- Es nemāku to izstāstīt… viņš iesāka, bet pusvārdā apklusa. Negaidīta, spilgta gaisma pielēja klajumiņu, asi izgaismojot mūs. Izbailēs iespiedzos un atlēcu soli atpakaļ, ar muguru atspiežoties pret silto, metālisko mašīnas sānu.
- Tā ir tikai pagalma lampa. Tā darbojas uz sensoriem. Ieslēdzas, ja kāds vakaros staigā, vīrietis aizrautīgi iesmējās. Viņa siltie smiekli atslābināja baiļu kamolu manā pakrūtē. Sasodīts, tas gan bija viens izskatīgs eksemplārs! jau kuro reizi nodomāju un pasmaidīju pati par savu pārspīlēto reakciju. Tā bija tikai gaisma.
- Ejam iekšā, Harijs aicinoši pamāja un nozuda guļbūvē. Paņēmusi no mašīnas somu ar drēbēm, sekoju uzaicinājumam.
Mājai bija divi stāvi. Augšējā atradās trīs guļamistabas un vannas istaba, bet apakšējais sastāvēja no virtuves un ļoti plašas viesistabas. Dažs labs lauku kultūras nams nevarēja lepoties ar tik lielu aktu zāli.
- Pārģērbies un tad nāc man palīgā. Mums jāiznes lielākā daļa mēbeļu uz virtuvi, Harijs deva norādījumus. Augšstāvā vari izmantot to istabu, kas ir no kāpnēm pa labi. Tā ir brīva.
Viņš šķita labi pārzinām vilkaču virsvadītāja meža mājas iekārtojumu. Droši vien bija biežs viesis šajā nostūri.
- Mēs te parasti rīkojam pilnmēness skriešanos, viņš turpināja iesākto domu, kad nokāpu no otrā stāva, tērpusies vecajos, ērtajos džinsos un T kreklā ar lapsas attēlu.
- Augšstāvā redzēju daudz gleznu. Vai to autors ir Uldis? nolēmu ignorēt noslēpumaino frāzi par pilnmēness skriešanu. Man tagad vajadzēja turēties saprāta robežās ar ikdienišķām sarunām, lai panikas lēkme nepaspētu iekarot prāta cietoksni.
-Jā, Uldis aizraujas ar glezniecību, kā redzēji lielākā daļa gleznu ir par meža un jūras tēmu. Tās viņam sirdij tuvas. Harijs pasmaidīja un, pirms aizgriezās, ar acs kaktiņu nopētīja manu jauno ietērpu. Cik savādi, es pilnīgi fiziski jutu, kā viņa skatiens pārslīd manam augumam, liekot asinīm vārīties. Kas ar mani notiek? Pusaudžu vecums jau sen kā beidzies!
- Vai ir kāda dāma, kas mēģinātu dalīt viņa sirdi ar glezniecību? centos uzturēt sarunu.
- Bija reiz viena daiļa būtne, Harijs uz mirkli sastinga ar krēslu rokās, domīgi noraudzīdamies grīdā. Bet viņa šinī cīniņā zaudēja. Tad vēl Uldis dienēja, un līdzās glezniecībai mita vēl arī mīlestība pret jūru. Un, kur divi, tur trešais lieks.
- Kas notika?
- Uldis salauza nabaga nārai sirdi, un viņa aiz bēdām padarīja sev galu.
Paraudzījos pār plecu uz Hariju, lai pārliecinātos, ka viņš joko. Tomēr vīrieša sejā bija manāma atsvešinātība, it kā stāsts būtu pārcēlis viņu citā pasaulē.
- Ķeries dīvānam pie otra gala, un stumjam to laukā, pamanījis manu pētošo skatienu, viņš nopurināja sapņainumu un lika pie darba. Kamēr biju mainījusi tērpus, telpa jau bija atbrīvota no krēsliem, galda, maziem skapīšiem un malkas turētāja. Palicis bija vien dīvāns un divi klubkrēsli. Ātri tikuši ar tiem galā, atgriezāmies tukšajā telpā, kurā varēja dzirdēt pat atbalsi.
Harijs no skapja gaitenī bija izvilcis biezu vilnas segu un tagad, salocījis to vairākkārt, paklāja uz gludi noēvelētās dēļu grīdas.
- Nāc šurp un gulies, viņš norādīja uz segu. Mirkli minstinājos, nevēlēdamās likties slīpi sveša vīrieša klātbūtnē.
- Līdz pusnaktij palikušas vien desmit minūtes. Ja vilcināsies, nepaspēšu sniegt instrukcijas. Harijs piepeši izskatījās noguris. Ilgāk netiepos un paklausīgi nogūlos uz salocītās segas, kas smaržoja pēc aitām un skujām. Pavēros griestos un tikai tagad pamanīju, ka telpā nedega neviena lampa, tomēr bija pietiekami gaišs. Es palūkojos uz logu rindu, kas stiepās gar zāles sienu, cenšoties ieraudzīt gaismas avotu, bet tādu neredzēju. Likās, ka mājas sienas, grīda, griesti un katrs priekšmets telpā izstaro pats savu drusciņu gaismas, kas kopumā radīja pietiekamu fonu, lai visu saskatītu.
- Ir ērti? Harijs pārliecās man pāri un paraudzījās sejā. Mani pārņēma traka vēlme pievilkt viņu klāt un tā kārtīgi noskūpstīt.
- Jā, viss kārtībā, vājā balstiņā atteicu, cīnoties ar nelabo, kas draudēja izlauzties.
Man bija jābaidās, jāuztraucas, jānervozē… tā vietā es iekāroju cilvēku, kas bija atsūtīts šeit, lai man palīdzētu. Pievēru acis, lai izstumtu nekautrās domas no prāta.
- Kas tu esi? viņa balss likās nākam no tālienes.
- Kādā ziņā? jautājums mulsināja. Mēs taču it kā bijām iepazīstināti. Varbūt viņš to neprasīja man? Es pavēru vienu aci un palūkojos apkārt. Harijs bija notupies pie liela kamīna zāles stūri un kvēpināja kaut kādus smaržīgus zariņus. Nevienu citu telpā nemanīja, tātad jautājuma adresāts tomēr biju es.
- Kāds dzīvnieks? viņš nepacietīgi noprecizēja.
- Ā! Paies laiks, kamēr es pie tā pieradīšu. Kaķis. Es esot kaķis.
- Tā jau man likās, viņš apmierināti noņurdēja. Tu smaržo citādi.
Protams, vilkacim vajadzēja būt apveltītam ar izcilu ožu… vismaz man likās, ka mans pavadonis bija vilks.
- Un tu pats? drošības labad pārjautāju.
- Vilks.
Nebiju kļūdījusies savā minējumā. Degošo zariņu dūmi sasniedza mani, un ar katru ieelpu to kodīgais aromāts iekļuva dziļāk plaušās, atslābinot un savādi nomierinot.
- Šis tev ir pirmais jaunais mēness, vai ne? Viņš atkal bija lidzās, un es jutu silto, plato plaukstu uz savas pieres.
- Jā, ar nejūtīgām lūpām apliecināju. Tagad gan sāku baidīties un šaubīties par savu veselo saprātu. Ko es darīju? Kāpēc atrados kaut kur dziļi mežā, divvientulībā ar šo neapšaubāmi izskatīgo, bet absolūti svešo vīrieti, kas, skaidri redzams, bija spēcīgāks par mani? Kāds velns mani dīdīja, kad piekritu doties Laimas kundzei līdzi? Vai tiešām biju noticējusi tām muļķīgajām pasaciņām par pārvēršanos, divdabjiem un to, ka tagad esmu kaķis? Kāpēc lai es uzticētu savu dzīvību un veselību svešiniekiem, kas pavisam noteikti bija nojūgušies, ja no sirds ticēja, ka ir vilkači? Jau grasījos celties augšā un tīt makšķeri pēc iespējas ātrāk, kad jaunas, līdz šim nebijušas sajūtas izskrēja cauri ķermenim kā zibens šautras. Tās sasaldēja manus locekļus, un aukstums līda aizvien augstāk, tuvāk sirdij.
Slāpēti iekliedzos un centos piecelties, tomēr locekļi neklausīja, un tik vien varēju kā pagrozīt galvu. Harija stingrā plauksta iespieda manu pakausi grīdā.
- Kuššš… viņš nošņācās, bet viņa balss skanēja savādi, dzīvnieciski, ar rūcošu pieskaņu. Gribēju atvērt acis, bet viņa plauksta neļāva to izdarīt.
- Atslābsti, ļaujies…
- Es mirstu, caur aizžņaugto rīkli man izdevās izdvest skaņas, kas pat izveidoja sakarīgus, saprotamus vārdus.
- Tu nemirsti… viņš pieliecās pie manis, un es jutu elpu uz savām lūpām. Elpo…
Vīrietis pūta dvašu man mutē, nepieskardamies ar savām lūpām manējām. Citreiz es būtu uzskatījusi to par ļoti erotisku vai nehigiēnisku pasākumu, bet tagad viņa saldi smaržojošā elpa bija kā dzīvības garants. Kamēr vien jutu to uz savām lūpām, tikmēr varēju paelpot. Tās karstums kausēja ledu, kas jau snaikstījās ap manām plaušām.
- Tas ir saulgriezis. Dabas maģija izvērš visu uz āru, Harijs klusām runāja, un viņa rūcošās, samtainās balss skaņas nomierināja. Pirmā reize ir šausmīga, jo tu nesaproti, tu baidies ļauties. Ar katru nākamo paliks vieglāk.
Es dzirdēju viņa sacīto, bet ne tikai to vien dzirdēju ari saspringumu viņa balsi. Saulgriezis grieza ari manu pavadoni.