- Leo, šamane noklikšķināja pirkstus man deguna priekšā, cenšoties izvest no transa, kurā tik viegli ieslīdēju. Centies neaizpeldēt, centies saglabāt fokusu. Un, atbildot uz tavu jautājumu, nē, es neesmu divdabis, bet viena no manas dzīves sūtībām ir palīdzēt tādiem kā tu.
- Kā jūs varat palīdzēt, ja nezināt, ko jūtu? mana balss skanēja gluži kā pa miegam, bezkaislīgi un attālināti. Tagad manu uzmanību piesaistīja kaktuss uz palodzes tā adatiņas stiepa savas kaulainās rokas pretim svelmei, un uz katra no tā pirkstiem dejoja nelielas liesmiņas.
- Leo! ar plīkšķi šamanes plauksta saskārās ar manu vaigu. Sāpes un pārsteigums acumirklī izrāva no sapņainā stāvokļa.
- Tev ir jāuzmanās! Šinī stāvoklī viss šķiet tik aizraujošs un jauns, bet, ja tu nebūsi uzmanīga, kāds var nozagt tavu dvēseli. It īpaši esi uzmanīga ar ūdeni, turklāt lielos apjomos nekādā gadījumā neej peldēties un nemazgājies vannā. Arī traukus labāk nemazgā ar rokām, bet trauku mašīnā. Ja tu neuzmanīsies un peldēsi kā tagad, ūdens uzsūks tavu dvēseli un aiznesīs prom. Protams, to var pēc tam atgūt, bet tas ir ļoti grūti un ne vienmēr izdodas. Tā ka esi uzmanīga! Tas kaktuss jau tevi tikko gandrīz uzsūca!
- Kas notiks ar manu ķermeni bez dvēseles? Nolaidu skatienu uz savām rokām. Tas likās visdrošāk. Es tiešām neuzticējos pati sev un kaktusam. Žēl. Kādreiz tas augs man patika. Tagad laikam nāksies no tā atbrīvoties. Dvēseles rijošais monstrs.
- Tas nomirs, šamane paraustīja plecus it kā tas būtu pašsaprotami. Bet par to parunāsim vēlāk. Ir daudzi divdabju dzīves aspekti, kas tev turpmāk būs jāņem vērā. Un, kā tu pareizi sacīji manas spējas palīdzēt tev ir diezgan ierobežotas. Varu izstāstīt pamata noteikumus, dot vadlīnijas, bet pilnībā izskaidrot ar tevi notiekošo diemžēl nespēju. Tieši tāpēc arī esmu ieradusies tev pakaļ. Sāc ģērbties, mēs esam ielūgtas uz pasākumu, kurā, domāju, tu atradīsi sev nepieciešamo atbalstu.
- Tās būs Jāņu svinības? uzmanīgi paraudzījos Laimas kundzē. Vienīgais pasākums, kas, manuprāt, šovakar varētu norisināties.
- 0 jā! Bet pieļauju, ka šis būs nozīmīgākais Līgo vakars tavā mūžā, šamane nosmējās klusus, tumīgus smieklus. Bet sāc kustēties! Mūs gaida jau uz vienpadsmitiem, bet līdz Kolkai ir vairāk kā divu stundu brauciens.
- Kolkai? domās vizualizēju Latvijas karti. Nē, nē, es nevaru draugi mani gaida Saulkrastos, tas ir pavisam uz otru pusi.
- Leo, šamanes balss bija kā samta pātaga maiga, bet konkrēta. Leo, saproti mani pareizi. Es tev nepiedāvāju izklaides vakaru vai pastaigu gar jūru. Es tev piedāvāju palīdzību. Un, tici man tā tev noderēs. Kā jau iepriekš teicu, tava dzīve ir izmainījusies uz visiem laikiem. Tā nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Samierinies un sāc to pieņemt. Šis vakars būs daļa no tavas jaunās dzīves, tavas jaunās esības.
- Sasodītā lapsa! neatradusi vairs nevienu citu, uz ko izgāzt dusmas, Laimas kundzes vārdu patiesuma satriekta, nolēmu nolādēt pašu ļaunuma sakni. Tā bija traka lapsa! To zvēru vajadzēja nospricēt!
- Kaķīt, es atkārtošu vēlreiz lapsa bija parasta lapsa. Par divdabi nevar kļūt kodiena ceļā, lai ko ari nevēstītu mūsdienu kinematogrāfs. Par divdabi piedzimst. Un lapsas kodiens tevi tikai pamodināja. Lapsa juta tavu uztraukumu, bailes un dzīvniecisko smaku un reaģēja uz to. Kā jau teicu lapsa nav vainīga. Tas jau bija tevī.
- Labi, labi, sapratu, ar nopūtu padevos. Pat uz lapsu neļāva paburkšķēt. Bet varbūt Laimas kundzei bija taisnība? Kāpēc tērēt laiku īgņojoties un bubinot, ja dzīve ir tik skaista? Saule spīdēja kā aptrakusi, putni dziedāja tai slavas dziesmas, liepas aiz loga klusu sačukstējās un ķiķināja, pa ielu aiztraucās kārtējais mocis, ar agresīvo rūcienu izraisot nervozu prieku. Visa pasaule likās saldu gaidu pilna. Tā gaidīja šovakaru, maģiskos saulgriežus un arī mani jaunu būtni, kas patlaban stāvēja ar katru kāju savā upes krastā. Man bija jāsaņemas un jāpārkāpj.
- Ko lai es velku mugurā? Tas būs tāds smalks pasākums vai drīzāk pikniks? manī atgriezās dzīvesprieks un darbotiesgriba. Laimas kundzei bija taisnība līdz Kolkai divu stundu brauciens, bet pulksteņa rociņas jau tuvojās deviņiem.
- Smalks pikniks, šamane plati pasmaidīja, viņas acīs iemirdzējās atvieglojums, redzot mani saspringstam kā mazu terjeru bumbiņas gaidās. Saviesīgajā daļā būtu ieteicams apģērbties tā smalkāk, bet uz vakara daļu tev noderēs džinsi, kāds T krekls un sporta kurpes.
- Tur būs kādas sporta spēles? Orientēšanās? Vai dejas zaļā zālē?
- Otrais.
- Orientēšanās? Nekad neesmu tādā piedalījusies. Man šķiet, es varētu trijās priedēs apmaldīties… atstāju šamani sēžam uz dīvāna viesistabā un pati devos uz guļamistabu apģērba medībās. Kā jau vienmēr man nebija, ko vilkt mugurā. Es pūtu un elsu kā āpsis pēc ziemas miega, cenšoties atrast kaut ko pietiekami smalku, bet ne pārāk elegantu, tieši atbilstošu smalkam piknikam.
- Tur būs daudz cilvēku? apjautājos no skapja dziļumiem, cenšoties sašaurināt meklēšanas loku.
- Tu domāji viesu? Jā, droši vien. Katru gadu ir citādi, tāpēc grūti spriest. Tev palīdzēt?
- Nē, nē, paldies! Es tikšu galā. Tur būs pusdienas kādā restorānā vai zaļā pļavā?
- Jūras krastā. Tur būs zviedru galds, kāda liela telts, varbūt kāds ugunskurs.
- Izklausās jauki.
- Jā. Tas ir jauki, bet mēs nokavēsim, ja tu nepasteigsies.
- Tūlīt, tūlīt. Tā ko jūs sakāt par šo? beidzot izniru no guļamistabas, tērpusies tumši zilās uzvalka auduma Isbiksēs un platā zili svītrainā jūrnieku stila blūzē ar zelta podziņām uz pleciem. Kājās man bija iemīļotās tumši zilās ādas sandales, bet matus es biju saņēmusi ciešā mezglā uz pakauša. Pie jūras mēdz būt vējains, un, lai vakara gaitā nepārvērstos par izspūrušu purva velnu, somā noglabāju ari tumši zilu vasaras cepuri ar nagu.
- Lieliski, tu izskaties lieliski! šamane atzinigi novērtēja manu stilā ieturēto ietērpu.
- Tas labi, tagad es ātri uzkrāsošos, un tad varam braukt.
Vannas istabā pie spoguļa uzklāju sejas krēmu ar UV filtru (diena solījās būt saulaina, negribēju vakaru sagaidīt ar sarkanu degunu), nopūderējos, ieēnoju acis ar dūmakaini pelēkzilu kontūrzīmuli un beigās uzklāju divas kārtas skropstu tušas. Tā izcēla mana skatiena dziļumu un padarīja to noslēpumaināku. Uzklājusi gaišu lūpu spīdumu un nosūtījusi savam spoguļattēlam gaisa skūpstu, biju gatava doties uz ballīti jūras krastā.
Tiklīdz mēs iekārtojāmies mana miniatūrā Mini salonā, Laimas kundze mani kārtējo reizi pārsteidza.
- Vai tev nebūs nekas pretī, ja mēs pa ceļam nerunāsim?
- Kādā ziņā? izbrīnīta palūkojos šamanē.
- Nu, ja mēs brauksim klusējot? Es neuzticos auto, tie mani dara tramīgu, kundze kautrīgi atzinās, ar apaļo pirkstu noslaukot sīku sviedru lāsīti no virslūpas.
- Protams, kā vēlaties. Bet pret mūziku jums, cerams, nav iebildumu?
-Vispār jau ir…
0! Mani gaidīja fantastiski aizraujošs brauciens divu stundu garumā absolūtā klusumā. Mana sejas izteiksme laikam bija daiļrunīgāka par vārdiem, jo Laimas kundze steidzīgi piebilda:
- Sākumā ir nepierasti, bet pēc tam tu sapratīsi, cik skaista var būt asfalta dziesma. Dod tai iespēju sevi pierādīt.
Es biju atvērta jaunām idejām… mana apziņa bija sasniegusi jaunu līmeni… bet asfalta dziesma! Izmisumā pacēlu acis pret debesīm. Tomēr, palūkojoties uz šamanes noslēgto, nopietno sejas izteiksmi, sapratu, ka citas izvēles man nav šodien topā būs ceļa piķis!