Kad ap pusdeviņiem Viktorija slēdza vaļā biroja durvis, viņa gandrīz apsēdās no pārsteiguma, pamanot mani iznākam no kopētāja telpas ar jaunām suņu barības iesaiņojuma maketa idejām rokās.
- Kaut kas noticis? priekšniece bažīgi uzsauca "labrīt" vietā.
Pusceļā apstājos, apsverot atbildi. Kaut kas bija noticis, bet kas īsti… grūti bija teikt. Man pašai trūka izskaidrojumu trakajām brīvdienām un neierastajam darba nedēļas rītam. Jutos citādi, kaut kas bija mainījies. Bet izmaiņas bija tik netveramas un to iemesls tik neizskaidrojams, ka varēju pat necensties.
- Nē, kāpēc tā jautā? paraustīju plecus tēloti vienaldzīgā neizpratnē. Kafiju dzersi? Gribu ar tevi pārspriest iespējamo risinājumu suņiem.
Viktorija sastinga sava kabineta durvīs un caururba mani ar skatienu, vilcinoties ar atbildi. Galu galā, nespējot rast skaidrojumu manai īpatnējai uzvedībai, priekšniece piekrītoši pamāja, blondajam karē līgani nošūpojoties.
-Jā, uztaisi gan. Jāiedzer, pirms sākas lielais karstums. Šodien atkal solīja pāri trīsdesmit grādiem. Tādu jūniju es neatceros, viņa izklaidīgi izmeta pār plecu un nozuda aiz matētā stikla durvīm.
Ar divām kafijas krūzēm rokās un padusē iespiestiem maketiem uzmanīgi ielavierēju priekšnieces plašajā kabinetā, ar kāju aiz sevis aizverot durvis. Viktorijai nepatika, ja tās stāvēja atvērtas. Nedomāju, ka priekšniecei bija kas slēpjams vai tādējādi viņa vēlējās nodalīt sevi no pārējiem darbiniekiem. Drīzāk es to uztvēru kā nelielu rakstura dīvainību. Tādu pašu kā, piemēram, mana darba galda organizācija. Rēķini, līgumi, maketi, skices, paraugi tie visi vienā jūklī vienmērīgi klāja galdu. Kā izņēmums bija rakstāmpiederumi. Tiem bija paredzēti pat divi turētāji: viens zīmuļiem un otrs pildspalvām. Tos nekādā gadījumā nedrīkstēja sajaukt kopā. No šādas domas vien man uzmetās zosāda.
- Tava kafija, noliku krūzi ar karsto dzērienu uz nevainojami kārtīgā, no papīriem brīvā galda baltās stikla virsmas. Otra Viktorijas vājība bija baltā krāsa viņas kabineta sienas bija krēmbaltas, balto dēļu grīdu klāja sniegbalts, pūkains paklājs, lielos logus rotāja šampanieša krāsas aizkari, bet dokumenti glabājās baltos, lakotos koka plauktos, stūri sānus aicinoši pleta ziloņkaula krāsas ādas dīvāns, un tam līdzās atradās balts stikla žurnālgaldiņš. Vienīgie krāsas uzplaiksnījumi šinī ledus karalistē bija koši sarkanais dators uz darba galda un sarkans amariļļa zieds uz nelielā galdiņa atpūtas stūrīti. Viktorijas iemīļotā rīta kafijas krūze bija no plāna, trausla porcelāna, gandrīz vai caurspīdīga, ar sārtu ziedu rotājumu uz… protams balta fona!
Uz mirkli atrāvusi skatienu no datora ekrāna, Vika ar īsu galvas mājienu pateicās un norādīja uz krēslu sev pretī, aicinot mani apsēsties.
- Kā pagāja brīvdienas? Ko labu darīji? priekšniece nevērīgi apjautājās, turpinot klabināt taustiņus. Lai arī jautājums bija domāts it kā starp citu, pieklājības pēc, tomēr viņas balsī saklausīju nelielu saspringumu un tādas kā gaidas.
- Neko labu nedarīju, godīgi atzinos, būdama nedaudz pārsteigta par sarunas virzību. Nekad iepriekš mēs nebijām šādi saviesīgi, pseidodraudzīgi pļāpājušas. Biju noķērusi karstuma dūrienu, tā ka visas brīvdienas pavadīju mājās.
Kaut kas manis sacītajā Vikai likās ļoti intriģējošs, jo viņa acumirklī atrāvās no rakstudarba un pievērsa man nedalītu uzmanību.
- Un kā tu tagad jūties?
- Labāk, paldies, pateicīgi pamāju, lai gan šāda rūpju izpausme lika justies neērti. Patiesībā tik labi, ka šorīt pamodos jau pirms sešiem un apskrēju apli pa rajonu.
- Tu līdz šim neesi draudzējusies ar sportu? Tas izskanēja gandrīz kā apgalvojums, un tikai nelielā intonācijas izmaiņa teikuma beigās liecināja, ka tas tomēr bija domāts kā jautājums.
- Nē. Es esmu slinka.
- Tev ir labs augums. Nav ari iemesla saspringt, Viktorija vēsi piezīmēja, bet zilajās acīs iemirdzējās ziņkārība. Viņa mani pētīja kā trusi ar divām galvām. Sajutos neomulīgi un nolēmu: lai ari cik glaimojoša nešķistu priekšniecības piepešā interese par manu personu, tomēr ir pienācis laiks atgriezties pie darba lietām. Slēdzot tēmu, piekrītoši pasmaidīju un iedzēru lielu malku kafijas. Neparasti rūgtais dzēriens apsvilināja kaklu, un es tik tikko noturējos, lai to neiespļautu atpakaļ krūzē.
- Kas notika? Vika bažīgi apvaicājās, pamanījusi manu sašķobīto, saverkšķelēto seju.
- Tā kafija ir nedzerama! sašutumā izsaucos, norādot uz savu krūzi. Nenormāli rūgta un karsta!
- Pielej pienu un pieliec cukuru, priekšniece atcirta ar zināmu atvieglojumu.
- Es vienmēr dzeru melnu… iesāku, bet apklusu zem Vikas smagā skatiena. Nav svarīgi… Klau, gribēju, lai tu aplūko šos te uzmetumus. Man pa brīvdienām prātā iešāvās dažas idejas suņiem. Ļoti vēlētos šonedēļ nodot uz druku. Mēs jau vairāk nekā pusmēnesi ar viņiem cīnāmies.
Steidzīgi izklāju priekšniecei priekšā pārstrādātās skices. Mirkli aplūkojusi tās, Viktorija izvēlējās divas vienā es biju atteikusies no domas par konkrētas šķirnes suni, tā vietā priekšroku dodot parastam mājas krancītim, bet otrā bija attēlota eleganta levrete ar kristāliem rotātu kakla siksnu uz stilizēta pilsētas fona.
- Šīs ir labas. Parādi suņiem, bet domāju, ka viena no tām būs īstā.
- Paldies, atviegloti uzelpoju. Mirkļa iedvesmas vadīta, biju izvēlējusies nedaudz netradicionālu skatījumu uz to, kādam jābūt suņu barības iesaiņojumam, bet dažreiz risks sevi attaisno. Savācu lapas no priekšnieces galda, iespraudu tās atpakaļ padusē un jau grasījos doties prom, kad Vika kārtējo reizi šorīt mani pārsteidza.
- Leonīda, ja tu nejūties labi, tad vari paņemt kādu dienu brīvu.
- Nedomāju, ka tas būs nepieciešams. Bet katrā ziņā paldies!
- Es nopietni ja jūti, ka nāk virsū vājums, nemiers vai nelabums, droši saki man un ej mājās. Tie dūrēji… tie ir tik neparedzami.
Man nebija, ko teikt. Acīmredzot šī būs brīnumaino pārvērtību nedēļa.
īsi pirms pusdienas laika uz īsu brīdi izskrēju no biroja, lai apciemotu netālu esošo briļļu veikalu, kurā uz vietas varēja pārbaudīt redzi pie dežurējošā acu ārsta. Degu nepacietībā saņemt jelkādu skaidrojumu tam, ka vēl aizvakar man bija nepieciešamas biezas brilles pasaules uztveršanai, bet tagad es varēju saskatīt katru mazāko plaisiņu mājas sienā pāri ielai.
- Ideāli, jūsu redze ir nevainojama, acu ārste, sirma kundze ap gadiem sešdesmit, steidza mani iepriecināt pēc tam, kad, manis mudināta, jau trešo reizi bija lūkojusies manās acu dzīlēs.
- Bet kā tas var būt? Vēl aizvakar man bija stipra tuvredzība, bet tagad es redzu kā vanags! Nebiju mierā ar šādu īsu secinājumu man vajadzēja paskaidrojumus.
- Grūti teikt, viņa paraustīja plecus un sakārtoja plānos briļļu rāmjus uz deguna kumpuma, pirms tie paspēja noslīdēt. Varbūt hormonālas izmaiņas? Es ieteiktu jums aiziet pie ģimenes ārsta, uztaisīt kādu asins analīzi.
- Bet vispār jūsu praksē ir bijuši šādi vai līdzīgi gadījumi? turpināju spiest.
- Ja godīgi, tad nē. Katrā ziņā ne tik radikāli, kā jūs apgalvojat. Redze var uzlaboties par pusi, maksimums, vienu dioptriju, bet tā kā jūsu gadījumā par veselām četrām un tik strauji… tiešām nemācēšu jums palīdzēt. Bet varat priecāties citi maksā bargu naudu, lai ar operācijas palīdzību sasniegtu līdzīgu efektu.