- Protams, tev taisnība neviens nav bez trūkumiem, bet nedomāju, ka tavā gadījumā…
- Tu gribi teikt, ka neuzskati mani par aukstu, bezemocionālu, pārlieku racionālu? Elīna dusmīgi pārtrauca mani pusvārdā.
- Nu… es nosarku. Protams, tu neesi pats siltākais, iejūtīgākais un emocionālākais man pazīstamais cilvēks…
- Es esmu bezsirdīga maita, un tas tagad man atspēlējas esmu iemīlējusies savā līdziniekā, Elīna noteica caur šņukstiem.
Negaidītā atzīšanās mani satrieca līdz pat sirds dziļumiem.
- Par to mums jāiedzer, steidzīgi nomurmināju un aicināju draudzeni likt glāzi pie lūpām.
- Labi, pietiek par mani, Elīna apņēmīgi noslaucīja miklo degungalu un pievērsa vēso, pelēko skatienu man. Stāsti, kā tev beidzās ar to šamani!
- Nu… lēnām iesāku, drudžaini cenšoties izdomāt, ko un cik daudz draudzenei stāstīt. Mani izglāba mobilais glābējzvans.
- Hallo! priecīgi iedziedājos klausulē.
- Kur tu esi? Mārdža noskaldīja bez sveiki un labdien. Šodien lakonisms bija modē.
- Mājās. Pie manis ir Elīna, mēs dzeram vīnu, uzmanīgi atbildēju. Pirmo reizi dzirdēju Mārdžu tik strupu un nopietnu.
- Es atbraukšu. Gaidi, viņa jau grasījās nolikt klausuli, bet es izlēmu mainīt mūsu lokācijas vietu. Man nav nekas pretī uzņemt viesus, bet pēdējās nedēļās es pārāk daudz laika biju pavadījusi dzīvokļa četrās sienās. Prāts nesās uz izklaidēm.
- Nē, pagaidi, steidzīgi iebildu, pirms saruna pārtrūka. Brauc labāk pie Jura uz "Mēnesi". Mēs tevi tur gaidīsim.
Nolikusi klausuli, pavēros Elīnā.
- Kaut kas noticis. Mārdža izklausījās dusmīga.
- Laikam tāpēc, ka vakar viņu uzmetām, Elīna domīgi iemeta mutē šokolādes konfekti un noskaloja ar malku vīna. Mēs brauksim pie Jura?
- Jā, gribu galvu izvēdināt, pār plecu attraucu, dodamās uz guļamistabu, lai mājas šortus un veco T kreklu nomainītu pret kaut ko pieklājīgāku. Priecājos, ka Mārdžas zvans tik veiksmīgi bija licis Elīnai aizmirst par savu jautājumu.
Juris Mežinieks bija mana pirmā mīlestība un skolas biedrs. Mēs mācījāmies kopā pamatskolā, bet vidusskolu jau pabeidzām katrs savā Rīgas malā. Pirms gadiem pieciem nejauši satikāmies kādā manas aģentūras organizētā pasākumā, sākām pļāpāt un pavisam īsā laikā izveidojām ciešu, patiesu draudzību. Jurim piederēja neliels, omulīgs puspagraba bāriņš Tērbatas ielā ar romantisku nosaukumu "Mēness bārs". Mēs ar meitenēm bijām iecienījušas to kā lielisku izklaides vietu vakara sākumam. Tur varēja nedaudz paaugstināt grādus, pirms doties uz klubiem.
Pazīstot Jura darbaholismu un biznesa domāšanu, ne mirkli nešaubījos, ka, par spīti svētku dienai, bārs strādās kā vienmēr.
Un saprotama lieta es nekļūdījos. Pie āra galdiņiem jau pulcējās ļaudis, baudot silto novakari un aukstus dzērienus no aprasojušām glāzēm. Samaksājušas taksistam par atvešanu, mēs devāmies ieņemt vietas pie mums rezervēta galdiņa netālu no ieejas, līdzās saldi smaržojošam, milzīgam eņģeļtauru krūmam. Mana mīļākā vieta Juris rūpējās, lai tā vienmēr būtu brīva gadījumam, ja mēs izdomātu iegriezties.
Apsēdušās pītajos, platajos krēslos, mēs pamājām pazīstamajai oficiantei Lienei, dodot ziņu, ka karaliskās personas ir ieradušās. Blondīne priecīgi uzsmaidīja un devās paziņot par mūsu ierašanos bosam.
- Ko manas meitenes šovakar dzers? pēc mirkļa pie galdiņa parādījās pats bāra īpašnieks bārdains, smaidīgs, ar pašām laipnākajām acīm, ko jebkad esmu redzējusi. Tas bija viens no iemesliem, kas man sestajā klasē lika Juri bez prāta iemīlēties. Otrs iemesls bija basketbols toreiz man likās, ka viņš spēlē vienkārši dievīgi.
- Oho! Tev ir sejas apmatojums. Elīnas novērošanas spējas bija pastiprinājusi Kjanti tante, kuru pirms iešanas laukā no dzīvokļa pa divām bijām pievārējušas.
- Jā, Juris pie sevis nosmējās un pakasīja vaigu. Es ar čomiem saderēju, ka izturēšu līdz septembrim.
- Tu traks neesi? šausmās iesaucos. Vari iedomāties, kā tu izskatīsies, kad rudenī to noskūsi?
Juris bija tumsnējs, par spīti gaišajiem matiem un pelēkajām acīm. Viņš vienmēr ātri iedega un pat ziemā izskatījās kā nosauļojies. Vasara ar bārdu draudēja viņam ar pabaisu izskatu rudenī.
-Jā, viņš atkal mulsi iesmējās un pārlaida roku zodam.
- Es par to nebiju iedomājies, laikam nāksies noskūt.
- Pie velna! Elīna negaidīti iesaucās un uzsita ar plaukstu pa galdu, liekot mums abiem izbailēs saskatīties.
- Nekā nebija! Tu nedrīksti padoties! Rudenī aiziesi uz solāriju un piesauļosi klāt to bārdu. Nekādā gadījumā neskuj nost!
Viņai nedaudz mežģījās mēle, darot mani bažīgu.
- Klau, atnes kaut ko iekožamu Elīnai, kādu treknāku sviestmaizi, zīmīgi paraudzījos draugā. Un minerālūdeni.
- Un tev ko? viņš saprotoši pamāja.
- Man ari ūdeni.
- Nedzersiet neko?
- Pagaidām ne. Mēs gaidām Mārdžu, tad jau redzēsim, ko viņa teiks.
- Skaidrs. Juris pagriezās uz projāmiešanu. Klau, tu neesi matus nokrāsojusi?
Es smagi nopūtos laikam tas jau bija kļuvis pārāk uzkrītoši.
- Nē, tā tikai vakara saules atblāzma, piedāvāju jau gatavu atbildi, apzinoties, ka ilgi tā mani vairs neglābs.
Mārdža ieradās pēc pusstundas kad mēs ar Elīnu jau bijām paspējušas iekost un nedaudz atžirgt. Šādi iekšējie remontdarbi bija akūti nepieciešami, jo pirmie vārdi, Margaritai pievienojoties mūsu galdiņam, bija:
- Meitenes, es šovakar gribu iedzert.
- Kaut kas noticis? bažīgi paraudzījos draudzenē, kas likās izspūrusi nedaudz vairāk nekā parasti un kuras skatiens izklaidīgi klaiņoja apkārt.
- Sākumā dzert, tad runāt, viņa noskaldīja, neielaižoties garās diskusijās un liekot mums ar Elīnu neizpratnē saskatīties.
Mēs nolēmām turpināt ar to, ar ko iesākām, pasūtījām pudeli sarkanvīna. Un, kad pirmie tosti bija noskaloti, Mārdža atklāja savas neparastās uzvedības iemeslus:
- Pie mums šodien viesojas vīramāte.
- 0! mēs ar Elīnu līdzjūtīgi novilkām. Margaritas un Vējoņa kundzes attiecības nevarēja nosaukt par siltām bijusī mājturības skolotāja vienmēr atrada, kur piesieties. Salāti par sāļu, kūka par cietu, puķes nepareizi izravētas, celiņš nav izlīdzināts utt.
- Tad nu mans pacietības mērs bija pilns. Es pateicu, ka man rit jāstrādā, un atbraucu uz Rīgu.
- Rihards ar puiku palika Saulcīšos? Elīna noprecizēja.
- Jā. Mārdža nopūtās. Sīkajam viņa ir babuļa, bet man… Vīramāte vellamāte!
- Nepārdzīvo! Toties tev draud jauks vakars kopā ar mīļajām draudzenēm. Elīna apķēra Mārdžas plecus un mierinoši pievilka sev klāt.
-Jā, mīļajām gan. Mārdžas skatienā iedzirkstījās kaut kas negants. Tik mīļām, ka vakar neviena no jums tā arī neatbrauca pie manis un pat nepiezvanīja!
Mēs ar Elīnu vainīgi nodūrām skatienus.
- Es gribēju, bet Saša…
- Ar tevi viss ir skaidrs. Margarita pacēla slaido, brūno plaukstu, lai apturētu draudzenes taisnošanos. Darbs vienmēr pirmajā vietā. Bet Leo…
Viņas bēdīga kucēna skatiens svilināja trakāk par nātrēm.
-Jā, Leo… Elīna piepeši atdzīvojās un iztaisnoja plecus, sajūtot svaigu asiņu smaržu. Stāsti, kas tad tev vakar bija par tādu darba pasākumu, kas tik negaidīti izrāva tevi no mīlošās Margaritas apskāvieniem?
Es piepūtu vaigus un ar joni izlaidu gaisu, cenšoties pavilkt laiku garumā un atcerēties, ko īsti par vakardienas pasākumu jau biju teikusi draudzenēm. Melot negribējās, bet patiesība bija pārāk neticama, lai to stāstītu skaļi.