Pamazām karstums atkāpās, bet ne tā līdzzinātājs nežēlīgais vājums. Tas turēja mani savās ķetnās kā klaidonis runcis desas gabalu. Iekšējā svelme pierima, un tās vietā nāca zobus klabinošs sals. Neuzticēdamās saviem trīcošajiem locekļiem, es neriskēju celties augšā, tik vien kā pasniedzos, no veļas groza noķeksēju tur nomesto lielo pelddvieli un pārvilku to sev pāri kā segu. Par spīti aukstumam un neērtībām, ieslīgu vieglā, saraustītā miegā.
Pamodos gluži stīva, mana kreisā roka bija notirpusi līdz galējai nejutībai, bet ceļi sāpigi atgādināja par flīžu cietības pakāpi. Baidīdamās no galvas reiboņiem, kas jau tagad mēģināja mani noturēt uz vietas, necentos piecelties kājās tāpat četrrāpus pārlīdu uz lielo istabu un saritinājos uz dīvāna. Pulkstenis pie sienas rādija trīs. Nakts bija tikai pusē. Es nevarēju zvanīt draudzenēm, raut viņas laukā no siltajām migām tikai tāpēc, ka pašas muļķības pēc biju pārkarsusi, sēžot mašīnā pie mājas. Tomēr kādam man vajadzēja piezvanīt. Filips nekādā ziņā nebija šis kāds. Mans vārais skatiens gluži kā noklīdis suns malstījās apkārt žurnālgaldiņam un nejauši uzdūrās baltam papīra četrstūrītim, kas vīdēja zem šīsnedēļas tenku žurnāla. Tas bija man aizsniedzamā rādiusā. Uz tā vīdēja vārds un telefona numurs. Un piepeši man likās, ka šis ir vienīgais cilvēks uz visas plašās pasaules, kam varu, drīkstu un man ir ari morālas tiesības piezvanīt! Jo ilgāk blenzu uz kartītē atzīmētajiem cipariem, jo stingrāka kļuva mana pārliecība. Tā sacietēja gluži kā cements un deva pamatu turpmākai rīcībai.
- Labvakar, nočerkstēju klausulē, kad pīkstieni pārtrūka un otrā galā atsaucās cilvēciska, samiegojusies balss.
- Laima, šeit jums zvana Leo… Piedodiet, ka tik vēlu traucēju…
Pār mani nāca apskaidrība! Es taču būtu varējusi piezvanīt tētim! Viņš būtu klāt kā likts! Cik tad te no Berģiem ko braukt? Pusstunda? Ne vairāk.
- Leo? Vai tu vēl tur esi? šamane neizklausījās nedz pārsteigta, nedz dusmīga, it kā būtu gaidījusi manu zvanu.
- Priecājos, ka tomēr piezvanīji. Tas ir sācies, ja?
- Piedodiet, nomurmināju, sakautrējusies par savu nesaprātīgo, egoistisko rīcību. Piedodiet, ka zvanīju. Viss ir kārtībā. Man tiešām nevajadzēja…
- Nē, nē, viss ir labi! kundze pārtrauca mani pusvārdā.
- Nevajag atvainoties. Tu darīji pareizi, ka piezvanīji. Tev ir slikti, vai ne?
-Jā… kā jūs zinājāt…?
- Pirmajā reizē tā ir ar visiem. Tev piens mājās ir? Pēdējās miega paliekas bija pagaisušas no šamanes balss, un tagad tā skanēja gluži lietišķi.
- Nē, manuprāt, nav gan. Es nedzeru pienu.
la bija taisnība jau kopš pusaudzes gadiem ciest nevarēju pienu. Es pat kafiju dzēru melnu un bez cukura. Piens manās mājās bija tikpat reta parādība ka zemestrīce Latvijā.
- Vai vari kādu palūgt tev to atnest? Vai pati aiziet nopirkt?
- Nē, es dzīvoju viena… Bet kamdēļ…?
- Tev ir jādzer piens. Daudz piena. Tas palīdzēs nomākt karstuma sajūtu. Šonakt vēl tas nav tik svarīgi. Drīz jau būs gaišs, bet nākamajā naktī tev noteikti ir jāsagādā daudz piena.
- Labi, ņemšu vērā, nomurmināju klausulē. Tagad, kad abi negantie sabiedrotie sals un karstums bija atkāpušies un Mēness bija aizvācis savu bālo, draudīgo vaigu no loga, miegs sāka klauvēties pie apziņas durvīm. Laimas vārdi skanēja kā caur miglu, un nebiju pārliecināta, vai no rīta šo sarunu maz atcerēšos.
Laikam jau šamane saprata manu stāvokli, jo pēdējais, ko dzirdēju, bija solījums rīt piezvanīt. Un tad pūkainā tumsa mani aprija.
Mani pamodināja skaļš troksnis, kas gluži kā lode ieurbās apziņā, liekot tumsai sašķīst sīkos gabaliņos. Pa Valdemāra ielu aiztraucās kārtējais mocis. Vasara bija pilnbriedā. Spriežot pēc garajām ēnām uz sasilušās koka grīdas, diena jau bija krietni pāri pusei. Piepacēlu vaigu no dīvāna mīkstā pārsega un palūrēju uz sienas pulksteni. Tā rādītāji nebija mainījuši savu atrašanās vietu kopš pēdējās apskates reizes. Vēl joprojām trīs. Es biju gulējusi divpadsmit stundas. Mēle likās piekaltuši pie aukslējām, un elpa nepatīkami karsēja lūpas. Ar grūtībām pakustināju žokli, cenšoties atjaunot siekalu plūsmu. Garša mutē bija izcili pretīga. Tā atgādināja par iepriekšējo vakaru. Karstuma dūriens vai vienkārša saaukstēšanās? Tuksnesis uz mēles piespieda mani piesvempties no guļvietas un aizvilkties līdz virtuvei pēc glāzes ūdens. Tomēr no krāna līstošās veldzes smarža aizslaucīja ieaudzināto pieklājību es alkaini pieplaku ūdens strūklai, ļaujot tai tecēt gan rīklē, gan gar zodu, saslapinot T krekla krūtežu. Kad slāpes bija pierimušas, sevi pieteica vājums un galvassāpes. Es jutos kā asfalts pēc ceļa ruļļa. Sameklēju glābējdraudzenes pretsāpju tabletes un, iemetusi pārīti mutē, atgriezos uz dīvāna.
No loga plūstošais siltais vējš maigi glāstīja pieri, izgaiņājot dullumu un reiboņus. Jau pēc pāris minūtēm zāles iedarbojās un sāpes atkāpās. Labsajūtā nopūtusies, atlaidos dziļāk dīvānā un apsvēru savu turpmāko dienas plānu. Man vajadzēja aizkļūt līdz veikalam, iegādāties ko ēdamu un… pienu. Šī doma lika man saausīties. Es pienu nedzeru. Jau sen. Kāpēc lai gan es pirktu pienu? Turklāt speciāli ietu uz veikalu, lai nopirktu dzērienu, kuru nelietoju? Mans skatiens atdūrās pret mobilo telefonu, kura displejā mirgoja neatbildēti zvani un īsziņa. Ak Dievs! Es taču vakar zvanīju tai šamanei! Svešam cilvēkam! Nakts laikā! Lai gan… varēja būt arī ļaunāk. Es varēju piezvanīt Filipam. Paķēru mobilo ierīci, lai pārliecinātos, ka nelabojamais nav noticis. Uzticamais draugs rādīja trīs neatbildētus zvanus pa vienam no tēta, Mārdžas un Viktorijas. Pirmie divi šķita izskaidrojami un loģiski tētis cerēja iegūt darba rokas uz brīvdienām, bet Mārdža nolasīt vakardienas izlaisto lekciju. Izbrīnu radīja Viktorijas zvans priekšniece reti kad traucēja brīvdienās (tās viņas izpratnē bija svētas), turklāt nekādi steidzami, nepabeigti darbi, kas tomēr prasītu šī baušļa pārkāpšanu, man nebija palikuši. Nospriedu, ka šis noslēpums paliks neatklāts, jo nejutos pietiekami spēcīga, lai tagad ar kādu tērzētu.
Veikala jautājums joprojām bija aktuāls. Palūkojos uz pulksteni stunda bija pagājusi nemanot. Piemājas pārtikas veikaliņš sestdienās strādāja tikai līdz pieciem. Ja negribēju sevi apgrūtināt ar ceļojumu uz Rimi, man bija jāpasteidzas.
Atgriezusies no krusta gājiena uz pārtikas bodi, izkrāmēju savus guvumus uz letes un domīgi tajos noraudzljos. Ar mani tiešām nebija labi. Starp pirkumiem gozējās divas paša treknākā piena pakas, liela burka krējuma, vistas aknu pastēte, zivju bumbiņas tomātu mērcē, gabals doktordesas un paciņa nomierinošas tējas.
Tomēr, par spīti acumirklīgajām šaubām, kopumā tas viss garšoja labi. Pirmo es izēdu pastēti. Bez maizes vai sausiņiem. Kad pirmais izsalkums bija rimis, es nedaudz paknakstljos ar zivju bumbiņām (dievigi!) un nejauši izēdu pusi no krējuma burkas. Līdz ar to ari pusdienas šķita ieturētas un beidzot sāku justies salīdzinoši labi. Ieslēgusi televizoru, kur rādīja kaut kādu izmeklēšanas seriālu, iekārtojos uz dīvāna, blakus nolikusi šķīvīti ar kubiņos sagriezto desu, bet uz atvērtā loga palodzes dzesējās liela baldriāna tējas krūze. Dīvāns pakalpīgi piekļāvās auguma izliekumam, un piepeši mani pārņēma dziļa un absolūta labsajūta. Drudža atstāto slābanumu un vājumu nomainīja patīkams gurdums un miers. Domas riņķoja un zumēja kā apdullušas kamenes un it nemaz nevēlējās iedziļināties uz ekrāna notiekošajā. Blondās izmeklētājas domīgi sarauktās uzacis atgādināja Viktoriju. Es pasvārstīju rokās telefonu, apsverot iespēju zvanīt priekšniecei.