- Tad jau tava diena arī nav diez ko saspringta?
- Tas ir mīts! Tagad bija kārta manam tēlotajam izmisumam. Nepatiess priekšstats, ka aģentūrās neko nedara, tikai dzer kafiju, nodarbojas ar pseido prāta vētrām un darbu sāk tikai ap pieciem vakarā!
- Atklāsi, kā tad ir patiesībā? Harijs pārkārtojās uz sāna, atbalstīdams galvu uz plaukstas. Tagad mūsu acis atradās vienā līmenī. Viņš bija tik tuvu, ka varēju sajust viņa saldi smaržojošo elpu.
- Patiesībā man ir grūta, grūta dzīve, savilku žēlabainu ģīmīti. Darbā esmu pirms astoņiem, priekšniece ir īsta ragana, kolēģi purva velni, bet par klientiem vispār labāk neizteikšos.
- Ak, tu mazais nabadziņš, Harijs līdzjūtīgi noklakšķināja, līdzīgi kā pirms mirkļa to biju darījusi es. Tas lika man iesmieties, un, lai nezaudētu līdzsvaru, es atspiedu pieri pret viņa krūtīm. Harijs acumirklī saspringa un uz pussekundi aizturēja elpu. Es jutu vieglās trīsas, kas tikko manāmi izskrēja cauri viņa augumam.
- Nāc, izraudies pie manas platās krūts, viņš teatrāli turpināja, ar brīvo roku pievelkot mani ciešāk klāt. Es ar prieku ļāvos, izbaudot viņa spēku un auguma siltumu.
- Man dzīvē vispār nekad nav veicies, paslējos augstāk un murmināju Harija kakla bedrītē, it kā nejauši pieskardamās ar lūpām kailajai ādai.
- Tev kāds ir darījis pāri? viņš paslēpa seju manos matos un satraukti ieelpoja.
- Dzīve, paknibināju ar lūpām viņa kaklu, virzoties augšup. Dzīve mani ir nežēlīgi situsi, un nav neviena, kas galviņu noglaudītu vai kādu labu vārdu pateiktu.
- To es varu, viņš caur nopūtu atbildēja, siltajai plaukstai pārslīdot pāri manai mugurai no skausta līdz pat astes kaulam. Harijs pievilka mani ciešāk klāt, un caur džinsiem es sajutu viņa uzbudinājumu.
- 0, liekas, tu vari ne to vien, ieķiķinājos un viegli iekodu viņam auss ļipiņā. Piepeša vēja brāzma sacēla ap mums smilšu vētru, liekot man ciešāk aizmiegt acis un sarauties. Negaidīti Harijs saspringa un atvirzījās atpakaļ, atbīdot mani nostāk.
- Ko tu teiktu par kādu naksnīgu peldi? viņš uztvēra manu izbrīnīto skatienu. Domāju, ūdens būs silts kā piens.
Nesagaidījis atbildi, viņš piecēlās no smiltīm un sāka atbrīvoties no apģērba. Manam apjukumam nebija robežu. Palūkojos uz tumšo, satraukto jūru, kas piepeši likās draudīga un bīstama.
- Nē, es laikam atteikšos, īgni nomurmināju. Neesmu nekāda dižā peldētāja, un nakts laikā līst jūrā negribas.
- Labi, tad es ātri. Harijs paraustīja plecus un atstāja mani sēžam vienu smiltīs apjukušu un aizvainotu. Vai nu kaut ko nesapratu, vai ari es tikko dabūju kurvīti…
Kā jau solījis, mans naksnīgais pavadonis atgriezās pavisam drīz lepni nesot savu kailo, lielisko augumu kā balvu. Lai arī debesis bija tumšas, tomēr likās, ka visa apkārtne izstaro gaismu, un redzamība man nesagādāja ne mazāko grūtību. Iespējams, tā bija daļa no manām brīnumainajām pārvērtībām. Kaķi taču ir izslavēti ar savu lielisko nakts redzi, vai ne?
Pagaidījuši, kamēr Harijs apžūs, mēs atgriezāmies pie motocikla. Es gāju, nedaudz dusmīgi šļūkādama kājas, juzdamās kā bērns, kuram Ziemassvētkos konfekšu vietā uzdāvinātas vecmammas adītās zeķes. Nu, un ko lai iesāku ar tām zeķēm, pat ja tās ir siltas un noderīgas? Vai ari kā šinī gadījumā ko lai iesāku ar vīrieti, kas acīmredzami vēlējās palikt man tikai draugs?
Palūdzu mani aizvest uz mājām, jo pulkstenis jau tuvojās diviem naktī, bet nākamā bija darbdiena.
Atpakaļceļš vairs neizraisīja sākotnējo sajūsmu vējš likās ass un nepatīkams, mocis pārāk stipri kratījās un vibrēja, troksnis bija neizturams, un brauciens likās velkamies kā nāvei parādā.
Paldies par izbraucienu, pieklājīgi noteicu, nokāpdama no braucamā pie savas mājas kāpņu telpas un pastiepdama Harijam ķiveri. Viņš nesteidzoties noņēma savējo un uzmanīgi manī pavērās, līdz es sāku nervozi knosīties. Tad, negaidīti satvēris aiz plaukstas locītavas, viņš strauji parāva mani, liekot sagrīļoties un burtiski iekrist viņa apskāvienos. Man aizsitās elpa, un es nedaudz izbiedēti pacēlu skatienu. Harija acis vairs neatgādināja viršu medu, bet gan kaut ko tumšu un vilinošu. Viņš lēnām pieliecās un noskūpstīja mani. Viņa lūpas bija sāļas un karstas, tās garšoja pēc jūras un kaut kā ļoti uzbudinoša. Es jutu viņa karsto elpu uz savas mēles un ļāvos baudījumam. Ar katru sekundi uzbudinājums pieauga, liekot man alkaini iekunkstēties. Šis vīrietis prata skūpstīties!
Un tad piepeši viss beidzās. Harijs atrāvās no manām lūpām un, pieturēdams aiz pleciem, nostatīja mani atpakaļ uz kājām.
- Ķiveri paturi sev. Vēl noderēs, viņš maigi noteica un, satvēris manu seju plaukstā, ar īkšķi maigi noglāstīja manas lūpas, it kā kavēdamies atmiņās par tikko izbaudīto tuvību. Rit piezvanīšu, kaķlt.
Krampjaini noriju siekalas, cenšoties izgaiņāt sarkano miglu, kas ieskāva manas smadzenes.
- Tagad ej. Harijs pagrieza mani uz durvju pusi un uzšāva ar plaukstu pa dibenu. Tev rīt agri jāceļas.
Tonakt es gulēju vien pāris stundu sākumā traucēja iemigt Harija iekurtais ugunskurs apakšstāvā, bet tad jau pussešos mans sasodītais bioloģiskais modinātājs izrāva no gultas apskāvieniem, kuros mētājos, sapņojot vai drīzāk murgojot par tikšanās turpinājumu. Pirms manas miega multfilmas ieguva romantisku ievirzi tanīs dominēja viens savāds sižets, kurā es tupēju uz platas palodzes un raudzījos laukā pa logu uz savādi pelēku mežu. Es izjutu vienlaikus asas, smeldzošas ilgas atrasties tur, otrpus rūtīm, izbaudīt saldi smaržojošo gaisu un sajust mīksto sūnu klājumu zem kājām, kā arī dzīvnieciskas, stindzinošas bailes no tā, kas mani sagaidītu starp varenajiem koku stumbriem. Šīs divējādās sajūtas mani plosīja un draudēja pārplēst uz pusēm, līdz beidzot rīta saules stari izrāva mani no to apskāvieniem.
Rīta skrējiens atdeva man veselo saprātu un palīdzēja nolaist tvaiku. Līdz šim mana attieksme pret pretējā dzimuma pārstāvjiem bija krietni vien ieturētāka, bet tagad es knosījos kā nogribējusies kaķene.
Šī doma man lika nepatikā sarauties. Un ja nu hormonu uzliesmojumi bija daja no pārvērtībām? Ja nu tagad es vienmēr tā reaģēšu uz vīriešu klātbūtni? Nolēmu teoriju pārbaudīt dzīvē un domās uzbūru Džordža Klūnija tēlu. Nekā.
Apakšstāvā viss klusi un mierīgi. Tas varēja nozīmēt trīs lietas: vai nu ķīmiskās reakcijas uzsākšanai bija nepieciešams klātesošs sugas pārstāvis, vai ari bijušais Holivudas skaistulis bija zaudējis burvību manās acīs, vai ari viss bija kārtībā un pastiprinātā reakcija bija spēkā tikai attiecībā uz Hariju.
Iegrimusi šādās pārdomās, es atslēdzu biroja telpas un deaktivizēju signalizāciju, kad ar acs kaktiņu pamanīju kustību Viktorijas kabinetā. Savādi tagad, kad bija sācies skolēnu vasaras brīvlaiks, priekšniece darbā ieradās ap deviņiem, bet līdz šim laikam bija vēl atlikusi pusotra stunda. Turklāt, pat ja Vika jau bija ofisā, tad kāpēc viņa nebija atslēgusi signalizāciju un kāpēc tad drošības sistēma pilnā kaklā neauroja?
Noliku somu uz Birutas galda uzgaidāmajā telpā un uzmanīgi žagos uz Vikas kabinetu. Cauri matētā stikla sienām es skaidri redzēju, ka kāds lēnām staigā pa telpu, uz mirkli apstādamies pie rakstāmgalda. Lai neizbiedētu priekšnieci, gadījumā ja tomēr tā ir viņa un nevis kāds nelūgts viesis zagļa veidā, es lēnām pavēru durvis un uzmanīgi palūrēju iekšā, tik tikko aplocldamās ap durvju stenderi. Kabinets bija tukšs. Man par pārsteigumu, tajā nebija ne priekšniecības, ne asinskāru bandītu. Neizpratnē atrāvu durvis līdz galam un iegāju dziļāk. Biezais paklājs slāpēja manu soļu radīto troksni, radot iespaidu, ka žogos. Bailīgi paraudzījos zem rakstāmgalda, pieļaujot iespēju, ka zaglis varētu slēpties tur. Ar atvieglotu nopūtu konstatēju, ka esmu kļūdījusies. Domīgi saraukusi pieri un iespiedusi rokas sānos, es stāvēju tukšajā kabinetā, kur vēl pirms mirkļa biju manījusi šiverējam tumšu ēnu. Šādā pozā mani pārsteidza pati kabineta īpašniece, kas šorīt bija ieradusies negaidīti agri.