- Lielisks cilvēks… Šamane ar jūsmīgu nopūtu noraudzījās pakaļ vilkaču platajām mugurām.
- Un kā vēl! Nespēju aizmirst silto, pārliecinošo Harija rokasspiedienu.
- Pareizi darījām, ka atbraucām šurp, Laimas kundze piebilda. Bet nu mums vēl ir laiks līdz pusnaktij iesim paklausīties mūziku?
- Kādu mūziku? tikai tagad mana apziņa piefiksēja tālumā ģitāras un vijoles skaņas, kuras, likās, no pludmales nesa jūras vējš.
- Tev patiks, šamane satvēra mani aiz elkoņa un piecēla kājās. Palīdzēs novērst domas no vakara.
- Starp citu, par vakaru, ļāvu Laimas kundzei izvērt roku cauri manam elkonim, un, tā saķērušās, mēs lēnām devāmies mūzikas virzienā. Kas īsti mani sagaida? No kā man būtu jābaidās?
- Godīgi sakot, nemācēšu tev to izskaidrot. Katrā ziņā ne to, kas tevi sagaida, bet varu paskaidrot pamatbūtību, šamane atglauda no pieres vēja pluinītu matu cirtu un domīgi paraudzījās tālumā. Divdabji ir cieši saistīti ar mēness fāzēm. Un pilns cikls sevī ietver ne tikai pilnmēnesi, bet ari jaunu mēnesi kad debesis ir tukšas un tumšas. Pilnmēness laikā divdabis izjūt spēcīgu tieksmi ļauties savai otrai dabai, ļaut tai pārņemt vadību, pārvērsties… varētu teikt pilnveidoties, pilnbriest… Turpretī jaunā mēnesī notiek pretējais divdabis izsīkst. To pārņem tukšums un iznīcības sajūta. Diemžēl tas ir ari viss, ko zinu un varu pateikt. Bet neuztraucies, šis Harijs izskatījās pieredzējis. Ja Uldis ir izvēlējies viņu kā tavu atbalstu šonakt, tad es viņam ticu. Viņa izvēle ir nekļūdīga.
Laimas kundze turpināja runāt, bet viņas vārdus aiznesa vējš, pirms tie paspēja sasniegt manas ausis un apziņu. Man nedeva mieru sākumā sacītais pilnmēness nāk ar piepildījuma sajūtu, bet jauns mēness ar tukšumu. Kas gan tik baiss un grūts varētu būt tukšumā? Ja nekā nav, tad nav arī, no kā baidīties. Vai ari šis nekas ir tik biedējošs? Protams, drīz to noskaidrošu pati uz savas ādas, bet pagaidām saule sildīja, jūras vējš veldzēja, vēders bija pilns, bet no pludmales plūda brīnišķa mūzika es jutos labi un gluži kā Skārleta nolēmu uztraukties vēlāk.
Ir laiks, silta plauksta satvēra manu elkoni un pamodināja no vieglās snaudas, kurā ieslīgu, klausoties divu apburošu hipiju uzstāšanos. Uz improvizētas skatuves jūras krastā vairākas stundas no vietas dziedāja un jokoja divi nenosakāma vecuma muzikanti ar garām, nedaudz iesirmām bārdām, krāsainām lentēm brīvi krītošajās matu krēpēs, tērpti ādas vestēs ar bārkstīm uz kailās miesas un vecos, padilušos džinsos. Par spīti šaubīgajam paskatam, abi mākslinieki spēja izvilināt visskaistākās un sirdi skarošās melodijas no saviem instrumentiem apbružātas ģitāras un vijoles. Viņu repertuārā neietilpa tik raksturīgās līgodziesmas, bet to vārdi, vienalga, vēstīja par saulgriežu nakts maģiju un brīnumiem, kurus var sagaidīt. Klausoties noslēpumainajos vēstījumos, es biju padevusies miega varai un atbalstījusies pret saulessarga kātu, nedaudz iesnaužoties. Atverot acis, pirmais, ko pamanīju, debesis bija kļuvušas tumšākas, bet saule paslēpusies aiz koku galotnēm. Jūra sārti mirdzēja un zīdaini šalca, ļaujot manai apziņai lēnām atgriezties. Miegaini pavēros apkārt, meklējot nelieti, kas mani izrāva no šīs svētlaimes.
- Līdz pusnaktij palikusi apmēram stunda, man pierikotais atbalstītājs tupēja līdzās un skaidroja, redzēdams, ka īsti nespēju pamosties. Mums jābrauc kamēr iekārtosimies, kamēr tev izskaidrošu, kas un kā…
Piekrītoši pamāju ar galvu, neuzticēdamās miega izsausinātajai rīklei.
- Ņem, padzeries, Harijs pastiepa pretī pudeli ar aukstu ūdeni. Kārigi ielēju mutē veldzi un jau pēc mirkļa jutos labāk.
- Jā, braucam gan, apņēmīgi pierausos kājās, nopurinot smiltis no biksēm. Es tikai pateikšu Laimas kundzei…
- Par viņu vari neuztraukties. Es jau teicu, ka eju tevi savākt, un kundzīte novēlēja labu vakaru. Viņa lika pateikt, lai tu neuztraucies, gan jau kāds līdz Rīgai aizvedīšot, Haris nodeklamēja kā pantiņu un, izbiedēdams mani, pieliecās, lai notrauktu smiltis man no sēžamvietas. Tu nu gan esi novārtījusies.
- Es laikam nedaudz iesnaudos, plati nožāvājos, apliecinādama savu vārdu patiesumu. Brauksim ar manu auto?
- Katrs ar savu. Ceru, tu neesi no tiem svētdienas braucējiem, kas velkas kā nāvei parādā?
- Nē, es skrienu tā, ka šī nevar mani noķert, nosmīnēju pretī, pie sevis brīnīdamās par šādu jautājumu.
Iemesls man kļuva zināms, kad nonācām līdz autostāvvietai. Līdzās manam miniatūrajam pārvietošanās līdzeklim dīžājās spīdīgs, melns motocikls.
- Tavējais? es minēju un norādīju uz motorizēto divriteni.
- Manējais gan, Harijs lepni paslēja zodu. Suzuki VZR 1800.
No šī vārdu, ciparu un burtu savirknējuma es pazinu tikai pirmo. Suzuki tā sauca Čo-Čo-sanas kalponi Pučīni operā Madame Butterfly.
- Iespaidīgi, drošības labad atzinīgi pašūpoju galvu, negribēdama izrādīt, ka nenieka nesaprotu, bet, spriežot pēc Harija sejas izteiksmes, šeit bija, ar ko lepoties.
- Un kā vēl, viņš apmierināti pasmīnēja un iedarbināja metāla zvēru, kas ar skaļu rēcienu acumirklī atdzīvojās. Tad tu domā, ka tiksi līdzi?
- Dievs, esi žēlīgs, pie sevis klusām nomurmināju, bet skaļi apliecināju pretējo. Tu vēl neesi dzirdējis, kā šis mazulītis rūc.
Uzmundrinoši papliķēju pa Mini jumtu un piesēdos pie stūres. Salonā valdošais karstums acumirklī izsita uz pieres sviedru lāses. Nolaidu logu, ļaujot vakara vēsmai sevi apžāvēt.
- Esmu gatava! Rādi ceļu! centos pārkliegt Harija metāla tīģera un mana sarkanā čivavas apvienoto kori.
īkšķis uz augšu, un es paliku smalku putekļu mākoni, bēdīgi noraugoties uz strauji attālinošos sarkano bremžu lampiņas actiņu.
- Sasodīts, klusu nolamājos. Kas mani raustīja aiz mēles!
Iespiedu gāzes pedāli grīdā un centos nepazaudēt no redzesloka Harija moci. Laimīgā kārtā brauciens nebija ilgs. Burtiski pēc piecpadsmit minūšu trakas līkumošanas pa grants ceļiem, kas likās vedam nekurienē, mēs beidzot no meža izbraucām klajumā, kura vidū slējās guļbaļķu māja. Tās priekšā pletās iekopts akmeņdārzs ar rododendriem un sīkām, smaržīgām puķītēm studentu neļķltēm. Māja šķita nesen celta, tā bija plaša, cik varēja spriest no ārpuses.
Izkāpusi no auto, nevilšus izstaipījos, baidīdamās, ka no trakās braukšanas ļodzlgie ceļi nespēs mani noturēt. Ieelpoju smaržīgo, vēso meža gaisu. Satumsušās priedes šalca kā jūra, kas bija palikusi tālu aiz muguras.
- Tev ir, ko pārģērbt? Harijs bija nolicis moci pie mājas pakša un tagad nāca uz manu pusi, vērtējoši nopētīdams manu apģērbu. Citas drēbes ir līdzi?
- Jā, attapos atbildēt. Ir gan. Vai man pārģērbties?
- Būtu labi. Protams, ja vien tev nav žēl sasmērēt šis. Harijs norādīja uz manu pašreizējo ietērpu un paraustīja platos plecus. Pat pustumsā viņa acis mirdzēja kā divi medaini bezdibeņi. Es mulsi novērsos un pārlaidu roku pār biksēm.
- Es labāk uzvilkšu džinsus.
- Prātīgi, Harijs noteica un novērsies paraudzījās uz tumšo mežu mums apkārt. Zini, kādā bridi es arī iziešu, bet tikai uz neilgu laiku. Tev nav, par ko baidīties.
- Pagaidi, es pat nezinu, no kā man būtu jāsāk baidīties! Man neviens neko nav paskaidrojis, piepešs nemiers sagrāba mani un uzmeta augstu baiļu kalnā. Pastiepos un satvēru pavadoni aiz plaukstas locītavas, neļaujot doties prom. Mani pirksti pat nespēja apvīt plato locītavu. Harijs pārsteigumā sarāvās, bet roku neatņēma.