- Leo? pazīstama samtaina balss pārtrauca manas pārdomas. Kompānija no attālāka galdiņa cēlās kājās, lai dotos prom, un kāds vīrietis mani nofiksēja ar savu medaino, valdzinošo skatienu.
- Harij? pārsteigumā izdvesu un pielēcu kājās, lai apsveicinātos. Ignorējot manu pastiepto roku, viņš pieliecās un uzspieda skūpstu man uz vaiga, ar vienu roku pievelkot klāt aiz pleciem. Mans pulss nepalika atbildi parādā un palēcās par pāris desmitdaļām. Aizturēju elpu, lai to kaut nedaudz nomierinātu.
- Hei, kā atkļuvi līdz Rīgai? Harijs neatlaida apskāvienu un, pieliecis galvu, uztvēra manu apmulsušo skatienu. Nevēlēdamās izlikties pārlieku kautrīga vai viegli samulsināma, es brīvo roku apviju viņam ap vidukli un, viegli balstoties pret cietajiem, džinsos tērptajiem gurniem, piekļāvos ciešāk.
- Ļoti labi. Viss bija kārtībā, atbildēju uz jautājumu un pacēlu zodu augstāk, nenovēršot skatienu un izaicinot viņu pieliekties tuvāk un riskēt ar skūpstu.
- Prieks dzirdēt, Harijs pasmaidīja pretī un pievērsa savu medaino skatienu manām lūpām. Es nevainīgi iepletu acis un iekodos apakšlūpā.
- Klau, tu no rīta tā aizskrēji, ka es pat nepaspēju paprasīt tev telefona numuru… viņš klusināti iesmējās, bet turpināja vērot manu spēli ar apakšlūpu. Paturi šo.
Viņš pasniedza man moca ķiveri, ko turēja otrā rokā, un, neatlaidis manus plecus, no ciešo džinsu kabatas izvilka mobilo telefonu.
- Sauc, tā bija pavēle, kurai nevarēju… un ja godīgi, tad arī negribēju pretoties. Pierakstījis telefona numuru, viņš atkal pievērsās man.
- Ko tu rītvakar dari? Negribi pavizināties?
Tas izklausījās tā, it kā viņš mani aicinātu uz gultu. Vakars bija silts, bet man piepeši kļuva karsti. Ļoti karsti! Likās, ka viss viņa augums izstaro saules cienīgu svelmi, kuru nespēj apslāpēt ne baltais, vienkāršais T krekls, ne zilie džinsi. Pieliecos tuvāk, līdz mūsu pieres gandrīz saskārās:
- Labprāt!
- Tad gaidi manu zvanu, viņš uz atvadām uzspieda skūpstu man uz degungala un beidzot atlaida tvērienu. Tas bija tik negaiditi, ka es gandrīz sagrīļojos, zaudējusi atbalsta punktu.
- Dāmas, Harijs galanti palocījās pret manām draudzenēm, kas stingiem skatieniem un puspavērtām mutēm noraudzījās šinī debešķīgajā parādībā.
Piemiedzis man ar aci, Harijs sekoja draugiem, kas jau gaidīja viņu, rūcinot varenus motociklus. Viņa Suzuki pievienojās rēcošajam korim un aizducināja pa kluso Tērbatas ielu kā vasaras negaiss.
- Tās bija tās darba lietas, ar kurām tu vakar nodarbojies? Elīna pirmā atguvās no pārsteiguma, kad atkal ieņēmu savu vietu pie galdiņa.
Trīcošām rokām satvēru vīna glāzi un iedzēru lielu malku, cenšoties nomierināt satrakojušos hormonus un izkliedēt karstumu, kas svilināja augumu.
- Aha, starp malkiem izdvesu, pāri glāzes malai lūkojoties draudzenēs.
- Tad man nav ko tev pārmest, Mārdža atzinīgi palocīja galvu. Tas tik bija…
- Viens karsts…
- Meitenes! brīdinoši pacēlu rokas. Vienīgā brīvā šeit esmu es. "Iā ka tikai man ir tiesības siekaloties un izteikt neķītras piezīmes.
Viņas nogaidoši manī palūkojās.
- Tas ir viens karsts tipiņš, svinīgi paziņoju un pacēlu glāzi tostam. Kurā es vēl neesmu iekodusies.
- Ko?! draudzenes reizē iesaucās, glāzēm saskaroties.
- Nemuldi! Elīna neticīgi nogrozīja galvu. Bet kā tad ar to aizskriešanu no rīta…?
- Jā, mēs pavadījām nakti kopā, ķītri atzinos. Bet nekas tāds nenotika.
- Nu nezinu. Mārdžu tas nepārliecināja. Viņš uz tevi tā skatījās. Un tu pati… brīnos, ka tev apakšlūpa vietā palika.
- Tu, precētā madāma, to sauc par koķetēriju, pavīpsnāju un atgādināju draudzenei gadījumam, ja viņai jau būtu piemirsies.
- Tu nekad nekoķetē, Elīnai bija savi novērojumi, kurus viņa nekavējās celt galdā. Tu nemāki! Nekad neesi mācējusi!
- Nav tiesa, uzmetu lūpu par nepatiesajiem apvainojumiem.
- Labi, ja tu netici man… Elīna paraustīja plecus, bet tad viņas skatiens atkal iemirdzējās. Juri, vari pienākt?
Viņa pamāja mūsu kopējam draugam, kurš tikko bija iznācis no bāra, lai aprunātos ar kādu no pastāvīgajiem apmeklētājiem. Atvainojies Juris mums pievienojās.
- Saki, lūdzu, vai tu kādreiz esi redzējis, kā Leo koķetē? Elīna bija tieša kā veseris.
- Leo…? Juris domīgi pavērās manī, un es atbildēju ar lūdzošu skatienu, liekot viņam iesmieties. Ja godigi, tad nē. Nedomāju, ka viņa vispār māk koķetēt. Skolā viņa man zilu aci uztaisīja. Ja tas skaitās…
- Redzi! Mārdža uzvaroši iesaucās un uzsita ar plaukstu pa galdu. Tu nemāki! Kāds jājējs, tādi sedli.
Pēdējā piebilde samulsināja gan mani, gan Elīnu, liekot neizpratnē pavērties latviešu sakāmvārdu cienītājā
Margaritā. Viņas krājumā bija daudz dažādu izteicienu, ar kuriem viņa nevilcinājās dalīties. Reizumis tie bija unikāli paši par sevi, pat neņemot vērā situāciju, kurai tika pielāgoti.
- Labi, lai paliek, Elīna stingri noteica un pacēla roku stopzīmē. Paldies, Juri, ja būs vēl kādi jautājumi, mēs tevi pasauksim.
Mana pamatskolas mīlestība jautājoši pavērās manī, bet es par atbildi tikai neizpratnē paraustīju plecus. Sak', pati nesaprotu, kas šeit notiek!
- Tātad tu apgalvo, ka starp tevi un to dievīgo, seksīgo radījumu nekā nebija? Elīna turpināja nopratināšanu. Viņas mēlei atkal bija grūtības ar garākiem vārdiem "radījums" aizdomīgi izklausījās pēc "rhaidijuma".
Arī es pati jutu nelielu žvinguli, bet nebija zināms, vai no vīna vai nejaušās tikšanās.
- Nē, nekas nebija, svinīgi apliecināju. Bet…!
Pacēlu rādītājpirkstu izsaukuma žestā, liekot draudzenēm saspringt kā medību suņiem.
- Par nākotni galvot nevaru, atmetu galvu un skaļi iesmējos, redzot skaudības atblāzmu Elīnas un Mārdžas skatienos.
- Kā nosvinēji Jāņus? Vikas vēsā balss zīdaini nošalca man pie auss, liekot izbilī palēkties. Es biju iegrimusi reklāmtekstā suņu mājaslapai internetā. Mūsu copywriter Zane bija nedaudz pārcentušies un tagad izklausījās, ka uzņēmums pārdod nevis suņu barību, bet gan seksa rotaļlietas un uztura bagātinātājus, kas paredzēti potences nodrošināšanai… suņiem.
- Aaa… khm… nokrekšķējos, velkot laiku, lai apkopotu domas un rastu pēc iespējas normālāku atbildi, nevarēju taču stāstīt par kailo peldi meža dīķī vai neparastajiem cilvēkiem, kurus satiku pasākumā jūras krastā. Pat abām savām labākajām draudzenēm es vakar biju sniegusi tik vien kā miglainu pastāstiņu par klienta organizētu ballīti, ne ar pušplēstu vārdu nepieminot savu ceļabiedri šamani. Tā vietā es novervelēju:
-Jauki, jauki… biju vienā pasākumā Kolkas ragā. Ļoti… romantiski. Tādi netradicionāli Jāņi. Un tu pati?
Viktorija bija piesēdusi uz mana darba galda malas un sakrustojusi slaidās, iedegušās kājas. Šodien viņa bija ģērbusies netipiski visa melnā, sākot no zamšādas gladiatora tipa sandalēm, šauriem zīmuļsvārkiem un beidzot ar zīda bezpiedurkņu blūzi ar žabo. Pat rotas bija tumšas dārgas melnās pērles baltā zelta ietvarā. Viņa izskatījās kā modele no modes žurnāla vāka. Bagātīgs smaržu vilnis apskaloja mani ik reizi, kad priekšniece pakustējās, rozes kopā ar jasmīniem un kafiju pildīja telpu ar svaigu aromu.