- Elpo, Harijs atgādināja. Pilnu elpu. Ar katru ieelpu piepildi vēderu, tad krūšu dobumu, tad rīkli. Ar izelpu paliec tukšā.
Tas man atgādināja jogas nodarbības, kuras pāris reižu biju apmeklējusi. Tā elpošanas tehnika vienmēr man sagādāja raizes es neievēroju ritmu, jaucos, stresoju un nespēju atslābināties. Tagad no mana prāta stāvokļa bija atkarīga ne tikai fiziskā forma, bet ari dzīvība.
Pamazām ledus atkāpās. Ar katru pilno elpu tas likās noslīdam centimetru zemāk. Bet pirms tas bija paspējis pazust pavisam, tā vietā nāca tukšums. Sākumā es to sagaidīju ar atvieglojumu baiļu un panikas vietā iestājās miers. Bet tad pamazām tas pārauga vienaldzībā. Es jutu, kā sairstu pa gabaliņiem, izplēnu, un man bija vienalga. Necentos ar gribu saturēt sevi kopā, noturēties pie dzīvības. Man bija vienalga, vai plaušas sāp no gaisa trūkuma vai sarkana saule pulsē acu priekšā un balti zibšņi izgaismo apziņu. Man bija vienalga. Tukšums bija bezgalīgs. Piepeši sajutos tik vientuļa un apmaldījusies, ka nevilšus sāku raudāt. Man bija sevis tik ļoti žēl pamesta nomirt izplatījumā, tukšumā, vientulībā. Cauri bezgalīgajiem, melnajiem plašumiem pie manis plūda kāda klusa skaņa. Sākumā es to sajutu kā vibrāciju, bet, tā kā biju aizņemta ar žēlumu pret sevi, tad nepievērsu uzmanību. Tikmēr tā auga un pieņēmās spēkā, līdz piespieda sevī klausīties.
- Elpo… elpo… tā dvesa, satricinot un pārsteidzot mani. Paklausīgi ievilku elpu, un acumirklī tukšums vairs mani neturēja. Es kritu cauri melnajam izplatījumam pretī sārtajai zvaigznei. Mans kritiens bija biedējošs, straujš. Izbailēs atkal aizturēju elpu, bet vibrācija mani panāca un atgādināja:
- Elpo… elpo…
Vēl reizi sakopoju spēkus un dziļi ievilku elpu. Ar skaļu troksni mans kritiens izbeidzās, un es ar joni atvēru acis.
- Viss ir labi, kāds mierinoši atkārtoja man pie auss un glāstīja matus. Tas ir beidzies. Tu esi drošībā.
Žēlabaini ieraudājos, atceroties tikko piedzīvoto, un kā bērns pasniedzos pretī mierinošā siltuma avotam man līdzās. Stingras rokas mani satvēra un ieslēdza lāča tvērienam līdzīgās skavās. Atspiedu pieri pret muskuļotu, cietu plecu un turpināju saraustīti elpot, baidoties, ka izplatījums atkal ievilks mani sevi. Mans ķermenis nekontrolējami trīcēja un raustījās, drēbes mirka aukstos sviedros, bet mati šķita pielipuši pie galvas, kā tikko no dušas iznākot.
- Viss ir labi, Harijs turpināja atkārtot un nerima glaudīt manu muguru. Aizver acis, tev tagad jāpaguļ.
Baidījos paklausīt, nevēlēdamās atgriezties šausminošajā tukšumā, palikt viena un apmaldīties.
- Guli, drīz jau rīts, viņš maigi uzstāja, un es padevos. Aizvēru acis, un jau pēc mirkļa nogurums un nespēks izslēdza mani.
Tie, kas saka, ka putnu dziesmas ir skaistas, dvēseli priecējošas, nekad nav pamodušies piecos no rīta meža vidū ar sāpošu galvu. Spārnotie nezvēri aiz loga kliedza tā, it kā pastarā tiesa būtu klāt. Klusu nolamājos un, pagriezusies uz otriem sāniem, apsedzu galvu ar spilvena stūri, cenšoties norobežot sevi no vīterošanas, čivināšanas un pavisam parastas ķērkšanas, kas apvienojās nebaudāmā, skaļā kakofonijā.
Sasodītie putni, ar smagu nopūtu padevos liktenim un, nospērusi segu, atvēru acis. Mans skatiens atdūrās pret guļbūves koka griestiem. Pārsteidzoši bet es zināju, kur esmu un kas ar mani šonakt bija noticis. Maģiskais saulgriezis nicīgi nosprauslājos un domās atgriezos pie izjūtām, kuru atmiņas vēl dzīvi pulsēja manī. Tās nebija patīkamas biedējošas un slidenas, aukstas kā rīta vardes.
Pagriezos uz vēdera un palūkojos uz logu rindu sārta saules gaisma snaikstījās gar palodzēm. Apsvēru iespēju doties nelielā skrējienā mans ķermenis bija pieradis pie ikrīta sporta devas un gluži kā narkomāns tagad dīca un neļāva ilgāk valstīties.
Piecēlos no guļvietas uz grīdas, brīnoties, cik neticamas gan ir manas pārvērtības, ja pāris stundu miegs uz cietas dēļu grīdas bija izrādījusies lieliska atpūta.
Paraudzījos apkārt manu pavadoni nekur nemanīja. Atcerējos Harija sacīto, ka viņš, iespējams, izies uz kādu bridi, un nospriedu, ka šis droši vien ir tas bridis.
Manas kājas bija basas, bet sporta kurpes nekur tuvumā neredzēju. Tās laikam bija palikušas mašīnā. Sameklējusi auto atslēgas, kas kvernēja uz kamīna dzegas, devos pakaļ apaviem.
Atverot mājiņas durvis, pirmais mani sveica vēsais, pēc rasas smaržojošais rīta gaiss. Priedes labvēlīgi pamāja savai jaunajai kaimiņienei, un es ar platu smaidu pasveicināju pretī. Uzmanīgi nokāpu pāris pakāpienu un nedroši spēru pirmos soļus uz skuju klātās zāles. Pēdējo reizi basām kājām pa zāli biju skraidījusi piecu gadu vecumā tad es uzkāpu uz stikla, sagriežos un ieguvu jaunu fobiju. Piesardzīgi aplūkojot katru centimetru, lēnām sāku mērot ceļu līdz mašīnai. Mitrā zāle kutināja pirkstu starpas, bet skujas maigi padevās zem pēdu spiediena. Čiekura asais sāns pamuka no mana ceļa, tikai nedaudz ieskrāpējot ādu. Sajūtas bija neaprakstāmi patīkamas! Pievēru acis un ar baudu pamīdījos uz vietas, iepazīstot jaunās izjūtas. Mirkļa uzplūdā izlēmu ļauties visam jaunajam un skriet bez apaviem. Paslēpusi atslēgas kabatā, pagriezos un pa melleņu mētru apslēptu taku, kas veda dziļāk mežā, laidos vieglā riksītī. Garām pazibēja priežu sārti pelēkie augumi, korinšu krūmi un zaļais sūnu paklājs. Dzeltenām skujām klātā taka sniedza elastīgu atbalstu, un ar katru atspērienu tā likās uzsviežam mani augstāk, tālāk uz priekšu. Es burtiski lidoju, tik tikko skardama zemi ar basajām pēdām. Kāju pirksti patīkami nostiepās, atstādami vieglu iespiedumu takā. Vējš glāstīja seju, kaklu, kailās rokas, aizslaucīdams nakts atstātās rūgtās mieles. Ar katru elpas vilcienu manas plaušas pildījās ar smaržīgo meža gaisu, padziļinot labsajūtu un mierpilno baudījumu.
Negaidīti mežs pašķirās, un taka izbeidzās pie neliela dīķīša, pilna ar brūnu ūdeni, ko ieskāva zemas niedres un smilgām apauguši, stāvi krasti. Nebūdama atklātu ūdenstvertņu cienītāja, es tam uzmetu tikai īsu skatienu, pirms griezties atpakaļ un turpināt skrējienu. Tomēr īsais skats izrādījās pietiekams, lai atmodinātu mani vēlmi sajust tumšā ūdens vēsos pieskārienus no skrējiena sakarsušajai miesai. Ilgi nedomājot, norāvu no sevis drēbes, tikai uz pussekundi iepauzējot, pirms atbrīvojos arī no apakšbiksēm. Doma par zivtiņām, kas skatīsies uz manu pliko dibengalu, nebija patīkama, bet izredzes doties mājās ar slapju apakšveļu bija vēl mazāk kārdinošas.
Un tā nu ar ieskrējienu es slaidā lokā kā lingas sviests akmens ielidoju dīķīša tumšajos apskāvienos kaila, gluži kā no mātes miesām nākusi.
Ūdenstvertne izrādījās dziļāka, nekā biju domājusi, manu galvvidu un tās virsmu šķīra vairāki desmiti centimetru, pirms pēdas pieskārās smilšainajam, mīkstajam pamatam un ar vieglu atspērienu sūtīja mani atpakaļ augšup pēc jauniem gaisa krājumiem. Ar troksni un šļakatu gūzmu es atkal parādījos virs ūdens, lai skaļi ievilktu elpu un izdvestu sajūsmas pilnu spiedzienu. Dīķis izrādījās dziļš un negaidīti auksts. Tas spirdzināja un aizskaloja miega paliekas, sliktās domas un šaubas. Gluži kā bērns es skaļi iesmējos un uzsitu ar plaukstām pa tumšo ūdeni, saceļot jaunu šļakatu vilni.
Izārdījusies, izspiegusies un izpriecājusies sajutu patīkamu gurdumu un atlaidos guļus uz ūdens, izplešot rokas un kājas, ļaujot tam turēt manu augumu tā aukstajos apskāvienos. Saule bija pakāpusies augstāk un tagad jau snaikstījās gar priežu galotnēm. Es raudzījos zilajās debesis, jūtoties tik labi kā nekad. Lai kas arī ar mani notiktu, sajūta bija lieliska. Pat putni likās apvaldījuši savu rīta sajūsmu un vienojušies par šodienas repertuāru, nevis uz pašu skaļāko atskaņoja katrs savu iemīļotāko melodiju.