- Varbūt pietiks? klusa balss nošņācās man pie elkoņa. Pēc tam varēsi atnākt pēc papildporcijas.
Laimas kundzes šķīvis bija piekrauts tikai nedaudz pieticīgāk, bet viņa laikam nespēja saskatīt baļķi savā acī. Atradušas brīvu galdiņu, mēs priecīgi ķērāmies pie uzkodām. Patīkams vēsums pūta uz spranda, izkliedējot karstuma izraisīto noguruma sajūtu un veicinot apetīti. Pametu acis augšup un ieraudzīju manas labsajūtas iemeslu. Liels kondicionieris pūta auksto gaisu. Šika ballīte tādu greznību kā kondicionieri brīvā dabā pašā vasaras karstumā varēja atļauties tikai nedaudzi.
Ēdiens bija lielisks tas ne tikai labi izskatījās, bet vēl labāk garšoja. Kad biju pievārējusi pirmo porciju, devos pēc papildinājuma. Cilvēku pūļi pie zviedru galda jau bija paklīduši, un vairs nevajadzēja gaidīt rindā, lai uzliktu uz šķīvja kādu īpašu kārumu. Kad atgriezos pie galdiņa, ar pārsteigumu konstatēju, ka mums ir piebiedrojies kāds sirms kungs, ar kuru Laimas kundze aizrautīgi pļāpāja.
Leo! Vēlos tevi ar kādu iepazīstināt, šamane iesaucās, pamanījusi mani tuvojamies ar pilno šķīvi.
Uzsmaidīju sirmajam kungam, kas, piecēlies kājās, stiepa pretī brūni nosauļotu, stiegrainu roku. Nolikusi šķīvi, atņēmu sveicienu. Viņam varēja būt nedaudz pāri sešdesmit, sirmie mati īsā ezīti slējās stāvus gaisā. Brūno, saules skarto seju vagoja dziļas grumbas, pulcējoties tēraudzilo, vērīgo acu kaktiņos un ap šaurā svītriņā savilkto muti. Stūrainais zods izaicinoši izvērsts, bet nedaudz līkais, palielais deguns likās sliecamies tam pretī. Sirmas, biezas uzacis meta tumšu ēnu pāri sejai, piešķirot tai bargu, drūmu izskatu. Bet tad kungs negaidīti pasmaidīja plašu baltzobu smaidu, kas šķita izgaismojam viņa vaibstus no iekšpuses, it kā mana saule būtu uzlēkusi aiz skarbā skatiena.
- Uldis Erdbergs, jūras kapteinis, viņš cieši paspieda manu plaukstu un stādījās priekšā. Viņa roka bija sausa, silta un stingra, gluži kā saulē sasilusi priede.
- Leonīda Fēliksa… es mulsi apklusu, reklāmas projektu vadītāja?
- Prieks iepazīties, Leonīda, Erdberga kungs turpināja iesākto, viņa balss ducināja kā attāls pavasara pērkons. Laimas kundze jau man paspēja par tevi nedaudz pastāstīt.
- Redz, kā? pārsteigumā saraucu uzacis, nespējot iedomāties, ko tādu Laimas kundze būtu varējusi izstāstīt.
- Piesēdīsim? sirmais kungs ar vienu ātru, līganu kustību pievilka krēslu no blakus galdiņa un aicināja mani to izmantot. Jāatzīst, ka viņš kustējās apbrīnojami viegli un lunkani, ņemot vērā cienījamo vecumu. Slepus pārlaidu vērtējošu skatienu vīrieša slaidajam augumam. Sniegbaltais krekls un tumšās lina bikses droši vien slēpa atlētiskus, stiegrainus locekļus. Krekla atlocitās piedurknes atklāja muskuļotas rokas.
- Nevēlējos jūs traucēt, pirms esat paspējušas ieturēties, bet ziņkāre ņēma virsroku pār labām manierēm, Erdberga kungs silti nosmējās.
- Leo, Uldis ir šī pasākuma namatēvs un arī cilvēks, ar kuru vēlējos tevi iepazīstināt, šamane uzrunāja mani, nenovēršot aizgrābtības pilnu skatienu no sirmā kunga. Izcila personība un ne tikai.
- Laima, nemulsini meitēnu, Erdberga kunga lielā plauksta apsedza šamanes apaļīgo rociņu, liekot viņai nosarkt kā jaunai meitenei.
- Priecājos iepazīties, pieklājīgi nosmaidīju. Pasākums ir lielisks ēdiens ir apbrīnojami gards.
- Man prieks, ka jums patīk, namatēvs apmierināti pašūpoja galvu. Vai Laima jau tev ir kaut ko stāstījusi par mums? Mūsu apvienību?
-Jāatzīstas, ka nē. Šodien viņa ir īpaši noslēpumaina, uzmetu zīmīgu skatienu šamanei. Ne tikai šodien, bet, cik vien mēs bijām pazīstamas, noslēpumainība bija viņas stiprā puse.
- Laima? Erdberga kungs vaicājoši paraudzījās šamanē.
- Varbūt iesākumam, lai kļūtu skaidrāks, ir jāpastāsta, ka Uldis, kā jau teicu, ir ne tikai lielisks cilvēks, bet ari kas vairāk Uldis ir divdabis. Gluži kā tu pati, Leo, šamanes brūnais skatiens beidzot pievērsās man, uzsverot viņas vārdu nozīmīgumu.
- 0! manam pārsteigumam nebija robežu, līdz ar to verbāli izpaudos diezgan ierobežoti, izraisot patiesus uzjautrinājuma smieklus namatēvā.
-Jā, Leonīda, man ir tas gods būt divdabja gēna nēsātājam. Reizi mēnesī mana otrā daba ņem virsroku un es pārvēršos par vilku, Erdberga kungs nopietni paskaidroja, bet no zilajām acīm nepazuda sirsnīgs smaids.
-Jūs esat vilkacis?
- Jā, no tiesas. Es esmu vilkacis, kungs apstiprinoši palocīja galvu.
- Un ne tikai! šamane iejaucās sarunā. Uldis ir vilkaču apvienības virsvadītājs!
- Vilkaču apvienības? pārjautāju, baidīdamās, ka esmu pārpratuši. Vai tad tādu kā jūs ir daudz?
- Daudz vairāk, nekā tu spēj iedomāties, Erdberga kungs uzsmaidīja. Palūkojies apkārt, lielākā daļa viesu šeit ir divdabji, un gandrīz visi no tiem ir vilkači.
Man aizsitās elpa, un no gaisa trūkuma sagriezās galva, liekot pieķerties galda malai, lai noturētu lidzsvaru. Tā nevarēja būt taisnība! Tik daudz!
- Es zinu, sākumā tas šķiet neticami. Mēs esam mācīti, ka mums līdzīgas būtnes mīt vien pasakās, bet te pēkšņi atklājas, ka divdabji ir īsti, dzīvi cilvēki, kas ikdienā dzīvo parastas, ikdienišķas dzīves… Piemēram, Jānis Žurkalis ir grāmatvedības nodaļas vadītājs vienā no ministrijām. Erdberga kungs norādīja uz pāri manu vecāku vecumā. Bet viņa sieva, Maija, ir šuvēja. Abi satikās jau pēc tam, kad bija atklājuši, ka ir divdabji. Ir mums arī jauktie pāri piemēram, Žanna Loginova ar vīru Valēriju. Viņš tikai nesen uzzināja, ka viņa pedantiskā, akurātā sieva, kas pa dienu strādā kosmetoloģijas salonā, reizi mēnesi pārvēršas par ļoti spalvainu un zobainu vilku. Sākumā viņiem gāja grūti, pat pie ģimenes terapeita nabagi dabūja iet.
Erdberga kungs norādīja uz viesiem un īsumā aprakstīja to dzīvesstāstus.
- Kā redzi, tu neesi tāda vienīgā, viņš uzmundrinoši palūkojās manī no biezo uzacu ēnas.
- Jā… laikam… stīvām, nejūtīgām lūpām nomurmināju. Viņa skaidrojumi nelika man justies labāk, bet tieši pretēji. Aukstas sviedru lāses izveidojās starp lāpstiņām un ritēja lejup pa mugurkaulu. Iedzēru lielu malku minerālūdens Laimas kundzes ciešā skatiena pavadībā. Lai apliecinātu, ka ar mani viss ir kārtībā, pāris reizes nokrekšķējos un vērsos pie namatēva ar jautājumu:
- Un ar ko nodarbojaties jūs?
- Es esmu izbijis Jūras spēku virsnieks, jūras kapteinis. Bet tagad jau pāris gadus atpūšos, esmu pensijā. Tā ka mana ikdiena sastāv no dārza ravēšanas un seriāliem. Erdberga kungs atgāza galvu un skaļi iesmējās.
- Tad jau jūs esat īstens jūras vilks, man nevilšus paspruka. Laimas kundzes izbrīnā ieplestās acis lika saprast, ka esmu izrunājusies aplami. Es atvainojos.
- Nē, nē! Nav par ko, tev taisnība es esmu jūras vilks! tagad namatēvs smējās jau pilnā kaklā, ar plato plaukstu ik pa laikam uzšaudams pa galdu, liekot šķīvjiem džinkstoši palēkties. Tas piesaistīja apkārtējo uzmanību, uz mirkli iekļaujot mūs visu uzmanības lokā.