Apzinājos, ka agri vai vēlu man nāksies viņām paskaidrot, kas īsti noticis ar mani un manu dzīvi. Tikai nespēju iedomāties, kā viņas uztvers manus skaidrojumus. Tas viss bija pārāk neticami, un man pašai bija grūti ar to visu sadzīvot.
- Stāsti, Elīna pavēlēja, kad bijām iekārtojušās "Mēness bāra" ērtajos, pītajos āra krēslos. Uz galda kūpēja karsta zaļā tēja, un, par spīti tam, ka pulkstenis jau tuvojās desmitajai stundai un debesis sāka pamazām satumst, ārā valdīja patīkams, maigs vasaras vakara siltums.
- Es Līgo vakaru pavadīju Kolkā ar Laimas kundzi, nolēmu sākt no vidusdaļas un tad atbildēt uz jautājumiem, jo tas deva iespēju kaut ko līdz galam tomēr neizstāstīt.
- Kāpēc? draudzenes iesaucās reizē.
- Jo tur pulcējās cilvēki, kas varēja man palīdzēt tikt galā ar jauna mēness izraisītām izjūtām. Vai drīzāk procesiem… Domīgi iemaisīju tējā medu.
- Kādiem procesiem? Mārdža likās esam lielākā neizpratnē nekā Elīna, kura jau bija informēta par maniem pilnmēness nakts piedzīvojumiem.
- Tie ir proporcionāli apgriezti tam, kas notiek ar mani pilnmēnesī.
- Un kas notiek ar tevi pilnmēnesī? Mārdža vēl joprojām maldījās tumsā, bet man bija bail to izgaismot.
- Es pārvēršos par dzīvnieku. Precīzāk par kaķi. Pēc tam kad Filipa ballītē mani sakoda lapsa, manī aktivizējās snaudošais divdabja gēns, un tagad katru pilnmēnesi es pārvērtīšos par kaķi. Pirmās reizes esot tās nepatīkamākās, tāpēc man nācās lūgt Laimas Zvaigznes-Klints palīdzību. Jauna mēness gadījumā viņa baidījās, ka nespēs tikt galā ar sekām, un aizveda pie man līdzīgajiem, tas ir, divdabjiem, kuriem bija tusiņš Kolkā. Tur es satiku Hariju, kurš palīdzēja man pārciest Jāņu nakti, kas, jāatzīstas, bija samērā šausmīga. Kā jau teicu, nekas tāds starp mums nenotika. No rīta es iekāpu mašīnā un atbraucu uz Rīgu.
- Un tu gribi teikt, ka šis Harijs ari ir… divdabis? Elīnu pārsteidza tā mana stāsta detaļa, par kuru biju domājusi, ka viņa palaidīs garām. Juristes asais prāts bija nenovērtējams.
- Pagaidi, tu gribi teikt… tu apgalvo, ka esi… vilkacis? Mārdžai bija cita rakstura problēmas.
- Nē, mīlulīt, es neesmu vilkacis, satvēru viņas roku un piespiedu ieskatīties sev acīs. Es esmu kaķis. Vari mani saukt par… kaķaci?
Elīna iespurdzās. Tas bija apbrīnojami skeptiskāko un noliedzošāko reakciju biju gaidījusi tieši no viņas, bet pagaidām izskatījās, ka racionālā juriste pavisam mierīgi uztvēra jaunumus par izmaiņām manā dzīvē. Savukārt draudzene, kas vienmēr bija lepojusies ar savu atvērto uztveri un domāšanu, ezoterikas un visu astrālo lietu cienītāja Margarita likās cīnāmies ar neticības velniņu.
-Jūs mani nesat cauri, viņa satriekta papurināja blondās cirtas, kas darīja viņu līdzīgu gigantiskai pienenei.
- To pašu sākumā Leo domāja par tevi. Elīna zīmīgi paraudzījās mūsu draudzenē. Viņa domāja, ka tu esi uzsūtījusi šamani, lai tā izjokotu Leo. Mēs pat grasījāmies kundzīti sūdzēt tiesā par krāpniecību.
- Bet tas nav iespējams! Tās ir pasakas! Dabā nepastāv īsti, ķermeniski reāli vilkači! Mārdža neklausījās Elīnas sacītajā un turpināja visu noliegt.
- Pastāv gan. Un par neiespējamo man ir daži argumenti, kas varbūt tevi pārliecinās. Vai esi pamanījusi izmaiņas manī? uztvēru Mārdžas tukšo, apjukušo skatienu. Mana matu krāsa un acis ir mainījušās. Jau vairāki cilvēki man to ir norādījuši. Es esmu kļuvusi veiklāka, lunkanāka un ātrāka. Es no rītiem eju skriet! Ceļos pussešos un stundu skrienu! Bet tas nav viss ir mainījusies arī mana garšas izjūta. Es dievinu pienu un krējumu. Kafiju dzeru baltu ar medu. Manas pusdienas lielākoties sastāv no vistas filejas vai kādas pastētes bundžiņas… Un ir vēl kas mana redze vienas nakts laikā no drausmīgas pārvērtās par izcilu! Jo, kā Laimas kundze saka, kur tu esi redzējusi kaķi ar brillēm?
- Pagaidi. Mārdža apturēja manus runas plūdus ar paceltu roku. Tas vēl neko nenozīmē. Varbūt tev ir kaut kādas hormonālas izmaiņas? Tev šovasar apritēs trīsdesmit trīs, varbūt tas ir kaut kā saistīts?
- Jā, noteikti! Hormonālas izmaiņas, un tāpēc Leo var savīties deviņos gredzenos un pakasīt dibengalu no tāda leņķa, ko nekādi nevar nosaukt par dabisku. Elīna iejaucās, pirms es paspēju atbildēt. Klau, Mārdžorij, no mūsu trijotnes es esmu pati racionālākā, bet, redzot pārmaiņas, kas skārušas Leo pēdējo nedēļu laikā… pat es ticu, ka viņa ir… kaķacis!
Elīna atkal iespurdzās.
- Garlībs Merķelis kapā otrādi apgrieztos, ja dzirdētu mūsu jaunvārdu, pateicībā par atbalstu nosmīkņāju.
- Un ko tagad? Margarita beidzot likās atgūstam spriestspēju. Kas notiks ar tevi tālāk?
- Nezinu, gaisīgi paraustīju plecus. Ja godīgi, mani tas īpaši neuztrauc. Pagaidām nav tik ļauni. Ies laiks, un tad jau redzēs.
- Gadījumā, ja kas, vienai no mums parādīsies jauns mājdzivnieks, Elīna nerātni piemiedza aci Mārdžai, kas diemžēl vēl nebija pietiekami atguvusies, lai spētu jokot.
- Labāk pastāsti, kas tas bija par pasākumu un kas īsti ir ar to tavu Hariju! draudzene pārslēdzās uz mani, redzot, ka nespēs saņemt atbilstošu reakciju no Margaritas.
Es jau ievilku elpu, lai aprakstītu grezno pasākumu Kolkas ragā, kad mani pārtrauca telefona zvans.
-Tavējais, Mārdža bezkaislīgi noteica, turpinot domīgi raudzīties tālumā.
- Hallo? uzmanīgi noteicu klausulē numurs man nebija pazīstams, un pulkstenis jau tuvojās pusvienpadsmitiem. Sveši zvanītāji tik vēlā vakara stundā nebija ierasta parādība.
- Ko tu teiktu par naksnīgu izbraucienu?
Es acumirklī atpazinu samtainās, dobjās balss īpašnieku.
- Kas man būtu jāsaka? noteicu klausulē un bez skaņas ar lūpām atveidoju Harija vārdu, dodot draudzenēm ziņu par vēlīnā zvanītāja identitāti.
- Khmm… Man patiktu, ja tu teiktu, ka esi gatava sajust starp kājām lielu, spēcīgu… viņš ieturēja pauzi. Moci.
- Tu uzminēji, pie sevis nosmējos. Tam es tiešām esmu gatava.
- Kur man piebraukt?
Es nosaucu savu mājas adresi un pabeidzu sarunu. Nav ko izplūst liekās laipnībās.
- Nu? Elīna nepacietībā paliecās uz priekšu, ziņkārības uguntiņām degot pelēkajās acīs.
- Tas bija Harijs, drošības labad paskaidroju. Viņš prasīja, vai esmu gatava sajust starp kājām viņa moci.
Tas izsauca aizrautīgu smieklu vētru no abām Mārdža bija paspējusi atgūties un tagad atkal izklausījās pēc sevis.
- Meitenes, piedodiet, bet man jāskrien uz mājām pārģērbties, iedzēru lielu malku tējas uz atvadām un paķēru savu somu no blakus krēsla. Samaksāsiet par mani?
- Skrien, skrien, Elīna ar žestiem dzina mani prom. Tikai rit noteikti piezvani! Gribēšu dzirdēt visu un detaļās!
Es tik tikko paspēju ietūclties savos labākajos tumši zilajos džinsos, kas lieliski izcēla manas slaidās, garās kājas un stingro dienvidpolu, nomainīt veco, iemīļoto lapsas T kreklu pret baltu, piegulošu bezroku blūzīti ar ļoti kārdinošu izgriezumu un uzmest plecos džinsu jaku, kad pie mājas pieducināja vietēja mēroga negaiss. Mans princis metāla zirgā bija ieradies. Es neliku uz sevi gaidīt un nevilcinoties devos lejā.
Tur viņš bija, atspiedies pret dzelzs zvēra stūri, izskatīdamies tā, it kā tikko būtu atgriezies no filmēšanās Holivudā. Vasaras nakts pustumsā viņa smaids mirdzēja žilbinoši balts. Domās sev pateicos par atveltīto pusminūti zobu mazgāšanai pirms došanās laukā. Negribējās krist kaunā.