas ieradās straujā tempā, tuvojoties uzbru-kuģa galvenajām doku slūžām. Pievērsos iekšienei — nebija laika skatīties apkārt. Pilotbots gribēja zināt, ko lai mēs darām. Tas bija labs jautājums.
Šādā veidā apdzīvojot vienu cieto sistēmu, mēs ar pilotbotu varējām komunicēt gandrīz acumirklīgi. Savācu DrošSistēmas veikto uzbrucēja analīzi, lai mēs abi varētu to caurskatīt. Tas nebija tikai kods — kāda būtu kaitnieciska vai nāvējoša programma. Tas bija bots ar apziņu, kas ceļoja kanālā līdzīgi kā es, līdzīgi kā DiPTs, tikai bez fiziskas struktūras, kurā atgriezties — tāpēc tas bija tik ātrs. Tas bija kā kaujas bots bez ķermeņa.
Pilotbots jautāja, vai Uzbrucējs ir nevis bots, bet konstrukts, kas radīts no cilvēka neironiem, un norādīja vairākas vietas analīzē, kas šķietami par to liecināja.
Atbildēju, ka bija vēl sliktāk, bet ari labāk. Konstrukts bez ķermeņa būtu nežēlīgāks, bet to būtu arī vieglāk apmuļķot.
Man bija ideja, ko izstāstīju pilotbotam. Ja mēs varētu notvert Uzbrucēja koda paketi noslēgtā reģionā un iznīcināt, tad varētu atgūt vadību pār tā ietekmētajām sistēmām. Bet, lai iedabūtu Uzbrucēju noslēgtā reģionā, mums bija vajadzīga ēsma. Mums bija jāzina, ko Uzbrucējs grib/ko nosūtīts darīt.
Pilotbots teica, ka tas vēlas iznīcināt kuģi un tā komandu.
Es atbildēju, ka ir jābūt kādam iemeslam. Mūs nogalinot, Gray-Cris neko neiegūtu, un ir milzīgs risks saķerties ar uzņēmumu, iznīcinot tik dārgu kuģi.
Es atkal aktivizēju savu ķermeni, kas nekustīgi stāvēja pasažieru sapulču telpā. Rathi bija gaitenī un veica elpināšanu uzlabotajam cilvēkam — komandas loceklei, kura bija cietusi uzbrukumā viņas uzlabojumiem. Ari Guratins bija turpat, iebāzis abas rokas atvērtā pieejas panelī, turot gaiteņa lūku vaļā, lai komanda varētu tikt garām maģistrāles caurulei un nokļūt pie dzinēja. Pin-Lī un Mensa sēdēja uz grīdas kopā ar diviem komandas locekļiem. Visi četri bija atvēruši portatīvās manuālās saskarnes un drudžaini ievadīja kodu, stiprinot DrošSistēmas sienas. Viņi nebija gana ātri, bet tas, kas bija palicis no DrošSistēmas, droši vien novērtēja šos centienus.
Teicu: “Dr. Mensa, kā tev šķiet, kāpēc GrayCris to dara? Ko viņi grib?”
Visi sarāvās. “Ko tas dara?” komandas loceklis noprasīja. “Varbūt to ir pārņēmuši...”
“Muti ciet,” Mensa noskaldīja. Man viņa teica: “Mēs domājam, ka tas ir Milu dēļ. Viņi noteikti domā, ka pie tevis ir dati, ko tu paņēmi no Milu.”
“Noteikti,” Pin-Lī piebalsoja, nepaceļot galvu no ekrānvirsmas. “Viņi būtu varējuši mūs nogalināt, tikko ieradāmies TranRollinHyfa stacijā, bet viņi gribēja naudu. Tikai pēc tam, kad viņi aptvēra, ka tu esi šeit, sākās vardarbība.”
Zin’ kā, varēju derēt, ka viņām taisnība. Un varēju derēt, ka tas bija saistīts ar atmiņas čipu, ko biju paņēmis no Vilkenas un Gertas. Gray-Cris noteikti zināja, ka tas eksistē, noteikti ticēja, ka man tas ir. Viņi bija nokavējuši, jo tas šobrīd jau bija Saglabāšanas sistēmā, bet es šaubījos, vai viņi tam noticēs. Tomēr tas deva man kaut ko, pie kā pieķerties. “Vajag, lai kāds manuāli atbrīvo atspoli, ar kuru mēs atbraucām.”
Mensa nolika saskari un pietrausās kājās. “Mēs to izdarīsim. Pin-Lī...”
“Nāku!”
“Paldies par jūsu palīdzību,” mans buferis teica, kamēr es atkal atslēdzos un pārgāju pie pilotbota.
Atpakaļ paātrinātajā laikā es izskaidroju pilotbotam, ko gribēju pamēģināt. Tas cīnījās par ieroču sistēmu vadību, mēģinot sekot kapteiņa pavēlei izšaut. Tas parādīja man nedaudz informācijas par abor-dāžas atspoli: tās inventārs lika domāt, ka uz tās atradās Kaujas Droš-Vienība, kā arī uzlabotu cilvēku abordāžas komanda.
Njā, šitai atspolei mēs nedrīkstējām ļaut piedokoties.
Nebiju nokopējis atmiņas čipu, bet man vēl arvien bija visi dati, kurus biju ierakstījis ceļojumā uz Milu — visi cikli, kuros Vilkena un Gerta nebija ne par ko īpašu runājušas. Dati bija izanalizēti un saspiesti, bet varētu atgādināt parametrus, ko Uzbrucējs meklēja — vismaz pietiekami ilgi, lai plāns varētu darboties.
Nevarēju riskēt ar kamerām un kanālu, tādēļ aizstaigāju savu ķermeni no pasažieru telpas uz atspoles pieejas gaiteni. Biju sakausējis arī šo lūku, bet Mcnsa un Pin-Lī bija tikušas klāt panelim lūkas avārijas atvēršanai. “Pagaidiet manu signālu,” sacīju.
Teicu pilotbotam, ka šitas mums būs jāpaveic pa smuko. Tas piekrita, un mēs izdomājām, ko darīsim.
Tad pilotbots atslēdza DrošSistēmu.
Zināju, ka mums tas jādara, bet būt tik ievainojamam bija biedējoši. Jutu, kā Uzbrucējs metās virsū pilotbotam un man. Teicu pilotbotam, ka mums jāaizsargā šī svarīgā informācija, lai uzņēmums to varētu vēlāk atgūt, un ka es paslēpšu to atspolē. Pilotbots izravēja apjukušo AtspolPilotBotu no tā atmiņas serdes un iemeta tā vietā datu paketi.
Un Uzbrucējs pārmetās uz atspoles sistēmu.
Sekoja trīs notikumi vienlaikus: 1) AtspolDrošSistēma aizmūrēja atspoles saziņas sistēmu. 2) Pilotbots izdzēsa savus saziņas sistēmas kodus, un es pārslogoju un sakausēju tā cieto sistēmu. 3) Mans ķermenis teica Dr. Mensai un Pin-Lī: “Tagad.”