- Čau! Harijs, mani ieraudzījis, atplauka un pārlaida vērtējošu skatienu manam ietērpam. Izskaties lieliski! Tu esi pirmā meitene, kura man nav jāsūta pārģērbties.
Jautājoši savilku uzacis un pastiepu pretī vaigu, gaidot savu sūri grūti nopelnīto skūpstu. Harijs paklausīgi pieliecās un sniedza man kāroto, ar rugājiem nedaudz noskrāpēdams ādu. No viņa uzvēdīja patīkami svaigs jūras aromāts.
- Kādā ziņā? es pārprasīju.
- Meitenes parasti uzvelk šortus un augstpapēdenes. Protams, izskatās seksīgi, bet uz moca nav diez ko ērti. Tev jau ir bijusi pieredze?
- Nē, šinī ziņā esmu nevainīga.
- Lieliski. Man patīk tās laupīt, viņš piemiedza savas seksīgās medus krāsas lamatas un pastiepa man pretī melnu ķiveri. Liec tik galvā, un laižam.
Ātri sapinu matus bizē, lai tie nepurinātos, un uzmaucu galvā aizsargājošo podu. Acumirklī apkārtējās skaņas pieklusa, un mani pārņēma savāda drošības sajūta, kas lieti noderēja, kad dzelzs nezvērs atdzīvojās un mēs sākām braukt.
Sākumā es krampjaini pieķēros Harija viduklim, baidoties, ka vēja brāzmas un kāds negaidīts līkums nolidinās mani nost no šaurā, nelielā sēdekļa. Bet tad ar katru nobraukto metru, ar katru motocikla izdvesto rēcienu es kļuvu aizvien drošāka un sāku izbaudīt braucienu. Vējš pluinīja manas drēbes, braucamais vibrēja un trīsēja zem manis, koki un mājas traucās garām kā sapnī. Un piepeši mani pārņēma absolūta brīvības sajūta. Tā iekutināja pakrūti, liekot priecīgi iesmieties un atlaist stīvo tvērienu. Protams, rokas es pilnībā nenolaidu, jo jāatzīst, ka turēšanās pie Harija bija brauciena patīkamākā sastāvdaļa. Viņa stingrais, muskuļotais augums izstaroja aicinošu siltumu, modinot vēlmi pieglausties ciešāk.
Diemžēl skrējiens ar vēju drīzumā beidzās gluži nemanot mēs bijām atbraukuši līdz Garciemam un tagad lēnām ripinājāmies cauri satumsušo privātmāju rajonam tuvāk jūrai.
- Nu, kā bija? Harijs apturēja moci priežu ieskautā stāvlaukumā un, noņēmis ķiveri palūkojās uz mani pāri plecam.
- Super! izdvesu, tiklīdz atbrīvoju savu smadzeņpodu no ķiveres apskāvieniem. Fantastiski!
Man trūka vārdu, lai aprakstītu sajūtas, bet tad nospriedu, ka nemaz nevēlos dalīties iespaidos ar savu šoferīti. Pārdzīvotais likās pārāk intīms, lai to tagad skaļi apspriestu.
- Kas tas ir par motociklu? Ielas vai sacīkšu? Tagad es uz dzelzs rumaku raudzījos jau citām acīm.
- Tas ir čopers, Harijs lepni atbildēja, bet, pamanījis apjukumu manā skatienā, piebilda. Krulznieks.
Tas neko nepadarīja skaidrāku, bet es tik un tā dziļdomīgi palocīju galvu, lai neizskatītos pēc pilnīgas dumiķes.
- Atgādināsi, kā to sauca?
- Suzuki Intruder.
- Iebrucējs? Un kādiem iebrukumiem tas ir paredzēts? šķelmīgi pasmaidīju.
- Kādu dienu parādīšu, Harijs nosmējās savus siltos, samtainos smieklus. Ejam, izlocīsim kājas gar jūru.
Viņš palīdzēja man nokāpt no motocikla un, vienā rokā turot ķiveri, ar otru apskāva manus plecus, pievelkot sev klāt.
Jāatzīst, ka romantiskas pastaigas gar jūru nakts laikā es nebiju baudījusi jau kopš vidusskolas laikiem. Tātad ļoti sen. Man šķita, ka vecums, kurā tādas klišejiskas nodarbes liek tauriņiem vēderā dejot, jau sen ir aiz muguras. Ak, cik ļoti es maldījos!
Tagad, ejot plecu pie pleca, gurnu pie gurna ar šo lielisko vīrieti, es jutu, ka kāds mazs naktstauriņš cītīgi trin savus pūkainos spārnus pret manām vēdera sieniņām.
Dziļi ieelpoju smaržīgo naksnīgās jūras gaisu vēsu, svaigu un sāļu, cerot, ka skābekļa pieplūdums liks norimt negaidītajam uztraukumam.
Mēs gājām klusējot, līdz iznācām pludmalē. Jūra, klusi šalcot, apsveicinājās, atspoguļojot satumsušās debesis.
- Piesēžam, Harijs noteica un novilka mani sev līdzās vēsajās smiltis. Man nekas nebija pret, jo ceļi pēc straujā brauciena vēl likās nedaudz ļodzlgi. Atlaidis tvērienu, viņš atmeta rokas aiz galvas un atlaidās guļus. Es izstiepos līdzās.
Virs mums pletās samtainas, tumši violetas debesis. Šur tur mirdzēja pa zvaigznei, bet mēness vēl nebija sācis briest.
- Jauki, es ierunājos, pārtraucot ieilgušo klusumu. Harijs likās iegrimis domās, bet, ja jau mums bija randiņš, tad sēdēt nerunājot likās nepieklājīgi.
- Nav nekādas vainas, viņš noteica un, pagriezis galvu sāņus, pašķielēja uz mani. Nu, stāsti, kas tevi sakoda?
- Lapsa.
- Lapsa? Tu biji mežā sēņot?
- Par agru, vēl nav sezona, pie sevis nosmaidīju. Nē, vienā pasākumā bija izstādītas dzīvas lapsas, kuras varēja paglaudīt. Visi, izņemot mani. Es tām neiepatikos.
- Kas tas bija par pasākumu, kur varēja glaudīt lapsas?
- Harijs izklausījās pārsteigts. Es bēdīgi nopūtos un atmetu ar roku, norādot, ka jautājumu nepagodināšu ar atbildi.
- Bet tu pats? Kad tevi sakoda?
- Sen, viņš paraustīja plecus un nemierīgi paknosījās.
- Bērnībā, man bija kādi desmit gadi. Kaimiņu sunim bija iebildumi pret smilgu degunā.
- Tad tu jau bērnībā sāki pārvērsties? Ko tavi vecāki par to teica? Neaizsūtīja tevi uz psiheni?
- Nē. Harijs nosmējās dobjus smieklus. Protams, viņi bija šokā. Bet man paveicās kad mutere pamanīja, ka ar mani nav kaut kas labi, viņa aizskrēja pie pazīstamas burenes. Tā visu uzreiz saprata un nosūtīja pie vilkačiem. Uldis toreiz uzņēmās šefību pār mani. Varētu teikt, viņš man bija kā otrais tēvs.
- Ko tavs īstais tēvs par to teica?
- Fāters? Nebija īpaši priecīgs. Apņēmās no manis izaudzināt normālu cilvēku. Neskatoties ne uz ko.
- O! mulsi noteicu, saklausījusi zināmu rūgtuma pieskaņu Harija balsī. Un kā viņam tas izdevās?
- Tīri tā neko. Es negribēju likt vilties vēl vairāk, tāpēc darīju, ko spēju, lai attaisnotu viņa cerības un kļūtu par normālu, kārtīgu veci. Harijs paslējās augstāk uz elkoņiem. Man ir trīs maģistra grādi ekonomikā, biznesa vadībā un jurisprudencē. Divdesmit septiņu gadu vecumā es biju valdes loceklis vienā no Latvijas lielākajām bankām. Normāls, kārtīgs cilvēks.
To visu viņš stāstīja bez lielības vai iedomības, gluži kā uzskaitot faktus no vēstures grāmatas. Es apgriezos uz vēdera un, paslējusies uz elkoņiem, palūkojos viņam sejā.
- Biji? Un kas notika pēc tam?
- Pēc tam… Harijs vilcinājās, raugoties kaut kur tālumā, pāri jūrai. Pēc tam fa ters nomira, un man vairs nebija pienākuma attaisnot kāda cerības. Aizgāju no bankas, izmantojot krīzi, nopirku trīs biroju ēkas, un tagad man ir stabili, regulāri ienākumi bez lieka iespringuma. Atliek laiks patiesi svarīgām nodarbēm.
- Un tās būtu?
- Moci un meitenes, viņš uzspēlētā nopietnībā nočukstēja, pieliecies tuvāk, līdz mūsu pieres gandrīz saskārās.
- Tad jau tev ir ļoti saspringts grafiks? nenovērsos, ar grūtībām valdīdama smieklus.
- Es esmu pārguris! Harijs tēlotā izmisumā pameta gaisā rokas. Man neatliek laika pašanalīzei un dzīves mērķu uzstādīšanai!
- Nabadziņš, savilku lūpas tūtiņā un līdzjūtīgi noklakšķināju mēli. Tev gan nav dzīvē paveicies.
- Kā ir ar tevi? Kas aizpilda tavu dienu? viņš piepeši nomainīja tēmu.
- Reklāma, nedaudz kaunīgi atzinos. Bieži vien cilvēki reaģēja diezgan asi, uzzinot, ka esmu starp tiem neliešiem, kas ir atbildīgi par zobu protēžu līmes un ēdamo lāču uzbāzīgajiem džingliem filmu un raidījumu laikā.
- Strādā aģentūrā?
- Jā, esmu projektu vadītāja.