Pirmā pusstunda bija mokoša klusums un karstums smacēja, piebāza galvu ar vati un vēl uzvilka tai plastmasas maisiņu. Otrā pagāja pārsteidzoši ātri. Piepeši pamanīju, ka zāle ir zaļāka, bet debesis zilākas. Trešajā krāsu daudzveidībai pievienojās skaņas putnu dziesmas skaļumā pārspēja motora rūkoņu, bet riepas zīdaini šalca uz sakarsušā asfalta. Ceturtajā pusstundā jau braucu, plati smaidot, izbaudot labsajūtu, ko sniedza klusums un divvientulība ar savām domām. Nemaz nebija tik ļauni, kā sākotnēji baidījos!
Laimas kundze visu ceļu likās snauduļojam, smagie plakstiņi sedza acis, bet lūpu kaktiņi atslābuši noslīdēja. Viņas seklā, vienmērīgā elpa liecināja ja ne par miegu, tad vismaz dziļu atslābumu. Kad, tuvojoties Kolkai, šamane piepeši ierunājās, es izbīlī salēcos biju jau piemirsusi, ka viņa māk komunicēt ari ar vārdiem.
- Brauc cauri pilsētai uz Kolkas ragu, nepavērusi acis, šamane deva norādījumus.
- Es domāju, jūs guļat, ar troksni izpūtu gaisu, cenšoties nomierināt satrauktos sirdspukstus.
- Domā mazāk, mana līdzbraucēja negaidīti atcirta, bet tad mēģināja nogludināt asumu. īsteni redzošie vienmēr ir modri. Pat tad, kad guļ.
Lai gan viņas sacītais neko nepaskaidroja, es piekrītoši pašūpoju galvu.
Mans mazais Mini jau drīzumā ieripoja autostāvvietā pie Kolkas raga. Pie iebrauktuves ceļu aizšķērsoja šlagbaums un divi nopietna paskata viri, tērpti tumši zilās uniformās ar uzšuvēm, kuru uzrakstus nepaspēju saskatīt. Augumā mazākais un gruntīgākais pienāca pie mana loga un ar žestu lika to atvērt.
- Labdien! Vārds, uzvārds?
Jau vēru muti, lai nosauktu savējo, kad Laimas kundze negaidīti atmodās no sava transam līdzīgā stāvokļa.
- Laima Zvaigzne-Klints ar pavadoni, pārliekusies man pāri, kundzīte gandrīz izbāza galvu pa logu, lai veltītu apsargam apburošu smaidu.
Iespaids bija satriecošs gluži kā bruņurupucis būtu pabāzis purniņu no savas mājiņas. Arī apsargam tā šķita, jo viņš izbīli nevilšus dažus soļus atkāpās. Nodūris skatienu, vīrietis mulsi raudzījās sarakstā, piestiprinātā pie melnas kartona pamatnes. Saule cepināja, bet tumšā uniforma karsēja vēl vairāk. Uz viņa gludi skūtās galvas veidojās sviedru lāses un sāka ceļu lejup pāri krunkās sarauktajai pierei. Izšķirstījis vairākas lapas, viņš beidzot atrada meklēto un pamāja pāriniekam, lai tas paceļ barjeru.
- Patīkamu dienu, dāmas! ar žestu norādījis, ka varam braukt, apsargs atgriezās posteni.
Autostāvvieta bija pilna ar mašīnām, tāpēc man nācās apmest vairākus lokus, pirms atradu brīvu vietu zem kādas kuplas priedes. Mana veiksme koka ēnā auto vismaz tik ļoti neuzkarsls! Pirms paspēju noslāpēt motoru, Laimas kundze jau izlēca no mašīnas un aiztraucās apsveicināties ar kādu pavecu pāri, kas bija ieradies īsi pirms mums un tagad slēdza ciet savu transporta līdzekli apbružāta paskata žiguli.
Jau grasījos sekot šamanei, kad iezvanījās mobilais. Nepacietīgi izķeksēju miera traucētāju no somas, šķendēdamās par karstumu, kas iestājās, līdzko kondicionieris pārstāja pūst auksto gaisu salonā. Bet tad ieraudzīju zvanītāja vārdu telefona displejā un man kļuva vēl aukstāk.
-Jā, es klausos, novaidējos klausulē, atspiedusi nosvīdušo pieri pret stūri.
- Nu, kur esi? Uz cikiem tevi gaidīt? Mārdžas mundrā balss trieca vainas dunčus man dziļi sirdī.
- Mīlulīt… kautrīgi iesāku. Es esmu Kolkā.
- Kolkā?! Cikos tad tu būsi pie mums?
- Es nebūšu. Lai remdētu riebumu, ko šobrīd jutu pret sevi, viegli uzsitu ar pieri pa stūri. Klausulē iestājās klusums, kas aukstumā varēja sacensties ar leduslaikmetu.
- Kāpēc?
- Mārdža, piedod. Es aizmirsu tev piezvanīt un pateikt, ka netieku. Mani uzaicināja uz vienu pasākumu Kolkā… tas ir ar darbu saistīts! samelojos, jo sapratu, ka nespēšu tagad sākt stāstīt par Laimas kundzi, brīnumainajām pārvērtībām un to, kāpēc izvēlējos atrasties Kolkā, nevis Saulkrastos kopā ar saviem draugiem.
- Skaidrs… Mārdžas balsi ieskanējās metāliskas notis. Darbs, tu saki? Bet vismaz pabridināt tu varēji!
- Zinu, zinu! Tici man, jūtos kā pēdējā draņķe! Bet es pavisam aizmirsu! Tas viss tik negaidīti, ātri… Man izlidoja no galvas, lūdzoši centos paskaidrot, nepārstājot ritmiski dauzīt pieri pret stūri, sodot sevi par aizmāršību. Es biju slikts, slikts cilvēks. Un vēl sliktāka draudzene.
- Labi, beidzot Margarita vēsi noteica. Izklaidējies. Lai tev jauks vakars.
Klausulē atskanēja īsi, kaitinoši pīkstieni viņa bija pārtraukusi sarunu.
- Sasodīts! iebļāvos un uzsitu ar plaukstu pa stūri, liekot mazajam auto nošūpoties. Brīnumainas vai ne, bet izmaiņas dzīvē negatīvi ietekmēja manas attiecības ar draugiem.
No sevis šaustīšanas mani izrāva ass klauvējiens pie loga Laimas kundze nepacietīgi māja ar roku, aicinot pievienoties.
- Kaut kas noticis? viņa apjautājās, pamanījusi manu neapmierināti saraukto degunu, kad beidzot izrāpos no mašīnas.
- Aizmirsu piezvanīt draudzenei un pateikt, ka nebūšu šodien, bēdīgi nopūtos un mašīnas sānu spogulītī pārbaudīju savu izskatu. Ar plaukstu pieglaudu izmukušo matu šķipsnu un uzklāju jaunu kārtu lūpu spīduma.
-Tas gan nav jauki, šamane nosodoši pašūpoja galvu, bet viņas balsī saklausīju vienaldzīgas notis. Bet nu ejam mūs jau gaida. Uzrunu esam nokavējušas, bet vismaz varēsim uzreiz ķerties pie ēšanas. Esmu izsalkusi kā zirgs!
Mēs devāmies jūras virzienā pa izgreznotu taku tās abās pusēs vijās ozollapu un ziedu virtenes, norādot ceļu. Aiz kokiem jau varēja just sāļo, vēso jūras elpu. Dziļi ieelpoju, un līdz ar smaržīgo gaisu manī ieplūda arī negaidīts miers. Kas izdarīts, izdarīts nebija jēgas turpināt sevi šaustīt. Turklāt es nebiju vienīgais ciemiņš, ko Mārdža šovakar gaidīja. Gan jau viņi iztiks ari bez manas ievērojamās personas.
Taka aizveda mūs uz palielu meža un kāpu ieloku, kas sāniski raudzījās mirdzošajos jūras viļņos, tomēr to neplosīja satrauktie vēji, kas pa pludmali dzenāja smilšu vērpetes. Šeit bija klusi, vēsi un mierīgi. Ielokā bija uzslieta liela telts, kas pasargāja no saules stariem bagātīgo ēdienu klāstu un pašus ēdējus. Apaļi, ar baltiem galdautiem klāti galdiņi gozējās gan telts ēnā, gan smilšainajā klajumā. Tie, kas vēlējās sauļoties un ēst, varēja to mierīgi apvienot. Tomēr lielākā daļa viesu pulcējās zem brezenta jumta, kur svelme netika klāt. Viesu bija daudz no pirmā acu uzmetiena šķita, ka vairāk nekā simts. Tērpti lielākoties baltā, kungi un dāmas spietoja ap zviedru galdu, krāmējot uz baltiem šķīvjiem krāsainu ēdienu. Starp ēdējiem gluži kā darbīgas bitītes rosījās tumšās uniformās tērpti apkalpotāji, novācot netīros traukus un papildinot gardumu krāvumus.
- Nāc, ejam, šamane mērķtiecīgi vilka mani telts virzienā. Paēdīsim, un tad es tevi iepazīstināšu.
- Ar ko? ļāvos viņas stingrajam tvērienam, bet vēlējos arī noskaidrot, kas gan ir šī noslēpumainā persona, ar kuru Laimas kundze tik ļoti alka mani sapazīstināt.
- Pēc tam, Leo, šamane nepacietīgi attrauca un iespieda man rokās šķīvi. Ej, uzliec sev kaut ko. Domāju, ka atradīsi šeit uzkodas ari savai gaumei.
Viņa nebēdnīgi piemiedza ar aci, liekot saprast, ka tas ir mājiens attiecībā uz manām brīnumainajām pārvērtībām.
Protams, starp daudzajiem izsmalcinātajiem ēdieniem nebija grūti atrast kaut ko ari manai gaumei. Patiesībā ilgi nevarēju izlemt, kuram no kārdinošajiem kārumiem būs tā laime nokļūt manā šķīvī. Negribēju izskatīties pēc badīgas rīmas, kas sakrāmē visu un ar kaudzi, tāpēc rūpīgi izvērtēju visas iespējas. Pēc pārdomu mirkļa izredzēto našķu kārtā iekļuva mazsālīta laša rullīši uz miniatūrām kartupeļu pankūciņām, siera groziņi ar zemeņu rotājumu, mini desiņas ar bekona kažociņu, nesaprotama paskata maizīte ar debešķīgu zosu pastēti un kaperiem, īkšķa lieluma lazanja…