Leo klausās, noteicu klausulē, pirms tam nepalūkojoties displejā. Nejau tāpēc, ka negribētu zināt, kas zvana, bet gan baidoties ielaist acis šampūna putas. Mati baltās, pinkainās krēpēs krita pāri pierei.
- Sveika! Vai nepamodināju? sievietes balss mundri apjautājās, pieņemot, ka pazīstu zvanītāju.
- Nu… ne gluži. Bet kas, lūdzu, zvana?
- Šeit Laima.
Mana sirds nokrita papēžos un likās iekārtojamies tur uz palikšanu.
- Gribēju apvaicāties, kā klājas. Kopš pārvēršanās tu man tā arī neesi piezvanījusi.
Vai tas bija pārmetums viņas balsī, vai arī man tas tikai izklausījās?
- Jā, tieši tā. Un es nevēlētos, ka arī jūs man vēl zvanāt, apņēmīgi noteicu un atvienoju sarunu. Cieti.
Labais noskaņojums bija pagaisis. Ūdens vairs nešķita mierinošs, bet drīzāk kaitinoši skaļš un slapjš. Izskaloju putas no matiem un aizgriezu krānu. Dusmīgi purpinot par cilvēku nekaunību un sabojāto rītu, izkāpu no dušas un aptinos ar lielo vannas dvieli. Mazāku dvieli aptinu ap galvu kā turbānu. Nikni palūkojos uz sevi spogulī. Taisnības labad jāsaka, ka izmaiņas bija parādījušās ne tikai manā dzīvesveidā, bet arī izskatā. Mati tiešām izskatījās rudāki (spriežot pēc mitrajām šķipsnām, kas spraucās no dvieļa apakšas), sejas vaibsti nedaudz, bet tomēr pamanāmi asāki, acis tās vienmēr man bijušas tumši brūnas, bet tagad tajās bija manāmi zeltaini krikumiņi, liekot varavīksnenēm izskatīties gaišākām, gandrīz tumša medus krāsā.
Pārlaidu roku pār seju, cenšoties aizgaiņāt slikto omu un nelāgās aizdomas, kas centās sevi pieteikt.
Durvju zvans izrāva no drūmās apceres. Nomainījusi vannas dvieli pret šortiem un T kreklu, devos palūkot, kas nolēmis mani apciemot tādā rīta agrumā pulkstenis bija tikai nedaudz pāri astoņiem.
- Labrīt! mani pārsteidza možs, mundrs uzsauciens no cilvēka, ko vismazāk vēlējos redzēt uz sava sliekšņa.
- Laimas kundze…
- Zinu, zinu! Tu jau man pa telefonu teici, ka nevēlies runāt. Neuztraucies, tev nenāksies to darīt. Runāšu es, bet tu klausīsies, kundzīte izrieza elkoņus un paspraucās man garām, sāpīgi iedunkājot sānus. Dusmīgi saviebusies, ievilku elpu, lai patriektu neaicināto viešņu.
- Kuš! Laimas kundze ar plašu vēzienu mani apklusināja. Šodien viņa bija tērpta gaiši zaļā sari, rotātā ar sīkiem spīdumiņiem un santīma diametra spogulīšiem. Uz kuplās krūtežas dusēja liela rota ar gaišu, pienainu akmeni sudrabainā ietvarā, kas atgādināja senu ziedu. Sprogainie mati bija saņemti resnā bizē pakauša lejasdaļā, un tās galu rotāja zaļa zīda lente. Salaveča maisu aizstāja neliela brūnas ādas somiņa ar garu lenci, bet kājas šamanei bija ieautas ādas sandalēs uz zema papēža, rotātās ar sīkām, krāsainām pērlītēm. Kopskats bija grezns. Izskatījās, ka Laimas kundze būtu saposusies uz svinībām.
- Leo, es zinu, ko tu domā par notikušo ka tas bija sapnis, ļauns joks vai smalka krāpšana. Bet ar prieku varu tev apgalvot, ka nekas no iepriekšminētā ar tevi nav atgadījies. Viss tevis pieredzētais ir patiesība. Un pagaidām varbūt ir grūti to aptvert, pieņemt… bet ir pienācis laiks samierināties ar to, ka tava dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Es devu tev laiku aprast ar šo domu, izbaudit pārmaiņas un ļaut sev noticēt notikušā patiesumam. Domāju, pa šīm divām nedēļām tu piedzīvoji zināmas pārvērtības, vai ne? Un ar to es domāju ne tikai izmaiņas tavā izskatā. Šamane zīmīgi piešķieba galvu, apstiprinot to, ko vēl pirms pāris minūtēm pati biju apsmadzeņojusi, stāvot vannas istabā, satinusies dvielī un lūkojoties acīs svešiniecei ar manu seju. Ar to, kaķīt, es domāju visu tavu dzīvi. Vai tavi gulēšanas ieradumi nav mainījušies? Un attieksme pret fiziskām nodarbībām? Vai tava gaume ēdienu izvēlē nav kļuvusi citāda?
Ar katru nosaukto faktu šamane dzina šaubu ķīli aizvien dziļāk manā apziņā. Pirms tam gan pati dažreiz biju aizdomājusies, tomēr tagad, dzirdot, kā svešs cilvēks bezkaislīgi uzskaita pārmaiņas, kas nedeva mieru manas būtības racionālajai daļai un nekādi neiekļāvās rāmjos, kuros pati sevi biju līdz šim ielikusi, jutos kā saņēmusi aukstu dušu.
-Jā, stīvām lūpām nomurmulēju, nojaušot, ka šamane gaida atbildi. Es kādreiz dzēru melnu kafiju bez cukura. Tagad man tā garšo ar daudz, daudz piena un medu.
- Kaķīt, tas ir tikai sākums, kundze paspēra dažus soļus tuvāk un uzmanīgi satvēra mani aiz plaukstas locītavas, novelkot sev līdzās uz dīvāna. Mans prāts bija sasalis un iesaldējis arī ķermeni. Mani locekļi likās kā no ledus auksti un nekustīgi. Bet domas drudžaini dauzījās zem plānās ledus kārtiņas, cenšoties izlauzt āliņģi un izkļūt brīvībā.
- Esmu šeit, lai tev palīdzētu. Kā jaunulim šis tev būs grūts vakars jauns mēness apvienojumā ar saulgriežiem… pat nobriedušam divdabim tas būtu liels pārbaudījums. Šamanes apaļīgā roka mierinoši saspieda manus ļenganos, aukstos pirkstus. Jutu, kā rīta saules siltie stari glāsta ādu, bet tie nespēja atkausēt ledus kluci, kurā biju iesalusi. Man vajadzēja padomāt, man vajadzēja atelpu, atgūties… man bija jāsāk elpot! Ar troksni ievilku gaisu, plaušām jau sāpīgi atgādinot, ka neesmu pildījusi savu pienākumu pret tām. Kas ar mani notika? Vēl tikko biju taisnīgu dusmu pārpilna, cieši pārliecināta, ka mani krāpj un māna, un nākamajā bridi jau ticēju krāpniecei uz vārda! Vai tā bija hipnoze?
- Leo, Laimas kundze uzmanīgi pabakstīja manu plecu, cenšoties atsaukt īstenībā. Elpo, galvenais, elpo.
- Kas ar mani notiek? nazāli nočerkstēju un pacēlu skatienu uz logu. Piepeši viss likās tik dzidrs, skaidrs un ass. It kā kāds no jauna būtu noregulējis asumu manai redzei, manai apziņai. Domas norima un plūda vienmērigā tecējumā. Ledus kusa, vietā atstājot siltu pārliecību, tādu viegli kņudinošu, burbuļojošu sajūtu. Es jutu piepešu spēku pieplūdumu, bet tas bija mierpilns, bez agresijas. Pagriezu galvu un palūkojos šamanes līdzjūtīgajās acis.
- Kas ar mani notiek? Ko jūs ar mani izdarījāt? atkārtoju bez atbildes palikušo jautājumu.
- Tava apziņa atvērās. Tā pārgāja citā līmeni, augstākā, jutīgākā… tas droši vien stresa ietekmē. Tu tagad uztver daudz vairāk, redzi daudz vairāk un, galvenais… jācer, ka ari saproti daudz vairāk. Laimas kundze maigi pasmaidīja, asarai iemirdzoties acu kaktiņos. Tas pēdējais gan nāks ar laiku, bet nebaidies, es esmu šeit, lai palīdzētu.
-Jūs jau palīdzējāt. Ko jūs izdarījāt ar manu redzi? Kā jūs to panācāt?
- Kas ir ar tavu redzi? šamane neizpratnē palūkojās mani.
- Kā jūs panācāt, ka tā tagad ir tik ideāla? Kā jūs to uzlabojāt? Ar zālītēm? Jūs esat dziedniece? Man vairs nevajag brilles!
- Ak, tas, viņa īsi iesmējās. Tu kādreiz nēsāji brilles, un tagad tev vairs tās nav vajadzīgas? Redze ir perfekta? Nu, mīļā, tā ir daļa no pārmaiņām, kas tagad skar tavu ķermeni. Tu kādreiz esi redzējusi kaķi ar brillēm?
Mirkli aizdomājos un tad noliedzoši papurināju galvu. Šī doma tiešām šķita absurda.
- Bet tad… tad tas ir tāpēc, ka es tagad esmu… nu, tas divdabis? Vai jūs ari esat… tāda kā es? vēlējos noskaidrot viņas altruisma iemeslu. Šamane iesmējās, un viņas seja salūza neskaitāmās grumbiņās. Tās izskatījās kā nelieli kanjoni, iespiedušies ādā, kā dzīves upes izžuvušās gultnes. Spilgtā rīta saule padarīja tās vēl dziļākas, izteiktākas. Ar skatienu sekoju tām no mutes kaktiņiem, līdz augstajai pierei, tās bija hipnotiskas, aizraujošas…