Lidz ar to es atgriezos darbā tikpat gudra, kā aizgājusi, toties ar patiesi ideālu redzi. Manas izjūtas šinī jautājumā bija divējādas brilles es biju nēsājusi kopš pusaudžu vecuma, tāpēc jutos atvieglota, tiekot no tām vaļā. Bet neziņa par notiekošo viesa sirdī nemieru, ka rīt viss varētu atgriezties vecajās sliedēs.
Par spīti sākotnējai skepsei, tomēr izmantoju Vikas lielisko piedāvājumu. Ap pēcpusdienu piepeši sāku justies krietni sliktāk miegs kā rūgta nāve mācās virsū, reiba galva, un neizprotama trauksme ielaida savus garos nagus manā nabaga nomocītajā miesā. Sākotnēji vainoju karstumu (aiz loga jau atkal bija īstena Āfrikas svelme), tad agro celšanos (pusseši nav nekāda joka lieta), un galu galā mani sāka mākt aizdomas, ka karstums tomēr nav atkāpies. Lai kas arī būtu pie vainas, es atprasījos no darba, kāpu savā sarkanajā Mini un traucos mājup ar vienu gaišu domu galvā saritināties gultiņā kā kaķītim, uzlikt astīti uz deguna un pašņākuļot kādas sešsimts minūtes. Mājās pārrados nedaudz pirms četriem un uzreiz īstenoju viltigo plānu.
Bet plānoto minūšu vietā diemžēl tika realizētas tikai kādas divsimts. No saldā miedziņa mani iztraucēja sasodītais mobilā telefona zvans. Elīnas draugs Saša bija devies komandējumā, atstājot viņu vienu uz pāris nedēļām. Racionāla būdama, viņa bija sīki izplānojusi savu brīvo laiku, lai nelaistu postā nevienu sekundi. Šodien viņas plānotājā bija ieraksts "Sushi + Leo ~ 19.30".
Protams, es par to biju informēta jau iepriekš, bet, tā kā man nav tik smalka plānotāja, tad atbilstošu ierakstu veicu smadzeņu krokās, kuras diemžēl pēc karstuma viļņiem bija nedaudz iztaisnojušās un šo svarīgo informāciju izdzēsušas. Vienkāršāk sakot, es aizmirsu.
Par to man nācās noklausīties veselu tirādi ar pārmetumiem, kuru noslēdzošais secinājums mani tīri vai apmierināja"Elīna + sushi + Leo pēc ~1 h pie manis mājās". Tas man deva laiku ieiet dušā, piekārtot māju un ielikt baltvīnu ledusskapī (zinu, ka tam ir jābūt istabas temperatūrā, bet ko darīt, ja istabā ir +30 °C?).
Tu matus esi nokrāsojusi? Elīna sveiciena vietā izmeta, kad pēc trešā zvana atvēru ārdurvis (mājas kārtošana aizņēma nedaudz vairāk laika, kā biju plānojusi).
- Nē, kāpēc tu domā…? palūkojos uz sevi lielajā spogulī pie durvīm, kamēr draudzene devās tālāk uz virtuves daļu un sāka krāmēt uz letes kastītes ar risu rullīšiem.
- Tu izskaties rudāka.
Satvēru matu šķipsnu starp pirkstiem un pastiepu deguna priekšā. Varbūt viņai ir taisnība, bet varbūt…
- Tā ir tikai vakara saules atblāzma, noņurdēju un aizslēdzu durvis. Elīna vienmēr izdomā, kā mani pakacināt. Nu labi ne tikai mani. Tas, kā viņa kacina Mārdžu.J Dievs atpestī! Bet tāds nu reiz bija mūsu juristes raksturs. Varbūt tas veidojās darba ietekmē.
- Kas jauns žurnālos? Simt neparastas seksa pozas, padomi, kā no šalles pareizi pagatavot elegantu blūzi un kāpēc tikties ar precētu vīrieti? draudzene pa ceļam cauri dzīvojamai istabai pamanīja pie dīvāna izmētāto spidīgo žurnālu vākus un nekavējās iedzelt. Viņa vienmēr pamanījās mani pavilkt uz zoba par manu kaunpilno mīlestību uz šo nebūt ne vērtīgo informatīvo avotu. Nosarkusi kā skolas skuķis, pasteidzos aizvākt grēkāžus tālāk prom no acīm.
- Es atnesu četrus dažādus suši. Ceru, ka esi izsalkusi. Elīna šiverēja pa manu virtuvi kā pa savējo. Pat es nezināju, ka man ir tāds ļoti elegants trauku komplekts suši servēšanai. Pamanījusi manu izbrīna pilno skatienu, draudzene paskaidroja:
- Es tev to pirms diviem gadiem uzdāvināju. Kā jau paredzēju, lietots tas netiek.
- Toties es ieliku vīnu ledusskapī. Man arī bija savas trumpja kārtis.
- Malacis, meitēn. Tagad auksts vīniņš būs tieši laikā. Draudzene izvilka divas glāzes uz augstām kājiņām no augšējā plaukta. Bet varbūt tu nemaz nevari dzert? Kā ir ar to pārkaršanu?
- Ai, ar smagu nopūtu atmetu ar roku. Man ir aizdomas, ka Mārdža izlēmusi mani izjokot.
- Margarita? Hoho! Tas ir interesanti. Elīnas pelēkajās acīs iedegās liesmiņas. Sēdies un stāsti!
Viņa pastūma man tuvāk bāra ķebli, norādot uz uzklāto ēdamvietu. Uz sarkana šķīvīša ar melniem hieroglifiem gozējās rīsu rullīši un maigi sārtās marinētā ingvera lapiņas. Vēl pirms mirkļa doma par ēšanu mani izsauca riebumu, bet tagad vēders priecīgi iekurkstējās, bet mutē saskrēja siekalas. Es savu mūžu neesmu ēdusi tik daudz, cik pēdējās dienās.
- Tātad atceries mēs ar Mārdžu gājām pie tās vienas šamanes? Lai atrastu Mārdžas spēka dzīvnieku? iesāku stāstu ar pilnu muti, nespējot pretoties diviem kārdinājumiem vienlaikus vēlmei apmierināt izsalkumu un izstāstīt savu sāpi. Tad lūk, jau toreiz tā šamane mani brīdināja par pilnmēnesi, tā iedarbību, bla, bla, bla… Nu, parastie teksti.
- Pagaidi, bet kāpēc tu vispār gāji pie viņas?
- Man jau neko nevajadzēja! Es tikai aizgāju līdzi Mārdžai. Lai viņai drošāk! Bet ne par to ir stāsts. Toreiz par tiem šamanes tekstiņiem ieķiķināju, un mani izdzina laukā. Vairāk par to nemaz nedomāju, līdz piektdienas vakarā man palika pavisam slikti… detaļas nestāstīšu… mēs tomēr ēdam… Bet, īsāk sakot īsti s…īgi! Uz rīta pusi jūtu jāsauc kāds palīgā. Jūs man negribējās tramdīt, Filipam zvanīt kauns, vecāki tomēr Berģos dzīvo… Izdomāju piezvanīt tai šamanei. Viņa pacēla, parunājās, ieteica izdzert pienu. Bet tu jau zini es ar pienu esmu uz JŪS. Tad man palika tā kā vieglāk, un es aizmigu. Nākamajā dienā bija tīri labi, bet drošības pēc tomēr nopirku to pienu. Domāju ja vajadzēs, tad pamēģināšu iedzert, bet, ja nenoderēs, tad izbarošu sētas kaķiem. Kā jau teicu pa dienu man bija labi, bet uz vakaru atkal tik slikti palika… un, ko domājies ap kādiem vienpadsmitiem vakarā negaidīti ierodas tā šamane!
- Kur ierodas? Pie tevis mājās? Elīna neizpratnē pārtrauca mani. Tas likās tik neticami, ka pilnīgi svešs cilvēks gandrīz nakts vidū uzrodas, lai palīdzētu.
-Jā! Pie manis mājās! Lai uzsvērtu situācijas dramatismu, plati iepletu acis un zīmīgi palocīju galvu.
- Bet kā viņa uzzināja adresi?
- Labs jautājums! Redzu, ka loģika ir tava stiprā puse. Atzinīgi novērtēju draudzenes reakciju. Kā vēlāk noskaidrojās, viņai Mārdža iedevusi!
- Ahā… Elīna novilka, aizdomīgi piemiegusi acis. Ja suši būtu siltais ēdiens, tad uz šo bridi tas jau būtu atdzisis mans stāsts bija to izkonkurējis.
- Tad, lūk, šī šamane man sāk stāstīt, ka atnākusi man palīdzēt, jo, raugi, mani esot sakodusi lapsa un tagad es pārvērtīšoties par dzīvnieku. Un tā katru pilnmēnesi!
- Par vilku? Tu tagad esi vilkacis? Elīna nospurdzās vīna glāzē.
- Nē, mīļā sirds, ne par vilku! Par tādu dzīvnieku, kādu to nosaka kaut kāds tur gēns.
- Kāds gēns?
- Ai, neprasi, neatceros. Nosaukums bija kaut kas no latviešu valodas gramatikas.
- Apstākļa gēns? Lietvārdgēns? īpašgēns? juristes daba draudzenē nevarēja atstāt šo svarīgo jautājumu novārtā.
- Nē… liecies mierā! novicināju roku, cenšoties atgriezties pie stāsta.
- Nominatīvs? Ģenitīvs?
- Elīna! mani jau sāka mākt dusmas.
- Vietniekgēns? Divdabis?
-Jā! Tas ir īstais!
- Kurš vietniek?
- Nē, tas otrs. Divdabja! Jā, viņa teica, ka tas esot divdabja gēns. Atviegloti uzelpoju draudzene bija panākusi savu, un es beidzot varēju stāstīt tālāk. Tad lūk šis divdabja gēns tiekot aktivizēts pēc dzīvnieka kodiena…
- Kā viņa zina, ka tevi sakoda? Mārdža pateica?