Piekrītoši palocīju galvu un apņēmīgi noriju siekalas.
- Ir gan, mana balss bija čerkstoša un trīcoša. Ar mani ir šis tas pēdējā laikā noticis.
- Es ceru, tu nesāksi man atkal stāstīt pasaciņas par šķiršanos no Filipa? Vikas balss bija vēsa un rāma kā pazemes ezers.
- Nē, papurināju matus un atglaudu tos no sejas. Vilcinoties un nezinot, vai atklāt visu patiesību, izvilku matu gumiju no kabatas un saņēmu matus zirgastē. Šī darbība man sniedz savāktlbas un kontroles ilūziju.
- Es tiešām esmu mainījusies. Kopš tās reizes, kad mani sakoda lapsa… manī ir aktivizējies divdabja gēns…
- Tu neesi vilkacis, Viktorija noliedzoši papurināja blondo karē. Viņas pārliecība bija dzelžaina, un tas bija apgalvojums, nevis jautājums.
- Nē, neesmu gan, biju vairāk nekā pārsteigta. Mans dzīvnieks ir kaķis.
- Skaidrs! Tāpēc tu vari redzēt mirušos! Vika negaidīti dzidri iesmējās. Man jau tā likās!
- Mirušos? Nesen pārdzīvotais izbīlis bija atstājis dāvanā pulsējošas galvassāpes, kas tagad traucēja aptvert priekšnieces sacīto. Kādus mirušos?
- Nu… kaut vai to veco ведьму [5] , ko tev tikko uzrīdīju, prieks un dzidrums bija pazudis no Vikas balss, atstājot vien vēso lietišķumu.
- Tad… tas, kas tikko… tas bija pa īstam? man žoklis pārsteigumā atkārās un atsitās pret balto dēļu grīdu. Tā biji tu?
- Vecā Virglnija kādreiz dzīvoja šinī namā, viņa bija komandante. Tagad pieskata mūsu biroju. Kā jau pati teici tagad tādi laiki… Vika nopūtās un atmeta ar roku.
- Pagaidi, pacēlu roku stopzlmē. Manai sāpošajai galvai bija par daudz informācijas. Tu gribi teikt, ka mūsu ofisā dzīvo miris cilvēks, kurš to uzmana un kuru tu esi… nolīgusi darbā?
- Ne jau gluži nolīgusi… бабка[6] tik un tā slaistījās apkārt bez darāmā. Biedēja apmeklētājus un iedzīvotājus. Tad nu es viņu piesaistīju mūsu birojam un iedevu uzdevumu.
- Nē… neticīgi papurināju galvu. Viktorija noteikti nesa mani cauri. Muļķoja kā mazo ezīti!
- Tu pilnmēness naktis vari pārvērsties par kaķi, bet spoks nevar strādāt par sargu?
- Pagaidi, man ar to visu ir jāaprod, smagnēji atlaidos dīvānā un, atgāzusi galvu, paraudzījos griestos, it kā kāds tur varētu būt uzrakstījis atbildes uz neskaitāmajiem jautājumiem, kas riņķoja man prātā kā pavasara mušas. Piepeši starp tiem visiem es atradu vienu, pašu svarīgāko, kas likās ietveram sevī skaidrojumu arī pārējiem.
- Kas tu esi? paslējos augstāk un nopietni paraudzījos Viktorijā. Kā tu zināji, ka esmu mainījusies? Kā tu varēji izsaukt to veceni?
- Es esmu ragana, ведьма. Es redzu auras, Viktorija mierīgi palūkojās pretī, un no viņas rūpīgi uzkrāsotajām lūpām tas atskanēja kā pati dabiskākā lieta, kurā kāds varētu atzīties. Es esmu spāniete. Es esmu studente. Es esmu pedante. Es esmu peldētāja.
- Ragana… gluži kā garīgi atpalikusi atkārtoju tikko dzirdēto. Kāda ragana? Baltā vai melnā?
Viktorijas skatiens atbildēja uz manu jautājumu daudz daiļrunīgāk, nekā vārdi jebkad spētu, tik koncentrēta deva riebuma un nicinājuma sen nebija nākusi pār manu galvu.
- Nav tāda iedalījuma, viņa dusmīgi nošņāca. Ir redzošie un varošie, mūs neiedala pēc krāsām, nacionalitātes vai dzimuma. Mēs strādājam ar enerģijām, un tām nav krāsas vai pozitīvu vai negatīvu vibrāciju. Protams, katram var būt savas vājības, bet teikt, ka kāds ir melnais vai tumšais… tā ir tumsonība!
- Piedod, pacēlu rokas padošanās žestā. Es esmu jauniņā šinī lauciņā.
- To var redzēt, Viktorija nicīgi nošņaukājās. Kas ir tavs pavadonis?
- Kas, lūdzu?
- Pavadonis kas tev palīdzēja pirmajā pilnmēnesī?
- Skaidrs! Tā būtu viena šamane, varbūt esi par viņu dzirdējusi Laimas kundze.
- Laima Zvaigzne-Klints? Viktorija domīgi palūkojās manī.
- Jā, tā pati vien ir.
- Esmu dzirdējusi, ka viņai ir liela pieredze ar divdabjiem. Vika atzinigi pašūpoja galvu. Protams, tu esi īpašs gadījums. Kaķu nav nemaz tik daudz. Kas tu esi? Lūsis vai kaut kas eksotiskāks?
- Burmas.
- Tas ir kā? Viktorija neticīgi iepleta acis. Tu esi mājas kaķis?
- Šķirnes! pakratīju rādītājpirkstu, uzsverot savu īpašo statusu.
- Bet augumā kā parastais mājas kaķis? viņa tomēr nelikās mierā.
-Jā, ar nopūtu atzinos. Parastais mājas kaķis. Klau, bet es tev ko gribēju vaicāt tu likies pārliecināta, ka neesmu vilkacis. Kāpēc tā?
- Tāpēc, ka tu redzēji mirušo. Оборотни[7] to nespēj. Es pat nedomāju, ka citi divdabji to spēj. Kaķi vienmēr ir bijuši pietuvināti viņsaulei. Viņi redz vairāk nekā parastie ļaudis, viņi redz mirušo garus. Ieteiktu tev iepazīties ar ēģiptiešu uzskatiem par kaķiem. Uzzināsi daudz ko jaunu par sevi.
- Tu to nopietni? neticigi pārjautāju.
- Protams! Ar katru pilnu mēness ciklu tevi aizvien vairāk izpaudīsies kaķa raksturs. Nedomā, ka, kļūstot par divdabi, tu tikai pārņem spēju fiziski pārvērsties par dzīvnieku. Tas ir daudz komplicētāk, sarežģītāk. Tu nebūsi cilvēkskaķis, bet gan būtne, kurā apvienotas īpašības no abām pasaulēm. Izmaiņas tevi norisinās gēnu limenl. Jau tagad tu esi atšķirīga no manis. Bet ar laiku izmaiņas kļūs aizvien izteiktākas. Domāju, tev par šo visu vajadzētu aprunāties ar savu pavadoni, viņai būtu tev jāizstāsta šādas lietas.
- Protams, protams, nodurtu galvu knibinājos ap nagiem. Nevarētu teikt, ka saruna bija neinteresanta vai pēcpusdiena kopumā būtu garlaicīga, bet bioloģiskajam pulkstenim pretoties bija neiespējami. Miegs mācās virsū kā rūgta nāve. Ikvakara snaudiens bija klāt.
- Tev laiks uz mājām, Viktorija negaidīti piecēlās no dīvāna. Pacenties neaizmigt pie stūres. Un, ja kādreiz vēlies par to aprunāties, droši nāc.
- Paldies, piecēlos kājās un lēnām devos uz durvju pusi. Tad tu saki, ka Virgīnija apsargā biroju un ir nekaitīga?
- Es teicu, ka viņa apsargā biroju, Viktorija ieturēja pauzi, uzsverot sakāmā svarīgumu. Bet neteicu, ka viņa ir nekaitīga. Tev un pārējiem darbiniekiem, protams, nav ko no viņas baidīties. Virgīnija savējos neaiztiek.
- Klau, tu jau sen esi ragana? durvīs vēl pajautāju.
- Tas ir stāsts citai reizei. Tagad nedomāju, ka ir vērts turpināt sarunu. Tu esi uz aizmigšanas robežas. Parunāsim citu dienu. Vika atgriezās pie sava darba galda un ieslēdza datoru, norādot, ka saruna ir beigusies. Līdz ritam, Leonīda!
Tā bija savāda diena, bet pavisam ikdienišķa nedēļa. Tovakar atgriezusies mājās, vēl ilgi prātoju par jaunatklājumiem: mana priekšniece bija ragana (zinu vismaz trīs kolēģus, kuri priecātos to uzzināt, tādējādi iegūstot pamatojumu jau iepriekš izteiktiem apgalvojumiem) un es varēju redzēt mirušo garus. Miegs un stress bija liedzis uzdot jautājumus, kas tagad atkal pacēla galvas kā pasaku pūķi. Vai varēju redzēt tikai mirušo garus vai vēl kaut ko citu? Kādu poltergeistu, mājas gariņu, lietuvēnu? Un ko nozīmēja būt par raganu? Vai Viktorija lidoja uz slotas, nolādēja konkurentus un piebūra jaunus klientus? Un kur viņa slēpa savu līko, kārpaino degunu? Es domās pielaboju priekšnieces tēlu, piešķirot tam jaunus vaibstus. Tā neizskatījās īpaši ticami, un ja godīgi tagad, kad zināju patiesību par viņas īsteno dabu, daudz kas ieguva skaidrojumu. Piemēram kā Viktorija vienmēr iemanījās atrast stāvvietu uz auto pārpilnas ielas un kāpēc viņa varēja mierīgi nemaksāt par stāvēšanu un nesaņemt soda kvīti vai klamburu. Kāpēc mūsu birojs bija vienīgais visā ēkā, kuram ne reizi netika applūdināti griesti vai paaugstināta nomas maksa. Un kā viņai vienmēr izdevās izskatīties tik lieliski un nevainojami, par spīti daudzajiem darba pienākumiem un intensīvajai ģimenes dzīvei.