Slinki paairējos, lai noturētos virs ūdens, un pievēru acis.
- Vai drīkstu pievienoties?
Ar spiedzienu, kurā vairs nebija ne miņas no prieka, es nolaidu kājas un paslējos augstāk, gatava cīniņam ar negaidīto miera traucētāju. Rokas sānos iespiedis, dīķa malā stāvēja Harijs, tērpts saplēstos, dubļainos džinsos, basām kājām un bez krekla. Viņa tumšie mati izspūruši slējās uz visām pusēm un atgādināja vārnas ligzdu pilni ar skujām. Vērtējoši pārlaidu skatienu viņa augumam, klusumā iegūstot laiku un sakārtojot domas atbildei.
- Droši, plati pasmaidīju. Es jau grasījos kāpt laukā.
- Tu vari palikt, Harijs piemiedza acis rīta saulē. Viņa smaids bija velnišķīgi nevainīgs. Ha! Es jau nu uz to neuzķeršos. Neesmu no kautrīgajām, lai gan, redzot, ka viss mans apģērbs atrodas krastā līdzās viņa basajām pēdām, ūdens vairs nešķita tik dzestrs.
- Negribēju tevi traucēt, bet man likās, ka te diviem vietas pietiks, viņš, nenolaidis skatienu no manis, sāka pogāt vaļā bikses. Neciešu nekaunību, bet katrā ziņā šo spēli var spēlēt divatā.
- Tu netraucē. Tikai man laiks doties atpakaļ uz Rīgu. Ar pāris slaidiem vēzieniem es sasniedzu krastu un, izslējusies pilnā augumā, lēnām izkāpu no ūdens. Tagad mūs šķīra vien pāris desmiti centimetru. Uztvērusi Harija satumsušo skatienu, es pievirzījos nedaudz tuvāk un pasmaidīju:
- Droši, ūdens ir lielisks.
Tikmēr viņš jau bija paspējis atbrīvoties no sava vienīgā apģērba gabala un tagad gluži sastindzis stāvēja man pretī. Harija žoklis saspringa un nervozi nokustējās.
- Es priecātos, ja tu man pievienotos, viņš aizsmacis izgrūda caur sakostiem zobiem. Iekodu lūpā, lai apvaldītu smieklus. Pametusi acis lejup pa viņa kailo augumu, piebildu:
- Redzu. Bet ne šoreiz.
Strauji atkāpos un aizgriezusies pieliecos, lai paceltu savas izmētātās drēbes. Man aiz muguras atskanēja skaļš plunkšķis. Nobrīnījos, kāpēc gan ūdens nenočūkstēja, jo mans pavadonis bija acīmredzami iekarsis.
Apģērbusies pagriezos atkal pret dīķi, kur tādā pašā zvaigznes pozā kā pirms neilga laiciņa es tagad zvilnēja Harijs.
- Paldies par izpalīdzēšanu, pametu ar roku un laidos skrējienā atpakaļ uz meža māju.
- Hei! Pagaidi! Vai varu tev kādreiz piezvanit? Harija uzsauciens apstādināja mani pussoli.
- Nezinu, vai vari, pār plecu izmetu. Bet drīkstēt drīksti!
Rīgā atgriezos lieliskā noskaņojumā. Lai arī cik neticams liktos notiekošais, es izbaudīju katru mirkli. Rīts bija iesācies ar burvīgu skrējienu, veldzējošu peldi un elpu aizraujošiem skatiem. Man nebija iemesla sūdzēties.
- Leo, ko dari? Elīna piezvanīja, tikko biju ienākusi uzkarsušajā dzīvoklī. Šogad Jāņi bija palikuši bez tradicionālajām lietusgāzēm, to vietā saņemot elpu aizraujošu svelmi.
- Esmu mājās, tā gluži nebija atbilde uz jautājumu, bet nedomāju, ka draudzene vēlējās dzirdēt kaut ko par istabu vēdināšanu un caurvēju. Ar vienu roku pieturot mobilo ierīci pie auss, atvilku aizkarus, lai tie netraucētu gaisa apmaiņai. No plānā auduma izspurdza muša un devās iekarot manu dzīvojamo istabu. Tās zigzagu lidojums bija gluži vai hipnotisks savā apņēmībā, bet es varēju ar to mēroties. Zibenīgi pastiepusi roku, notvēru lidoni starp pirkstiem un acumirkli izbeidzu tā dzīves gājumu.
- Klau, vai tev nebūtu nekas pretī, ja es piebrauktu pie tevis? Elīnas balss gan neliecināja, ka viņa ņemtu vērā kādus iebildumus.
- Brauc. Gaidu. Manī nebija modies spartietes gars, bet smadzenes bija nodarbinātas ar ko citu tās pūlējās aptvert tikko notikušo. Es bez grūtībām biju noķērusi mušu lidojumā, lai gan kustību koordinācija un veiklība līdz šim nebija manas stiprās puses. Vēros uz beigto lidoni sev plaukstā un tad veicīgi iemetu to mutē. Mans ķermenis nekavējoties atsaucās uz tik negaidītu cienastu riebuma vilnis cēlās augšup no kuņģa, bet sastapās ar savādu pretinieku lepnumu par pirmo pašas iegūto medījumu. Es aizsedzu acis ar plaukstām un noskurinājos. Man vajadzēja iedzert ko stiprāku par ūdeni.
- Saša šodien strādā, tāpēc mēs ar tanti Kjanti atbraucām pie tevis, Elīna paziņoja sveiciena vietā, kad pēc stundas ieraudzīju viņu uz sava sliekšņa. Viņa pastiepa man vīna pudeli, kuras iedzeltenā etiķete vēstīja, ka manās sakarsušajās plaukstās dus vēss Ruffino Chianti Classico Riserva Ducale.
Negaidīdama, līdz beidzu apbrinot uzrakstu, Elīna paspraucās man garām un noteiktiem soļiem devās uz virtuvi.
- Labs? apjautājos ar cieņu balsī, svārstot pudeli rokā, un sekoju draudzenei.
- Kā es varu zināt! Pudele taču ir ciet, Elīna izklausījās ne pārāk labā omā.
- Es tikai jautāju… samierinoši piebildu un ieņēmu savu ierasto vietu pie bāra letes, kamēr draudzene sameklēja apaļvēderainas vīna glāzes.
- Neesmu vīnzine, viņa paraustīja plecus un tad ar smagu nopūtu nolēma nogludināt manas sabužinātās spalvas. Man klients iedāvināja pateicībā par lieliski sastādītu līgumu, kas viņam nodrošināja pārliecinošu uzvaru tiesā.
- Kaut kas atgadījies? piešķiebu galvu un jautājoši pavēros Elīnā. Viņa nav no tiem smaidīgākajiem un jautrākajiem cilvēkiem, bet arī šāda neapmierināti saraukta piere nebija viņai raksturīga.
- Saša tik daudz strādā… Pirms atbildes viņa iedzēra lielu malku sarkanvīna, it kā tas piešķirtu drosmi atzīt rūgto patiesību.
- Tu ari daudz strādā, iebildu, norādot, ka draudzene pati slimo ar darbaholismu.
- Bet ne jau tik daudz! viņa izmisumā pameta rokas gaisā. Mēs vakar tā arī neaizbraucām pie Mārdžas. Saša līdz četriem rītā gatavoja dokumentus tiesas prāvai, kas notiks pēc divām nedēļām. Un šodien atkal tas pats nedomāju, ka viņš pat pamanīs manu prombūtni.
- Vai esi ar viņu par to runājusi?
- Ai, draudzene atmeta ar roku. Negribu izskatīties uzbāzīga, kašķīga un nesaprotoša. Man jau arī gadās situācijas, kad vairāki darbi saskrien vienlaikus.
- Bet kā jau teici ne tik ļoti…
- Leo, man bail, ka es ilgi to neizturēšu, Elīna nopietni pārtrauca mani pusvārdā. Man līdzās ir nepieciešams dzīvs cilvēks kāds, ar kuru aprunāties, aiziet uz kino, paēst vakariņas restorānā, kopā iet gulēt un celties… nemaz nerunājot par kopā pavadītiem atvaļinājumiem vai kādu ceļojumu! Saša to vien dara kā strādā! Un, tiklīdz viena lieta ir pabeigta, viņš tās vietā paņem nākamās trīs! Gluži kā daudzgalvainais pūķis vienu galvu nocērt, trīs ataug.
Viņa dusmīgi uzsita ar plaukstu pa leti, liekot vīnam glāzēs sašūpoties un notecēt, atstājot aiz sevis nedaudz eļļainus nospiedumus.
- Vai esi prasījusi, kāpēc?
- Runa nav par naudu, Elīna noliedzoši pašūpoja galvu. Viņš varētu atļauties gadu vispār nestrādāt. Man bail, ka vienkārši es esmu viņam apnikusi.
- Ai, mīlulīt, satvēru draudzenes slaidos pirkstus un līdzjūtīgi paspiedu. Nedomā tā! Kā var apnikt tāda beibe kā tu! Tu esi gudra, skaista, sportiska. Tev ir lieliska humora izjūta, un uz tevi vienmēr var paļauties!
- Aha. Elīna nošņaukājās, ar pirkstu galiem noslaukot vienu izmukušu asaru. Sportiste, komjauniete un vienkārši skaistule! Kura no mums gan tāda nav? Mēs visas esam labas, skaistas, neatvairāmas, bet nezin kāpēc tie dumjie vīrieši nemāk to novērtēt! Cik savādi, ne?
Ignorēju ironiju viņas balsī un turpināju pārliecināt par pretējo: