Linda Nemiera
Kaķa lāsts
- Tad tu nāksi uz manu pasākumu? Filips pārspīlēti izmocītā balsī uzdeva jautājumu, uz kuru jau neskaitāmas reizes šīs sarunas laikā biju atbildējusi apstiprinoši. Es nevarēju saprast, kas viņam liek domāt pretējo.
-Jā, jā un vēlreiz jā! Es jau teicu, izskatīšu suņu barības maketu, ieskriešu mājās pārģērbties un būšu klāt kā likts! Centos izklausīties viegli un nepiespiesti, klusībā pie sevis pateikdamās, ka manam datoram tomēr nav tīkla kameras un Skype nevar pārraidīt manu sejas izteiksmi, kas šobrīd atgādināja ļoti privātus mirkļus zobārsta kabinetā.
- Protams, ja vien Viktorija Pētera meita neliks man aizkavēties ilgāk… Šo piebildu jau ne tik pārliecinoši un ievērojami klusāk. Ja vēlāk kādam ienāktu prātā pajautāt es tiku brīdinājusi par tādu iespējamību.
- Tava Vika ieradās šeit jau pirms pusstundas. Viņa vēlas pārmīt dažus vārdus ar manu priekšniecību. Filipa balsī ieskanējās aukstas, metāliskas notis. Es nosarku mani tikko pieķēra melos. Paldies tiem augstākajiem spēkiem, kas sabojāja manu tīkla kameru pagājušā nedēļā! Ar to es domāju firmas juristu. Viņš bija gandrīz divus metrus garš, tātad augstāks. Un kameru sabojāja pavisam nejauši dusmās metot to pret sienu. Redziet, es esot noslēgusi kaut kādu muļķīgu līgumu, neiekļaujot vēl kaut kādu muļķīgu punktu par vēl kaut kādām citām muļķībām. Saruna bija ilga, bet viss, ko spēju no tās atcerēties, bija bla… bla… bla…
- Filip, klau, jo ātrāk mēs pabeigsim sarunu, jo ātrāk tikšu galā ar maketu, jo ātrāk varēšu ierasties tavā pasākumā… Pietiekami smalks mājiens, ka gadījumā, ja nokavēšu, tad tikai viņa vainas dēļ. Manu galvu cilpā neiebāzīs par to, ka neapmeklēju sava mīļotā vīrieša darba prezentāciju.
- Cālīt… Filipa balsī dzirdēju zaudējuma pieskaņu. Ciest nevaru, ka viņš mani tā dēvē! Turklāt labi apzinoties, kā izturos pret mīļvārdiņiem un muļķīgiem apzīmējumiem. Nu labi visi nebija tik ļauni. Bija arī daži patīkami kaķītim nebija nekādas vainas, tāpat zivtiņa izklausījās pietiekami jauki, jo, iespējams, ar to bija domāta haizivs vai vismaz līdaka. Bet cālītis! Izmisumā izbolīju acis pret griestiem.
- Bučas! Man jāskrien! ātri nobēru un pabeidzu sarunu, ne vien to atvienojot, bet pat izejot no Skype pilnībā. Protams, palika jau vēl e-pasts, mobilais un parastais telefons… bet tomēr šāda spontāna rīcība deva savādu mierinājumu un pārliecību, ka kaut daļēji, bet esmu nesasniedzama.
- Tad tu iesi uz to pasākumu?
Dzīve laikam bija nolēmusi, ka tas būs pēdējais, ko dzirdēšu pirms nāves. Ar smagu nopūtu pagriezu krēslu pret vaicātāju. Biroja sekretāre Biruta bija apsēdusies uz kolēģa galda un, bezbēdīgi šūpojot rozā zeķēs un zilās sandalēs ieautās kājas, locīja iekšā lielāko saldējumu, ko man līdz šim bija nācies redzēt. Pulkstenis jau bija krietni pāri septiņiem, aiz loga bija piektdienas vasaras vakars, un mēs baudījām divvientulību. Visi pārējie normālie reklāmas firmas darbinieki bija devušies vairāk vai mazāk (atkarībā no ieņemamā amata) pelnītajā atpūtā.
- Birutiņ… iesāku lēnām, lai nekas no manis sacītā netiktu pārprasts. Vai tad tavas mazās, sārtās austiņas nedzirdēja sarunas atslēgas vārdus? Mīļotais vīrietis skaidri lika saprast, ka mans pienākums ir atbalstīt viņa karjeras centienus un apmeklēt pasākumu, kuram viņš veltījis tik daudz laika un spēka. Un kā viņa cienīga sieviete es arī taisos to darīt.
Uz mirkli iestājās klusums. Un ne jau tāpēc, ka Birutai nebūtu ko teikt. Nē, viņa bija pārāk aizņemta ar pilošā saldējuma riņķveida aplaizīšanu. Kaut kas šajā skatā man uzdzina nelabumu. Varbūt tie bija neskaitāmie rotājumi, kas iestiprināti Birutiņas rozīgajā mēlē?
- Tātad. Mirklis svētlaimīgā klusuma bija beidzies. Tu iesi, jo tur būs arī Viktorija.
Savādi, bet mazais meža dīvainītis spēja izdarīt vienkāršus, bet vienlaikus trāpīgus secinājumus.
-Jā. Nikni aizmetu pildspalvu pāri kabinetam. Jajau priekšniecība tur būs…
- Nezināju, ka tu esi tāda dibenlaiža. Jau atkal iemirdzējās Birutiņas nepārspējamā loģika.
- Es neesmu. Pat man tas neizklausījās pārliecinoši. Bet pēdējā laikā manā kontā ir vairāk mīnusu nekā plusu.
- Jā, tas bija īsti stulbi neielikt līgumā soda procentus. Birutiņa bija informēta par itin visu. Lai gan viņas aizstāvībai ir jāatzīst, ka grūti paturēt noslēpumā sarunu, ar kuru skaļuma ziņā varēja sacensties tikai Metallica koncerts.
Pirms došanās uz cepti saldēto vistas gaļas produktu prezentāciju, ko rīkoja mans nu jau divus gadus mīļotais vīrietis Filips, es iebraucu pakaļ savai labai draudzenei Margaritai, ko draugi mīļi dēvēja par Mārdžu par godu slavenajai Simpsonu ģimenes mātei. Nē, viņas galvasrota nebija zila, bet sirds gan bija līdzvērtīgi plaša un iejūtīga.
Man bija nojausma, ka vakars varētu izvērsties ne pārāk jauks, un Mārdžas atbalsts tādā gadījumā lieti noderētu. Kā nekā viņa bija fitnesa aerobikas trenere, kura, par spīti trauslajam izskatam, spētu nokautēt vidusmēra vīreli. Protams, es nedomāju, ka šī lieliskā īpašība šovakar varētu izrādīties lietderīga, bet bez tās Mārdžai bija ari citas, ne mazāk jaukas. Piemēram viņa spēja klausīties nepārtraucot un izdzert vismaz trīs šampanieša un tekilas kokteiļus, pirms tie nokautēja viņu pašu. Un kaut kas lika domāt, ka tieši tas man šovakar būs nepieciešams.
- Vai tu jau Filipam pateici, ka negribi sākt dzīvot kopā? tas bija pirmais Mārdžas jautājums, ieraušoties mana mazītiņā Mini priekšējā sēdeklī. Labs joks. It kā vispār kāds varētu ierausties aizmugurējā.
- Nē, bet es liku saprast, caur pieri palūrēju uz draudzeni. Un vispār sveiki!
-Jā, jā, Mārdža nevērīgi attrauca un novicināja brūni nosauļoto roku. Viņa neatzina ādas vēzi, bet bija liela solāriju un saules vannu piekritēja.
- Ko nozīmē tu liki saprast?
- Es pēdējās dienās pret viņu izturos kā īsta maita.
- Tikai pēdējās? Mārdža tēlotā izbrīnā sarauca blondās uzacis. Kopā ar biezo skropstu tušas kārtu tās izskatījās nedaudz savādi. Bet tikai sākumā. Pēc tam jau pierod.
Leo! kāds skaļi pasauca, tikko bijām ienākušas pasākuma norises vietā kādas Jūrmalas viesnīcas izgreznotajā pagalmā. Leo tā esmu es. Leo tas ir saīsinājums no Leonīda. Leonīda Fēliksa. Mans tēvs gaidīja puiku, un viņam nebija iztēles. Gluži kā anekdotē par gruzīnu. Dzemdību namā vecmāte priecīgi paziņo, ka viņa sieva ir dzemdējusi. Gruzīns prasa: puiku? Medmāsa atbild noliedzoši, un gruzīns absolūtā neizpratnē pārjautā: bet ko tad?
Tātad kāds mani sauca, jau tikko bijām kāpušas pāri iedomātam, dabā neeksistējošam slieksnim, jo, kā jau minēju norises vieta bija viesnīcas pagalms.
Savilkusi lūpas dežūrsmaidā, pagriezos, lai kristu sava vīrieša skavās. Pirmais nodoms man izdevās es kritu, bet ne skavās. Manā ceļā nez no kurienes iznira dekoratīvs akvārijs, iebūvēts zemē. Paldies Dievam un viesnīcas dizaineriem, tas bija tikai nedaudz dziļāks par trīsdesmit centimetriem, un paldies man, ka šodien biju uzvilkusi īsbikses, kas sniedzās tikai līdz ceļiem, ap kuriem tagad skalojās jūrzili zaļš akvārija ūdens un tā iemītnieces nelielas zivtiņas.
Leo! Filips izskatījās satriekts par manu izlēcienu vai drīzāk iekritienu. Vai tu, lūdzu, varētu būt kaut nedaudz uzmanīgāka? Šis man ir svarīgs vakars. Tas man daudz nozīmē…