- Leonīda, ko tu šeit dari? Vika aizdomīgi noprasīja, izbiedēdama mani līdz nāvei. Es iespiedzos un palēcos gandrīz līdz baltajai kristāla lustrai. Jāņem vērā, ka mūsu birojs atradās vecajā jūgendstila ēkā, kas lepojās ar augstiem, gandrīz trīsmetrigiem griestiem. Man bija talants augstlēkšanā.
- Neko, steidzīgi atbildēju, ar plaukstas virspusi notraušot baiļu sviedrus no pieres. Man likās, ka te kāds staigā, un gribēju pārliecināties… bet, kā pati redzi, te neviena nav.
Izpletu rokas un pagrozījos, norādot uz tukšo gaisu sev apkārt. Viktorija pārlaida skatienu savam kabinetam un atkal nofiksēja mani tā gaiši zilajās tērauda spīlēs.
- Tu redzēji kādu staigājam?
- Nu, ne gluži, noliedzoši papurināju galvu, lēnām virzīdamās uz durvju pusi. Tikai ēnu. Cauri stiklam redzēju tumšu ēnu, un man likās, ka kāds varbūt ir ielauzies. Pati zini, kādi tagad laiki…
Viktorijas jautājums panāca mani durvīs.
- Un neko citu? Ne cilvēku, ne…? viņa minstinoties apklusa. Kas gan vēl tas varētu būt? Uz divām kājām staigājoša kaza? Nesapratu, kādu atbildi Vika gaidīja.
- Nē, tiešām kad atvēru durvis, kabinets bija tukšs. Man tikai izlikās.
- Skaidrs, viņa pielieca galvu un likās caururbjam mani ar savu lāzeraci. Labi, ka nenobijies un pārbaudīji. Tagad tiešām… tādi laiki!
Piekrītoši pasmaidīju un ar atvieglojuma nopūtu aizšmaucu uz savu darba vietu, pa ceļam paķerot somu no Birutas galda.
Neparastais atgadījums ātri vien tika aizslaucīts no manas operatīvās atmiņas, un tā vietā stājās neskaitāmie darba pienākumi, kas nebija ne uz pusi tik biedējoši vai nesaprotami. Suņi bija apmierināti ar jauno mājaslapu, barības iesaiņojumi nosūtīti uz druku Polijā, un jau tika plānota reklāmas kampaņa Rimi lielveikalu ķēdē. Šonedēļ bija jāieraksta radio reklāma, un mana galvenā rūpe tagad bija izvēlēties aktieri, kurš izklausītos vissuniskāk. Klientam bija ideja, ka suņa lomu varētu ierunāt kāda dāma, tomēr mēs nonācām pie kopīga slēdziena, ka pircējiem varētu rasties negatīvas asociācijas ar sieviešu dzimtes suņu pārstāvi. Un kura no aktrisēm gan gribētu ierunāt kuci?
Darba diena jau tuvojās noslēgumam, kad negaidīti tiku izsaukta uz paklāja. Lielajā telpā, kuru es dalīju kopā ar diviem citiem projektu vadītājiem rudo Jāni un slinko Pēteri, gaisa temperatūra piepeši noslīdēja par dažiem grādiem, Sniega karalienei šķērsojot tās slieksni.
- Leonīda, lūdzu, ienāc pie manis, Viktorija uzsauca no durvju ailes un jau pagriezās uz promiešanu. Viņas jau tā parasti vēsais balss tonis šoreiz bija ledains. Neizpratnē palūkojos uz rudo Jāni, meklējot atbalstu un draudzīgu līdzjūtību. Atšķirībā no daudzām citām reizēm nevarēju atcerēties, ka būtu kaut ko nogrēkojusies un ceļojums uz paklāju būtu pamatots.
- Un nevajag tā saskatīties, priekšniece noskaldīja, pat nepalūkojoties atpakaļ. Es netaisos tev galvu nokost. Tikai aprunāties.
Domās atzīmēju, kas šodien par datumu, pēc maniem aprēķiniem sanāca divdesmit astotais. Tātad algas diena ir gluži blakus. Šāda negaidīta aprunāšanās varēja liecināt par divām lietām vai nu prēmiju, vai atvilkumu par kaut kādiem grēkiem, kurus ātrumā nespēju izburt no atmiņas dzīlēm.
- Ar dievpalīgu, Jānis nočukstēja, kad gāju garām viņa galdam. Slinkais Pēteris neteica neko, jo pašā vasaras karstumā bijā noķēris angīnu un slaistījās pa mājām.
- Par ko būs saruna? ķēros kazai pie ragiem, tikko spēru kāju Viktorijas kabinetā.
- Aiztaisi durvis un apsēdies, priekšniece norādīja uz mīksto stūra dīvānu. Laikam jau tomēr prēmija.
Gluži kā labi dresēts mērkaķēns izpildīju dotās komandas un uzmanīgi piezemējos Vikai līdzās uz dīvāna.
- Leonīda, es vēlējos aprunāties par šīrīta incidentu…
- Ufff… atviegloti nopūtos. Manas ļaunākās aizdomas nebija piepildījušās. Vika, tiešām man likās, ka es kādu redzu…
- Un tagad? viņa asi pārtrauca mani pusvārdā, dzenot dīvānā ar skaudro skatienu. Tagad tu kādu redzi?
- Nesaprotu… sāku teikt, bet apklusu. Aiz Viktorijas kreisā pleca pamazām sabiezēja pēcpusdienas ēna. Tā likās izsūcam tumsu no sniegbaltā kabineta katra tumšākā kaktiņa. Tikko manāma, kā rīta dūmaka, it kā man acī būtu iekļuvusi skropsta mainīga, trausla ēna.
Pievēru acis un nevilšus noriju siekalas. Karstums un Viktorijas pratināšana darīja savu laikam tuvojās ģībonis.
- Leonīda? priekšniece nelikās mierā. Viņas uzstājīgais tonis lika man atkal atvērt acis un bailīgi pamest skatienu pāri viņas plecam. Dūmaka vēl joprojām bija turpat.
- Tev ir slikti? Viktorija paliecās tuvāk un raižpilni palūkojās man sejā. Tu dzirdi mani?
- Viss kārtībā, atkal noriju siekalas un papurināju galvu, cenšoties izgaiņāt dūmaku.
- Nekas nav kārtībā, Vika atcirta un strauji atliecās atpakaļ. Viņas trauslie pirksti nervozi uzsita asu ritmu pa stikla galdiņa virsmu. Tu vēl joprojām neesi atbildējusi uz manu jautājumu! Ko tu šeit redzi?
Un tad tas piepeši lēca man virsū izstiepies gaisā kā melna čūska, izbolītām, baltām acīm un mēmā rēcienā atieztu rīkli, kurā vīdēja siekalām klāti indeszobi. Divas kaulainas, dzeltennagainas rokas pastiepās pretī, cenšoties aizsniegt, sagrābt. Noplandīja melnās matu pinkas, un uzvēdīja sastāvējies gaiss, gluži it kā kāds būtu atrāvis vaļā pagraba durvis. Es noristījos un nāves bailēs pielēcu kājās, ar muguru atsitoties pret sienu.
- Leonīda! Vikas balss izlauzās cauri baiļu sienai. Kas notiek?
- Tas… tas… centos atrast vārdus, lai aprakstītu baiso nāves tēlu, kas snaikstījās pēc manis.
Negaidot Viktorija smagi nopūtās un, paraustījusi plecus, atkal nervozi uzsita ar pirkstiem pa galdiņu skaņas vibrācija gluži kā neredzama bulta ieurbās čūskā ar sievietes seju, liekot tai izgaist.
- Varbūt paskaidrosi? priekšniece pēc neilga klusuma brīža pajautāja, kad es atkal biju sabrukusi atpakaļ dīvāna mīkstajos apskāvienos trīcoša, dreboša un baiļu sviedriem klāta. Mana sirds dauzījās kā negudra, un likās tūliņ izkāps pa izkaltušo rīkli.
- Padzeries, Vika pastūma man tuvāk glāzi ūdens. Drebošām rokām satvēru auksto, aprasojušo stikla trauku un paklausīgi pieliku pie stingajām lūpām. Jau pirmais malks sniedza mierinājumu un likās atjaunojam normālu sirdsdarbību.
- Kas notiek, Leonīda?
Noliku glāzi atpakaļ uz galda un, satvērusi galvu plaukstās, atspiedu elkoņus pret ceļiem. Karstā elpa dedzināja un smacēja. Man trūka gaisa.
- Es nezinu, ar grūtībām izspiedu no sevis atbildi. Tiešām… nezinu.
- Tu esi mainījusies. Es to redzu.
Kaut kas Vikas vārdos man lika pacelt galvu no rokām un uzmanīgāk viņā paraudzīties. Vai tiešām priekšniece runāja par manām brīnumainajām pārvērtībām?
- Spriežot pēc tavas reakcijas, es teiktu, ka tu esi redzošā. Viktorija turpināja, eleganti iedzerot nelielu malku ūdens no savas glāzes. Bet ir vēl kaut kas… Kaut kas vairāk…