Tomēr iepriekšējās nakts mantojumā atstātais nogurums pamazām sāka ņemt virsroku. Plati nožāvājusies, nolēmu, ka vispirms nedaudz nosnaudīšos (minūtes piecpadsmit) un tad piezvanīšu Vikai. Man vienkārši vajadzēja atpūtināt acis.
Jau atkal mani pamodināja troksnis šoreiz gan tas nāca nevis no ielas, bet gan ārdurvju puses. Kāds centīgi spieda durvju zvanu. Man bija ciemiņi. Vēli ciemiņi, to apliecināja pulkstenis pie sienas tā rādītāji tuvojās vienpadsmitiem.
- Kas tur? apjautājos jau pa ceļam uz durvīm.
- Šeit Laima.
Tādu atbildi nebiju gaidījusi un paliku sastingusi ar atslēgām rokās. Es pazinu tikai vienu Laimu šamani, kuru kopā ar Mārdžu bijām apmeklējušas. Tomēr nespēju saprast, kādi vēji būtu viņu šurp atnesuši, turklāt tik vēlā vakara stundā.
- Leo? Mums jāaprunājas. Es varu palīdzēt, ārdurvis slāpēja kundzes balsi, tomēr rūpes bija labi saklausāmas. Mans iepriekšējās nakts zvans laikam viņu bija krietni sabiedējis. Lai vai kā es biju atvainošanos parādā.
- Laima, atvērusi durvis, uzrunāju viešņu. Nāciet iekšā. Es gan ciemiņus negaidīju…
- Šī nav pieklājības vizīte. Kundze pārlaida man vēsu, bet vienlaikus ziņkārības piesātinātu skatienu un paspraucās garām, dziļāk dzīvoklī.
Ja šī nebija pieklājības vizīte, tad noteikti atriebība par iztraucēto nakts mieru. Aizslēdzu ārdurvis un pievērsos negaidītajai ciemenei, kas jau bija paspējusi noaut ādas iešļūcenes un ar basām kājām dipināja uz manu virtuvi. Mana mitekļa iekārtojums no Laimas kundzes izpelnījās vien īsu, neieinteresētu skatienu. Gluži kā sari tērpta māmuļa viņa taisnā ceļā devās pie ledusskapja.
- Redzu, tu ņēmi vērā manu padomu un nopirki pienu, mani uzrunāja šamanes dibengals, jo galvgalis atradās baltā, aukstā skapja dziļumos.
- Jā… par vakardienu…
- Es tiešām priecājos, ka tu atmeti to muļķīgo iedomību… vai drīzāk kautrību? Protams, labāk būtu bijis, ja tu būtu zvanījusi agrāk, pirms es paspēju aiziet gulēt, bet… labāk vēlu nekā nekad. Beidzot Laimas kundze iznira no manas sadzīves tehnikas, paredzētas pārtikas uzglabāšanai.
- Tavas pusdienas? viņa ar zodu pamāja desas šķīvīša virzienā.
- Jā. Nē, drīzāk uzkoda, paraustīju plecus. Varbūt vēlaties tēju? Vai ko citu?
- Glāzi piena. Šamane žilbinoši uzsmaidīja un uzslēja savu apaļo dibenu uz bāra ķebļa pie letes. Atspiedusi zodu uz plaukstas, viņa vērtējoši mani nopētīja pāri neskaitāmajiem lielajiem gredzeniem, kas rotāja nedaudz apaļīgos pirkstus. Garie, tumši sārti lakotie nagi lampas maigajā gaismā spīdēja kā ar asinīm slacīti. Šajā sievietē jautās mierīgs, bet vienlaikus draudīgs spēks. Tumšās acis neatlaidīgi vērās mani, liekot nervozi pieglaust sagulētos matus.
- Mums ir atlikusi pusstunda. Vai ir kaut kas tāds, ko vēlies man pajautāt?
Nespēju iedomāties, par ko ir runa.
- Pusstunda līdz kam?
- Līdz pusnaktij, protams! Laimas kundze nepacietīgi iesaucās, saraucot biezās uzacis dusmīgā valnī. Vai tu jūties gatava?
- Atvainojos, bet… es tikko pamodos, man vakar bija ļoti slikti karstuma dūriens vai saaukstēšanās, tāpēc ari naktī jums zvanīju…
- Kāda saaukstēšanās! Tu vakar sāki savu transformāciju! šamane izskatījās šokēta, it kā es tikko būtu zaimojusi Dievu mūķenes klātbūtnē.
- Laima, piedodiet, bet es tiešām nesaprotu, par ko ir runa! Atvainojos, ka izrāvu jūs no gultas nakts vidū…
- Tu pārvērtīsies par dzīvnieku, šamane pārtrauca mani pusvārdā, ar informācijas veseri iegāžot tieši pa smadzenēm. Kopš tevi sakoda lapsa, divdabja gēns ir aktivizējies. Šonakt ir pirmais pilnais pilnmēness kopš tā brīža. Un šonakt tu pārvērtīsies par dzīvnieku.
- Par dzīvnieku? Khm? uz mirkli pievēru acis. Dusmu vilnis aizskaloja miera un apgarotības sajūtu, kas manī mita kopš pamošanās. Laima, man šķiet, labāk būs, ja jūs tagad dosieties…
- Nemuļķojies! Tev vairs nav atlicis daudz laika! Jāsāk gatavoties, kundzīte manī zīmīgi paraudzījās, un neizskatījās, ka viņa grasītos pamest ērto sēdvietu.
- Laima, es tiešām nezinu, kā jūs dabūjāt manu adresi…
- Tavs astrālais ķermenis mani šeit uzaicināja.
- Ko…?
- Es jokoju. Kundze pacēla gaļīgās rokas padošanās zīmē. Tava draudzene Margarita pateica, kur tu dzīvo. Bet, ja nopietni tev šonakt draud nopietns pārbaudījums. Tici man, iepriekšējais vakars salīdzinājumā bija bērnu spēle. Es esmu pieredzējusi, kā divdabji iziet cauri savai pirmajai transformācijai. Tas var būt ļoti… ļoti nepatīkami.
Kaut kas Laimas kundzes vārdos lika man ieklausīties. Es biju par mata tiesu no tā, lai sagrābtu viņu aiz zaļā sari apkakles (vai aptinuma? notinuma? vai sari vispār var būt apkakle?) un izmestu aiz durvīm, tomēr kaut kas neļāva man pakļauties šim pirmatnējam impulsam.
- Un ko jūs gribat teikt es pārvērtīšos par vilku?
- Ne noteikti. Viņa paraustīja plecus, it kā mēs apspriestu kāda sacepuma recepti. Jā, lielākā daļa transformāciju skar tieši divdabjus ar vilka gēnu, tomēr gadās ari citi dzīvnieki. Tavā gadījumā nedomāju, ka tas būs vilks. Man ir savas aizdomas, bet pagaidām es tās labprāt paturētu pie sevis.
Apsēdos uz ķebļa iepretim negribētajai viešņai un ielēju sev pilnu glāzi auksta piena. Vai nu to izraisīja tikko dzirdētais, vai ari karstuma dūriens negribēja atkāpties, bet jau atkal kāds bija iekurinājis ugunskuru man krūtīs. Uz pieres izspiedās sīkas sviedru lāsītes, bet mute izkalta kā tuksnesis.
- Ļaujiet man saprast jūs sakāt, ka es pārvērtīšos par dzīvnieku, ne vilku… kaut ko citu… Vai runa ir par garīgu transformāciju? Nu, tiem… spēka dzīvnieka meklējumiem? jau uzdodot jautājumu, daļa no manis zināja atbildi.
- Nē, runa ir par ķermenisku, fizisku transformāciju. Tā, protams, ir atgriezeniska. Līdz ar pirmajiem saules stariem tu atgūsi cilvēka izskatu, bet tanī pašā laikā tev jāsaprot, ka viss, kas ar tevi notiks, būs pa īstam. Pati esmu transformācijas tikai redzējusi, bet ne piedzīvojusi, tāpēc man grūti spriest, kas ar tevi notiks garīgā ziņā. Vai tu jutīsi izmaiņas uztverē, domāšanā… to nemāku teikt. Cik esmu dzirdējusi no citiem divdabjiem, to ir ari grūti aprakstīt vārdos. To var saprast, tikai piedzīvojot.
- Un tas viss tāpēc, ka mani sakoda lapsa? Vai tā ari bija tas, nu… kā jūs to saucat? neticīgi nogrozīju galvu. Tomēr šī skepse bija tikai ārēja. Daļa no manis piekrītoši māja un nez kāpēc priecīgi ūjināja.
- Divdabis? Nē, tā bija parasta lapsa. Tā sajuta tavu smaržu, dzīvnieka smaržu. Tu strīdējies ar savu draugu, tev bija spēcīgas emocijas, tu sāki svīst, smarža pastiprinājās, un lapsa reaģēja. Kā jau teicu, tā bija pavisam parasta lapsa. Viņas upuris gan ne.
- Bet… kāpēc tieši tagad?
- Nezinu, varbūt pārejas vecums. Divdabja gēna aktivizācija ir atkarīga no dzīvnieka koduma. Saki: vai tevi iepriekš jelkad kāds dzīvnieks ir sakodis? Suns, kaķis, kāmītis…? Vienalga kas, bet ar siltām asinīm un zīdītājs?
Noliecu galvu virs glāzes ar balto dzērienu. Noslaucīju sviedrus no virslūpas un piespiedu plaukstas pie letes virsmas, kur tās mikli pielipa, atstājot mitrus nospiedumus. Domas virpuļoja, un tikai ar piespiešanos atradu atbildi uz šamanes jautājumu.
- Nē, šī bija pirmā reize, ar grūtībām noriju siekalas, cīnoties ar dedzinošajiem viļņiem, kas apskaloja mani no iekšpuses.