- Tas sidrs ir labs. Nogurums sāka ņemt virsroku, un es biju spējīga vien uz vienkāršiem, bet no sirds patiesiem secinājumiem.
- Vista bija vēl labāka. Mārdža ar nožēlu pārlaida skatienu jau pustukšajiem galdiem. Kamēr es biju iesaistīta darba lietās, viesi bija paspējuši tos krietni patīrīt.
- Toties es tev pietaupīju… draudzenes brūnajā skatienā iemirdzējās viltīgas dzirkstis, … tīģergarneles!
- Margarita! Man no aizkustinājuma acīs sariesās asaras. Veltīgi Elīna brīnās, kāpēc es vēl joprojām ar tevi draudzējos. Tu esi tik iejūtīga!
- Tiešām? Elīna tev to ir teikusi? Mārdža domīgi sarauca degunu. Elīna Kalēja bija mūsu kopīga draudzene, trīsdesmit trīs gadus veca juriste, racionālisma un loģikas iemiesojums un līdz ar to pilnīgs pretstats Margaritai, kas kaislīgi aizrāvās ar misticismu, ezoteriku, fen šui, dvēseļu ceļojumiem utt.
- Es tevi āzēju, noņurdēju caur vēžveidīgā maigo, sulīgo miesu. Tu taču zini, Elīna tevi mīl tikpat ļoti, cik es. Ja pat ne vairāk…
- Ej tu… draudzene tā arī līdz galam nekonkretizēja manu galamērķi, tā vietā ar joni iztukšojot glāzi. Ja esi paēdusi, tad ejam, gribu parādīt, kādas vēl izklaides Filips ir sagādājis.
- Izklaides? Kādas izklaides var būt ceptu vistu prezentācijā?
Bet es kļūdījos izklaides bija, turklāt kādas!
To Filips pats izdomāja? pārsteigumā sastingu, ieraugot mūs gaidošo jautrību.
- Domāju, ka nē… Mārdža domīgi novilka, piešķiebusi galvu, cieši nopētot konstrukciju mums pretī. Esi redzējusi jauno mārketinga meiteni, ko viņš nesen pieņēma darbā?
- Nē… sarunās ar amerikāņiem viņa nebija piedalījusies. Ja nu vienīgi tā bija īkstlte un slēpās kādas žaketes atlokā.
- Katrā ziņā meitenei ir īpatnēja humora izjūta…
Izklaidēs ietilpa divi aploki viens ar dzīvām, baltām
klukstēm, mēreni nobarotām un apmierinātām ar dzīvi, bet otrā rāmi riņķoja divas sudrablapsas, melnas kā debesis mums virs galvas. Uzraksts pie lapsu būra vēstīja, ka tās ir domātas glaudīšanai. Tomēr no būra plūstošais aromāts nebija tik aicinošs.
- Smird, Mārdža konstatēja. Gribi paglaudīt?
- Jā, vienmēr esmu ilgojusies pakasīt aiz auss lapsu kūmiņu, neticīgi nosmīnēju. Pateikšu Filipam, lai ar steigu atlaiž to dāmīti.
- Kāpēc gan? stipras rokas apvija manu vidukli. Filips izlikās nemanām manu nervozo ķiukstienu. Neciešu, ja bez brīdināšanas pielavās no mugurpuses. Lai gan ja pirms tam brīdina, tad tā vairs nav pielavīšanās, vai ne?
- Ha! Kā vilku piemin… vai drīzāk lapsu? piemiedzu Mārdžai ar aci un ar roku, kurā neturēju glāzi, sabužināju drauga tumšo cekulu.
- Tad par ko gan būtu jāatlaiž Marija? Tu vēl nemaz neesi viņu satikusi. Filips ar degunu bužināja man kaklu.
- Nu, par to… ar glāzi norādīju uz sudrablapsām. Viena no tām bija sastingusi pussolī un nenovērsa no manis savu brūno un pat samērā saprātīgo skatienu, it kā saprotot, ka runa ir par viņu un māsiņu.
- Lapsām nav ne vainas. Filips pagrieza mani ar seju pret sevi. Amerikāņi bija sajūsmā. Viņi iepriekš nebija tuvumā redzējuši dzīvu lapsu. Kur nu vēl glaudījuši!
- Bet kāds sakars vistām ar lapsām? Tas atkal ir kaut kas tik ļoti intelektuāls, ka manas ciniskās, prozaiskās reklāmistes smadzenes nespēj to aptvert? mani sāka mākt profesionāla ziņkārība. Savā darbā biju redzējusi daudzas trakas idejas, bet vienmēr biju spējusi apjaust, no kurienes tām vismaz aug kājas. Savukārt tagad… man trūka padoma!
- Nu, Marija uzskata, ka tā ir lieliska metafora. Filips neizskatījās pārliecināts par paša piedāvāto skaidrojumu.
- Tieši kāda? es nelikos mierā. Gluži kā asinssuns sajutu svaigu medījumu.
- Nu, tu jau zini, viņš izvairīgi novilka. Lapsām garšo vistas, tās parasti ielaužas vistu kūtis, lai kādu nočieptu… Ir pat tāda fabula, vai ari tā bija pasaka…?
Jā, tas tiešām izrādījās kas pārlieku intelektuāls, lai šim domu pavedienam izsekotu neuzmanīgs vērotājs.
- Pieņemsim, bet ko par to saka sanitārais dienests?
- Neko nesaka. Viņiem neviens neko nav jautājis, viņš priecīgi un apmierināti pavirpuļoja mani, liekot veikt sarežģītu manevru ar glāzi, lai neuzliktu sev sidra ordeni uz blūzes. Toties tev… tev gan es esmu jautājis, bet atbildi vēl neesmu saņēmis.
- Jautājis ko īsti? Ar acs kaktiņu manīju, kā Mārdža sīkiem solīšiem lavās prom. Nodevēja.
- Netēlo, ka esi piemirsusi. Kā tad būs? Vai tu darīsi man to godu un ievāksies manā pieticīgajā miteklī, lai dalītu tur priekus un priekus, un vēlreiz priekus? Filips šķelmīgi piešķieba galvu un savilka lūpas viltīgā smaidiņā. Viņš bija pieticīgs, bet viņa dzīvoklis ne tuvu tam. Plašs, gaišs, jaunajā projektā netālu no arēnas "Rīga", tas bija katras meitenes sapņu mājoklis. Bet ne mans. Nē, protams, man patiktu tādā dzīvot. Vienai.
- Hā… Jā… Par to, drudžaini centos atrast veidu, kā izlocīties no atbildes. Redzi… es gribēju ar tevi par to aprunāties, bet neesmu pārliecināta, vai tagad ir īstais laiks un vieta.
- Kāds laiks un vieta ir nepieciešami, lai sajūsmā iespiegtos, iedotu man slapju buču un sāktu plānot pārvākšanos?
Viņš bija tik sasodīti pārliecināts par sevi! Protams, protams, tam bija savi iemesli jauns (trīsdesmit pieci gadi nav nekāds vecums), izskatīgs un pārticis, ar labu izglītību, iejūtīgs, gādīgs, maigs… Šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, ja vien tā beigās tomēr nevīdētu liels, trekns mīnuss gluži tāpat kā mans tēvs, Filips nebija apveltīts ar humora izjūtu un iztēli. Manas draudzenes vienbalsīgi apgalvo, ka es piesienos, bet…
- Tātad man derētu rītdiena pēc pusdienām, vai ari varam atlikt līdz svētdienai. Filips bija neapturams kā ātrgaitas vilciens.
- Nāksies atlikt nedaudz ilgāk, tikpat ātri kā jau pieminētais transporta līdzeklis šie vārdi izšāvās man pār lūpām, pirms paspēju tās aizslēgt ar klusēšanas zelta atslēdziņu.
- Kāpēc?
Tuneļa galā pavīdēja gaisma. Vai ari tas bija tas pats vilciens, kas atgriezās pēc atriebības? īsāk sakot, man radās lieliska iespēja sameloties, kāpēc pārvākšanos nāktos atlikt, turklāt neievainojot Filipa jūtas. Tomēr sidrs darīja savu, migloja manas domas ar pesticīdiem, nogalinot melus pašā saknē.
- Tāpēc, ka neesmu tam vēl īsti gatava. Taisnība sēdēja vilciena pirmajā vagonā un laimīgi smaidīja.
- Kā neesi gatava? Kam neesi gatava?
Kā jau minēju Filipam ar iztēli nebija īpaši spoži. Nē, protams, es viņu mīlēju… nu, man vismaz tā likās… bet dažreiz viņš spēja būt diezgan kaitinošs.
- Dārgais, saproti mani pareizi. Mani ļoti apmierina mūsu pašreizējās attiecības, kuras balstās uz to, ka vismaz piecas naktis nedēļā mēs nakšņojam katrs savā mājā. Man patīk būt kopā ar tevi, man patīk katrs kopā pavadītais mirklis. Neliela melu deva nenāk par ļaunu. Bet es daudz strādāju un, kad atnāku mājās, man gribas mieru un klusumu. Pabūt vienai, ar savām domām. Paigņoties, papukoties, staigāt vecā treniņtērpā un neuztraukties par to, ka aizņemu vannas istabu pārāk ilgi…
- Tu gribi teikt… es esmu pietiekami labs brīvdienām, bet ne darba dienām? Filipa acu skatiens apdzisa un rokas atlaida mani no apskāviena, kas piepeši bija zaudējis visu siltumu.
- Nē, tā nu gluži es negribētu teikt. Novērsos un piegāju pie lapsu būra. Melnā draiskule nebija vēl izkustējusies un nenovēršoties raudzījās mani. Uz mirkli man likās, ka spicajā purnā uzplaiksn līdzjūtīga izteiksme. Šim vakaram pietiks dzert sidru.