- Nē, viņa toreiz bija klāt. Piedalījās tajā prezentācijā un redzēja, kas notika. Bet tas nav tik svarīgi! Tu ļausi man pabeigt?
-Jā, piedod, stāsti tālāk. Draudzene pacēla rokas padevības žestā. Tomēr man jau liekas, ka katram sīkumam ir nozīme. Eventuāli tie var izšķirt lietas gaitu.
- Droši vien, piekāpos, jo nevēlējos strīdēties. Man vajadzēja draudzenes objektīvo viedokli, nevis strīdu. Lai kā ari nebūtu, viņa zināja, ka mani sakoda. Un ka es tagad pārvērtīšos par kaut kādu dzīvnieku atkarībā no tā sava gēna.
- Par ko tad tu pārvērties?
- Neskrien notikumiem pa priekšu! Kā jau teicu mēs šo visu izrunājām un tad man atkal kļuva ļoti slikti, un es atslēdzos. Pamodos jau no rīta, kad tantuks bija pagatavojis man brokastis.
- Tad tu neko neatceries? Ne par ko tu pārvērties, ne vai vispār tas notika? Elīnas pelēkās acis raudzījās manī nopietni un aizrautīgi, bet plāno lūpu kaktiņos bija iegūlusi ironiska rieva.
- Neko neatceros. Bet Laimas kundze man rādīja telefonā bildītes, kur es biju nofotografēta pēc pārvēršanās.
- Nu, un kas tad tu esi?
- Tu smiesies.
-Nē.
- Apsoli?
- Tu nevari no manis prasīt kaut ko tādu. Es varu tikai apsolīt, ka centīšos nesmieties. Elīna atbildēja, nezaudējot nopietnības masku. Smagi nopūtos ar zaudējuma sajūtu sirdī.
- Kaķis. Es esot kaķis.
- Oho! Elīna pielieca galvu, ļaujot brūnajām matu cirtām noslīdēt gar vaigu un aizsegt manam skatienam tās izteiksmi. Parastais? Miskastnieks?
- Nē. Šķirnes Burmas kaķis.
Tas pielika visam punktu. Zem smieklu lēkmes spiediena sabruka draudzenes uzsvērtā nopietnība.
-Jā, smejies vien! Bet ja tu zinātu, ko man tikai nācās piedzīvot! pa jokam aizvainoti centos Elīnu apsaukt.
- Burmas kaķis! Tantukam iztēle strādā! Bet kur viņa tik īsā laikā to minci dabūja? Varbūt no kaimiņiem aizņēmās? starp smieklu elsām draudzene iemanījās pasviest pat labu ideju.
- Mums kaimiņiem nav kaķu, bēdīgi noburkšķēju.
- Un tagad tu domā, ka Mārdža šito visu ir sadomājusi un izspēlējusi ar tevi joku? nedaudz nomierinājusies, Elīna pievērsās sākotnējai problēmai.
-Jā, tādas ir manas aizdomas. Vienīgais skaidrojums šai situācijai un visam notikušajam, pabakstīju ar irbulīti suši rullīti. Elinas jautrība bija laupījusi man ēstgribu.
- Nē, teikšu tev vienu mūsu Margarita uz ko tādu nav spējīga. Draudzene mierinoši uzlika roku man uz pleca un nedaudz saspieda. Viņa nav tik… izsmalcināti kreatīva. Mārdžas joki parasti ir daudz bērnišķīgāki želeja sporta kurpēs, auksta ūdens bumba dušā, atskrūvēts sālstrauciņš… nu, tu jau pati zini. Nē, domāju, šeit ir darīšana ar smalku krāpšanas plānu. Tu esi viltīgas mahinācijas upuris.
Elīna izskatījās apmierināta ar secinājumu. Lai gan… jo vairāk par to domāju, jo ticamāk tas šķita. Mārdža nevarēja būt pie vainas. Tas bija Laimas kundzes pirksts!
- Droši vien tev ir taisnība… piekrītoši novilku. Bet ko man tagad iesākt? Aizmirst? Necelt klausuli, kad tā šamane zvana? Viņa zina, kur es dzīvoju…
- Nē, nekā tamlīdzīga! Elīnā atmodās kaujinieciskais juristes gars. Tev viņa ir jākonfrontē un jāpieprasa paskaidrojumi! Ja tu pati to nevari izdarīt, es iešu tev līdzi! Mēs to veco raganu noliksim pie vietas!
- Bet tas vēl nav viss… pārtraucu draudzeni pusvārdā. Ir vēl kaut kas. Bet tam man nav skaidrojuma.
Elīna ziņkāri palūkojās mani, gaidot mīklainā izteikuma turpinājumu.
- Man vairs nevajag ne brilles, ne lēcas. Šodien biju pie acu ārsta mana redze ir ideāla.
- Tu uztaisīji operāciju? Elīna pārmetoši iesaucās, nospriezdama, ka esmu noslēpusi šādu nozīmīgu notikumu savā dzīvē no labākās draudzenes.
- Tur jau tā lieta, ka ne! mierinoši satvēru viņu aiz delnas. Tas ir noticis pats no sevis! Vakar vakarā gribēju izņemt lēcas un konstatēju, ka nemaz neesmu tās ielikusi, bet redzu perfekti! Neprasi, kā un kāpēc, nezinu! Biju šodien pie acu ārstes, ari viņa raustīja plecus un tik vien pateica, ka varbūt hormonālas izmaiņas, lai ejot pie ģimenes ārsta.
Elīna nodūra skatienu galdā, apsmadzeņodama tikko dzirdēto.
- Tu domā pie vainas tā šamane? viņa izdarīja savus secinājumus.
- Iespējams, paraustīju plecus. Varbūt viņa man kaut kādas zālītes iebaroja, varbūt viņa ir dziedniece… Kas to lai zina!
-Tad vēl jo vairāk! Tev ir jākonfrontē tā ragana unjāpieprasa, lai viņa paskaidro, ko ir ar tevi izdarījusi. Ja tās ir zālītes vai jebkas cits, tad tev ir jāzina, vai efekts ir ilglaicīgs vai pārejošs! To nedrīkst atstāt pašplūsmā!
Draudzene pacēla glāzi tostam, un es priecīgi saskandināju. Izkratījusi sirdi, paraudājusi uz pleca un ieguvusi zināmu rīcības plānu, sāku justies labāk.
Lai ari vakariņas ar Elīnu noslēdzās uz ļoti patīkamas nots mums vienojoties, ka kopīgiem spēkiem tiksim galā ar manu nelielo problēmu, apciemosim Laimas kundzi un noskaidrosim, kas bija šis smalkās manipulācijas pamatā, tomēr nākamās nedēļas laikā rīcība nesekoja Elīnas smalkais plānotājs bija pilns ar dažādām aktivitātēm, starp kurām atrast brīvu pusstundu bija gandrīz neiespējama misija. Savukārt es nemaz neuzstāju Laimas kundze mani netraucēja, bet jaunās, brīnumainās pārvērtības (ieskaitot zaudētās dioptrijas) sāka iepatikties. Lai ko arī vecā šamane man būtu nodarījusi, tas nāca tikai par labu. Katrs rīts man iesākās ap pussešiem ar bailīgu redzes pārbaudi un atvieglotu nopūtu, ka joprojām tā atbilda normai "ideāla", tad turpinājās ar ašu skrējienu apkārt rajonam, līdz ar to darbā biju jau pirms astoņiem, un tas savukārt deva laiku saplānot darbus jaunajai dienai, sagatavot uzdevumus maketētājiem, tekstu redaktoriem un radošajiem māksliniekiem. Turklāt es atklāju, ka arī lielākā daļa aģentūras klientu sāk darbu jau astoņos, līdz ar to šī pusotra stunda, pirms mūsu birojs sāka dzīvot ar pilnu krūti, tika pavadīta ļoti efektīvi un lietderīgi. Lieki teikt, ka Viktorija bija sajūsmā par pārmaiņām darbi ritēji raiti un bez aizķeršanās. Tāpēc viņa man atļāva saīsināt darba dienu un beigt to jau ap četriem.
Tā bija īstena svētība, jo ap to laiku man katru dienu uzmācās varoņmiegs. Man bija bail aizmigt mašīnai pie stūres pa ceļam uz mājām. Parasti es tikko paspēju atslēgt dzīvokļa durvis, noaut sandales un ierāpties gultā, pirms apziņa svētlaimīgi atslēdzās. Kad biju kārtīgi izgulējusies, ap astoņiem sākās manas dienas otrā maiņa devos uz aerobikas nodarbību pie Mārdžas (liekot viņai neticībā bolīties), iepirkties vai vienkārši paskriet pa rajonu un gulēt gāju tikai pēc divpadsmitiem. Turklāt pārsvarā jutos mundra, apmierināta ar dzīvi un vienkārši laimīga. Pa šīm visām dienām man ne reizi prātā neienāca doma piezvanīt Filipam, aizbraukt pie vecākiem vai kaut vai sevi pažēlot. Nebija, par ko, mana dzīve bija lieliska!
Otrās nedēļas beigās, tuvojoties latviešu galvenajiem svētkiem Jāņiem, jau biju aizmirsusi trakos pilnmēness nakts piedzīvojumus. Arī debesis bija tukšas bālais atgādinājums netraucēja ar nosodošu skatienu.
Svētkus biju apsolījusi pavadīt Saulkrastos, Mārdžas vasarnīcā, jautrā kompānijā ar viņas ģimeni, vīra draugiem un vecākiem. Arī Elīna ar Sašu pieteicās ciemos, tomēr ar viņiem rēķināties nevarēja. Būdami aizņemti cilvēki (arī Elīnas draugs bija jurists), viņi varēja izdomāt izmantot svētkus lietderīgi un nedaudz pastrādāt līgumi, šmīgumi…
Tomēr manus plānus izjauca negaidīts telefona zvans Ligu vārdadienas rītā. Tikko biju atgriezusies no ikrīta skrējiena un, priecīgi dungojot, baudīju siltu dušu, kad spalgie treļļi izrāva mani no svētlaimes.