- Ziķerīgs meitēns, Erdberga kungs vērsās pie šamanes, slaucīdams smieklu asaras no grumbainajiem vaigiem. Domāju, viņa viegli iederēsies.
- Tas labi, jo patiesībā, Uldi, mums nepieciešama tava palīdzība, šamane nopietni iesāka. Viņas balss tonis acumirklī apslāpēja namatēva jautrību.
- Es klausos, Laima. Tu zini, tevis labā darīšu visu, kas manos spēkos. Tu mums esi tik daudzas reizes palīdzējusi… nezinu, vai jelkad spēsim šo parādu atdot.
- Uldi, nedaudz minstinoties, Laimas kundze turpināja. Leo šis būs pirmais jaunais mēness un pirmie saulgrieži…
- 0! Tagad bija pienākusi kārta vilkaču vadītāja verbāli ierobežotajam pārsteigumam. Viņa skatiens nopietni un smagnēji uzgūla manai sejai. Būs smagi… Tu gribi, lai viņa skrien ar mums?
- Tas būtu lieliski… šamane tika pārtraukta pusvārdā.
- Bet protams! Tu taču zini mēs ar prieku uzņemam visus jauniņos. Pareizi darīji, ka atvedi Leonīdu šurp. Šeit ir viņas īstā vieta, jūras vilks man iedrošinoši uzsmaidīja.
Šonakt tu varēsi skriet ar mums, un pēc tam es jutīšos pagodināts, ja vēlēsies pievienoties mūsu apvienībai.
- Uldi, Laimas kundze pacēla roku, signalizējot, ka vēl nav pabeigusi savu sakāmo. Ir neliela aizķeršanās. Leo nav vilkacis… viņa ir nedaudz citāda…
- Ak tā? Un tas būtu? pensionētais jūras kapteinis likās nedaudz nepatīkami izbrīnīts.
- Viņa ir… šamane saminstinājās. Leo ir kaķis.
- Kaķis? vilkacis pārjautāja, it kā baidīdamies, ka ir pārklausījies. Kāds kaķis? Parastais?
- Nē, laikam šķirnes, bet tas nav tik svarīgi. Galvenais Leo nav vilkacis.
- Cik liels kaķis? sirmais kungs nevarēja norimt. Tā kā lūsis? Lielāks?
- Nē, drīzāk mazāks. Uz šamanes virslūpas mirdzēja sīkas sviedru lāses. Varbūt tikai nedaudz lielāks par parasto kaķi.
- Kaķis… tu saki, Erdberga kungs domīgi novilka, nolaidis skatienu uz dūrēs savilktajām rokām. Tad viņa ar mums skriet nevarēs. Man ļoti žēl.
- Bet, Uldi… Laimas kundze lūdzoši novilka.
- Saproti mani pareizi ja būtu tikai vecie, bet šoreiz mums ir ari jaunuļi, viņš ar zodu norādīja uz cilvēku bariņu, kas nervozi midījās telts attālākajā nostūri. Tie bija trīs jauni vīrieši un divas sievietes ar izbiedētiem tramīgu zvēru skatieniem.
- Par tiem es galvot nevaru. Leonīda var ciest, vilkacis noraidoši pašūpoja smagnējo galvu.
- Bet, Uldi…
Pagaidi, jūras kapteinis pavēloši pacēla plaukstu, liekot šamanei atkal apklust. Tas nenozīmē, ka es atsakos palīdzēt. Pirmais jaunais mēness un saulgrieži, tā nav nieka lieta. Neviens mūsējais tādā naktī nedrīkst būt viens, bez zinoša atbalsta. Kā jau teicu, tu pareizi darīji, ka atvedi viņu šurp.
Piepeši vilkacis asi nosvilpās, un jau pēc pāris mirkļiem viņam blakus uzradās jauns vīrietis, nedaudz aizelsies no skriešanas.
- Rego, šī ir Laima Zvaigzne-Klints un viņas māsasmeita Leonīda, vilkacis mūs stādīja priekšā. Leonīdai šonakt ir pirmais tukšinieks. Viņai vajadzētu skriet ar mums…
Par Rego uzrunātais ziņkāri palūkojās manī. Viņš bija nedaudz vecāks par mani ap gadiem trīsdesmit pieciem, sešiem. Ugunīgi ruds ar spilgti zilām, pētošām acīm. Stūraino, brūni nosauļoto seju klāja sīki vasarraibumi, bet kreiso uzaci pāršķēla balta rēta.
- Ir aizķeršanās, tikmēr vilkaču vadītājs turpināja. Viņa nav mūsējā. Jaunā dāma ir kaķis…
Ziņkāri Rego skatienā acumirklī nomainīja nepatika. Jauki, vecais labais suņu-kaķu konflikts turpinās!
- Līdz ar to viņai vajadzētu atsevišķu nostūri un kādu, kas palīdz. Erdberga kungs likās nemanām padotā neapmierinātību. Sameklē Hari, atsūti viņu pie manis. Šonakt viņam būs īpašs uzdevums.
- Kāpēc mums jāpalīdz svešajam? Rego dusmīgi norūca. No platajām, muskuļotajām krūtīm likās nākam gluži vai dzīvnieciska skaņa.
- Tāpēc, ka es tā teicu, vilkaču vadītājs uzsita ar dūri pa galdu, liekot man un šamanei izbīlī salēkties. Ari Rego nepatikā saviebās, it kā galda vietā būtu bijis viņa vaigs.
- Skaidrs, viņš izgrūda caur sakostiem zobiem un nozuda starp viesiem. Nelielais konflikts nebija paslīdējis garām nepamanīts vērīgajai publikai, kas tagad aizrautīgi sačukstējās.
Acīmredzot Erdberga kungs kā izbijis militārists necieta pretimrunāšanu un subordinācijas neievērošanu.
- Dārgās dāmas, jums nav, par ko uztraukties. Es apsolīju palīdzēt un savu solījumu pildīšu. Man ir plāns, kā mēs varētu jaunajam divdabim palīdzēt pārciest šo smago nakti, vilkacis galanti palocījās šamanes virzienā, bet man dāvāja tēvišķu smaidu.
- Tu sauci? samtaina balss nodūca kaut kur virs mūsu galvām. Pārsteigumā palūkojos uz augšu gara auguma jauneklis nopietni vērās virsvadītājā.
-Jā, Hari, mēs jau tevi gaidījām. Man ir uzdevums tev. Es zinu, cik ļoti tu gaidīji saulgriežus, bet šonakt tev būs jāizpalīdz kādai jaunai dāmai, sirmais kungs paskaidroja. Tumšmatainais vīrietis pievērsa savas medus krāsas acis šamanei un apburoši pasmaidīja:
- Esmu pagodināts.
Viņš pieliecās un, satvēris slaidajos pirkstos Laimas kundzes plaukstu, pacēla to pie lūpām. Kundze nosarka un mulsi ieķiķinājās kā jauna meitene.
- Ak! Diemžēl, jaunekli, es neesmu tā, kurai šonakt nepieciešama jūsu palīdzība, viņa koķeti nolaida acis. Mana māsasmeita Leonīda, viņai šonakt ir pirmais… kā jūs to saucat…? Tukšais?
Vīrietis piemiedza ar aci šamanei un pievērsās man. Kad viņa skatiens beidzot apstājās pie manis, uz mirkli likās, ka tā tveice mani izkausēs kā pērno sniegu. Viņš bija izskatīgs! Tas nebija īstais vārds! īstens skaistulis! Tumsnējs, melniem matiem, taisnu ērgļa degunu, sārtām, jutekliskām lūpām, aiz kurām mirdzēja balti, līdzeni zobi. Es biju gatava grimt šinī samtainajā skatienā mūžīgi… Un kas par augumu! Peldētāja platie pleci un šaurie gurni, spēcīgas, muskuļotas rokas vīdēja zem plānā, baltā krekla, kas lieliski izcēla melnīgsnējo ādas krāsu.
- Harijs, viņš, iepazīstinot ar sevi, pastiepa pretī roku un satvēra ciešā tvērienā manējo. Rokasspiediens bija stingrs, noteikts, bet ne tāds, kas likās salaužam visus kauliņus. Man patika vīrieši, kas nebaidījās paspiest sievietei roku, turklāt nedarīja to tā, it kā viņam būtu sveicienam pastiepta jēla zivs satverot tikai pirkstus.
- Leo, automātiski saīsināju savu vārdu, klusībā cerot, ka mēs kļūsim par labiem draugiem. Un varbūt ari ne tikai…
- Hari, īsi pirms pusnakts tev būs jāaizved Leonīda pie manis uz Mežmaļiem. Tur būs klusi un neviens netraucēs. Domāju, ka zināsi, ko iesākt. Erdberga kungs turpināja, neliekoties ne zinis par Laimas kundzes sasārtumu un maniem acu zibšņiem. Leonīda, Haris tevi aizvedīs uz manu lauku īpašumu. Tur tev būs ērti plaša māja un vēl plašāki meži visapkārt. Neviens netraucēs.
Zinu, ka bija pienācis laiks noskaidrot, kas tad īsti mani šonakt sagaida, kas visus darīja tik ļoti bažīgus, bet es nespēju beigt grimt medus krāsas lamatās.
- Ja kaut kas noiet greizi vai nepieciešams kāds padoms, zvani man, vilkaču virsvadītājs nodeva rīkojumu padotajam un tad, pagriezies pret mani, iedrošinoši uzsita lielo ķetnu uz pleca, liekot sāpēs saviebties. Zinu, ka tas ir bailīgi. Atceros pats savu pirmo reizi. Bet vari neuztraukties, tu būsi drošās rokās. Labi, dāmas, mēs tagad jūs pametīsim. Uz tikšanos vēlāk!
Harijs uz atvadām galanti paklanījās šamanei, bet man veltīja šķelmīgu smaidu, un abi kopā ar jūras kapteini iejuka starp viesiem, atstājot mūs ar Laimas kundzi apbrīnas un mulsuma pilnā klusumā.