- Vai kaut kas noticis? priekšniecei neraksturīgā krāsu izvēle lika man pajautāt. Varbūt kāds bija miris, bet baidījos uzdot šādu jautājumu.
- Viss kārtībā, viņa paraustīja trauslos plecus, bet uz mirkli domīgi novērsa skatienu un nedaudz nervozi sakārtoja blondo kārē aiz ausim. Šādi Vika izskatījās pēc elfa.
- Es strādāju pie teksta mājaslapai, sarunas turpināšanai norādīju uz papīra lapu, ko studēju, kad priekšniece bija pienākusi. Gribi iemest aci?
- Nē, viņa negaidīti pasmaidīja. Es tev uzticos. Starp citu, vai tu neesi matus nokrāsojusi?
Es skumīgi nopūtos un sakrustoju pirkstus sev priekšā uz krūtīm.
- Zini, pēdējā laikā man bieži to jautā, bet nē neesmu gan. Tie tiešām izskatās rudāki, bet man nav ne mazākās nojausmas, kāpēc tā, nedaudz aizkaitināti paskaidroju.
- Tev piestāv, Viktorija pārlaida man vērtējošu skatienu, nelikdamās satraukta par manu aso toni. Un kā tava pašsajūta? Ir labāk?
- Nekad neesmu jutusies tik labi kā tagad.
- Man prieks dzirdēt. Redzu, ka arī roka ir pilnībā sadzijusi. Pat rētu vairs neredz.
- Jā, ar roku ari viss kārtībā, tas kļuva aizvien dīvaināk. Šī negaidītā interese par manu veselību, labsajūtu un pavadītajām brīvdienām darīja mani tramīgu. Varbūt Viktorijai trūka draudzeņu un viņa bija izlēmusi mani par tādu padarīt? Bet varbūt tā vietā, lai iztaujātu mani par medicīniskiem jautājumiem, viņa vienkārši varētu mani uzaicināt iedzert kafiju?
- Labi, netraucēšu tev strādāt, Viktorija piecēlās, norādot, ka neparastā intervija ir beigusies. Ja vēlies, vari ari turpmāk strādāt līdz četriem. Izskatās, ka tāds darba grafiks kā patlaban ir efektīvs.
- Paldies, man tas tiešām patiktu, pateicībā pasmaidīju. Šodien jau atkal biju ieradusies darbā pusastoņos, un biju pilnīgi pārliecināta, ka bez pēcpusdienas snaudas neiztikt.
Tomēr strādāšana nesanāca, jo iezvanījās mans mobilais. Zvanītāja bija Mārdža.
- Leo, man ir lielisks piedāvājums!
- Klausos ļoti uzmanīgi. Patiesībā es to darīju tikai ar vienu smadzeņu puslodi otru turpināju nodarbināt ar suņu reklāmtekstu.
- Šovakar mēs varētu izmēģināt kaut ko jaunu. Mums klubā sāk darbu jauna trenere, viņa pasniedz jogu. Ko tu teiktu, ja ierastās aerobikas vietā mēs visas trīs aizietu uz jogu?
-Jogu, tu saki? domīgi nomurmināju, košļājot zīmuļa galu. Nu nezinu. Es esmu tik stīva kā baļķis.
- Tieši tāpēc! Es Elīnai jau zvanīju, viņa nāks!
- Elīna nāks? tas lika man saausīties un pieslēgt sarunai abas puslodes. Bet tu viņai paskaidroji, kas joga ir un ko tur dara?
- Labi, ka viņa to nedzird. Tu paliktu bez okulāriem, Mārdža iebilda.
- Ja jau tā, tad tā, es padevos. Cikos sākas?
- Astoņos.
- Bet kā tad ar tavu nodarbību?
- Manējā ir pārcelta uz septiņiem, tā ka es jums pievienošos pēc tam. Tieši būs labi izstaipīt iesilušos muskuļus.
- Labi, tad astoņos tiekamies klubā. Es būšu.
Jau mazotnē es biju īpaši stīvs bērnelis. Atceros, kā dārziņā mūs mācīja taisīt tiltiņu atmuguriski. Audzinātāja pielika katram mazulim vienu roku pie krustiem un ar otru lieca atpakaļ. Visiem bērniem ar lielākām vai mazākām sekmēm šis vienkāršais akrobātikas triks izdevās. Izņemot mazo Leo. Sasniegusi vienu attiecīgu punktu, es vienkārši rāvu kājas gaisā un gāzos gar zemi. Audzinātājas ilgi nomocījās, bet tad atmeta ar roku, atzīstot mani par pārlieku neelastīgu un spītīgu.
Skolā negāja daudz labāk fizkultūras stundas, kurās bija jānodarbojas ar akrobātiku, bija īstens murgs. Citas meitenes graciozi locījās un izvija savus augumus, bet es tupēju kā celms, nespējot pat pieliekties pie savām kājām. Toreiz tas veicināja dažādu kompleksu attīstību. Bet tagad nobriedušā vecumā tie bija sākuši aizmirsties un pārliecība par saviem spēkiem augusi augumā.
Mani nebiedēja iespējamais pazemojums, ja nespēšu izpildīt jogas pasniedzējas norādījumus. Tomēr manam nelielajam uztraukumam nebija pamata. Jau pašā nodarbības sākumā trenere paziņoja, ka katrs pilda norādījumus tik tālu, cik atļauj viņa ķermenis, un, ja rodas sāpes, nekavējoties ir jāatslābinās un jāiziet no pozas. Pati trenere bija apbrīnojami lunkana piecdesmitgadniece. Viņa bija galvas tiesu garāka par mani, šauriem pleciem un gurniem, superīsu matu griezumu, rotājumiem uzacīs un nāsīs, apkārusies ar dažādu koka krellīšu virtenēm, abas muskuļotās rokas greznoja austrumnieciski tetovējumi. Tērpta platās indiešu stila biksēs, viņa atgādināja eksotisku ziedu. Klusinātas meditatīvas mūzikas pavadījumā mēs sākām nodarbību. Jau pēc pirmajiem elpas vilcieniem es jutu, kā piepeši pasaule pierimst un iegūst apbrīnojamu dzidrumu. Lēni un plūstoši treneres Evas balss glāstīja prātu, liekot tam atslābt un neaizdomāties par norādījumiem, kurus tas saņem, bet vienkārši likt ķermenim tos izpildīt. Es elpoju un kustējos līdzi mūzikas ritmam, un jau pavisam drīz pamanīju ko savādu. Iesākumā bailīgi, bet tad ar katru aizritošo mirkli aizvien drošāk es atkārtoju treneres kustības līdz pat sīkākajai detaļai. Pozās savērpos tikpat dziļi un bieži vien pat dziļāk nekā pati jogiste. Manas kājas bez grūtībām novietojās aiz galvas, un es gluži viegli un nepiespiesti varēju nostāties svecītē uz sprandas. Šis jaunatklājums iedvesmoja. Ar entuziasmu un nepacietību sagaidīju katru jaunu āsanu, atklājot sevi līdz šim apslēptas šķautnes. Un es nebiju vienīgā, kas pamanīja manas jaunās, īpašās spējas.
- Tagad stāsti kas tur tikko notika? Elīna bargi noprasīja, iespiedusi mani stūrī, līdzko biju iznākusi no dušas pēc nodarbības.
- Kādā ziņā? tēloju neizpratni, lai gan pašā iekšēji dega apmierināta uguntiņa.
- Leo, beidz izlocīties! Mārdža pievienojās draudzenei un, rokas sānos iespiedusi, aizšķērsoja man ceļu uz skapīti. Tu nekad iepriekš neesi bijusi tik lunkana. Es esmu tevi redzējusi izpildām staipīšanos pēc manām nodarbībām! Tu pat grīdu nekad neesi varējusi aizsniegt, un te pēkšņi…!
Mūsu trijotne sāka piesaistīt pārējo kluba apmeklētāju uzmanību. Dāmas, satinušās dviellšos, piepeši saausljās un šķita vairs nekur nesteidzamies.
- Meitenes, ne šeit… nošņācu, ar skatienu norādot uz brīvajām ausīm mums apkārt.
- Nē, mīļā sirds, šeit un tagad, Mārdža, samiegusi zilās acis aizdomīgā skatienā, piebāza degunu manējam. Atzīsties: tu ej pie kāda cita uz nodarbībām? Tā vietā, lai nāktu uz manējām, vai ne?
- Nē… atmetu ar roku un centos paspraukties garām draudzenei.
- Saki: tas ir saistīts ar to kaķa lietu? Šamanismu? Elīna nobloķēja manu atkāpšanās ceļu.
- Kādu kaķa lietu? Mārdžas pārsteiguma un aizdomu uguns saņēma kārtējo degvielas devu. Kāpēc es neko par to nezinu?
- Tāpēc, ka Leo domāja, ka tu pie visa esi vainīga, Elīna paziņoja ar uzvaras pieskaņu balsī.
- Meitenes, varbūt apģērbsimies un aiziesim kaut kur izdzert pa tasei tējas? steidzīgi iejaucos, pirms bija sācies Trešais pasaules karš.
- Es…? Mārdža sašutumā ievilka elpu un, pirms draudzene paspēja to izpūst, satvēru viņas roku dzelžainā tvērienā, bez vārdiem liekot norimt.
- Es visu paskaidrošu, bet ne šeit. Man izdevās izlauzties no aplenkuma un ar steigu patverties pie skapīša ar drēbēm.
- Jā, labāk paskaidro gan, Elīna indīgi nošņāca man pakaļ. Jo pagaidām tas viss izskatās ļoti nejauki.