Pēc ikvakara skrējiena, ar kuru šoreiz aizvietoju Mārdžas vadītās aerobikas nodarbības, es atgriezos mājās ar stingru apņemšanos nākamajā dienā izsaukt uz paklāja pašu priekšnieci un noskaidrot mani interesējošās detaļas. Diemžēl iecerei nebija lemts piepildīties, jo, kā par spīti, ierodoties darbā, e-pastā atradu iepriekšējā dienā izsūtītu Vikas vēstuli visam birojam. Viņa bija devusies divu nedēļu ilgā komandējumā uz ASV, lai iepazītos tuvāk ar jaunā klienta (saldēto vistas gaļas produktu ražotāja) uzņēmumu, reklāmas aģentūru, ar ko viņi sadarbojās Štatos, un pie reizes ari nedaudz atpūstos pēc saspringtā darba cēliena.
Tā es paliku ar visiem saviem jautājumiem.
Toties nedēļa pagāja vēja spārniem darba bija daudz, laika maz, un visu vajadzēja paspēt, pirms sadarbības personas no klientu puses devās ilggaidītajos un pelnītajos atvaļinājumos. Bija sācies aktīvais atpūtas laiks, kas nozīmēja nelielu saspringumu arī mūsu birojā.
Laimīgā kārtā kopš liktenīgās tikšanās ar veco Virgīniju mūsu ceļi vairs nekrustojās. Pāris reižu man likās, ka ar acs kaktiņu pamanu nozibam tumšu ēnu, kad no rītiem slēdzu vaļā biroju, bet nevarēju būt par to pārliecināta, jo bez Viktorijas klātbūtnes vecais spoks nedeva ziņu par sevi.
Patiesībā tas bija liels atvieglojums. Sākotnēji bažījos, ka tagad katrs rīts man sāksies ar čūskainu, pinkainu sveicienu no mirušās komandantes. Bet mūsu antipātijas acīmredzot bija abpusējas, un arī Virgīnija ieturēja distanci.
Ja darbā valdīja drudžaina rosība, tad personiskajā dzīvē bija iestājies klusums. Harijs nebija zvanījis kopš naksnīgā izbrauciena. Laimas kundze lika man mieru, bet es apzinājos, ka pienāks tas brīdis, kad man būs jāapciemo šamane. Viņa tomēr bija mana pavadone, un man bija jautājumi, uz kuriem vēlējos saņemt atbildes. Tikai pagaidām izbaudīju to, cik ārēji normāla šķita mana dzīve. To neapdraudēja ne pilnmēneši, ne jauni mēneši, ne veci spoki vai citas parādības. Viss likās iegājis ierastajās sliedēs un ritēja savu gaitu.
Līdz ar to nedēļas beigās man kļuva garlaicīgi. Ļoti garlaicīgi. Tik ļoti, ka tā vietā, lai piezvanītu kādai no sirdsdraudzenēm, es telefonā atradu Harija numuru un bez liekas vilcināšanās nospiedu savienojuma pogu.
- Kas tad mums te zvana! Kādi cilvēki un bez apsardzes, Harijs nosmējās klausulē, kad savienojuma pīkstieni apklusa. Viņš izklausījās patiesi iepriecināts, dzirdot manu balsi.
- Klau, ko tu dari šovakar? nevilku garumā ar lieku koķetēriju. Biju nogarlaikojusies un vēlējos pārmaiņas.
- Ko tu vari piedāvāt? Harijs šķita tikpat atvērts piedāvājumiem, kā es gatava tos izteikt.
- Man ir ielūgumi uz Kubas džeza vakaru Sapņu fabrikā. Negribi nākt?
- Šovakar?
- Šovakar, apstiprināju, klusībā skaitot lūgšanu, lai nesaņemtu kurvīti. Neciešu kurvīšus, man jau kolekcijā daži bija, un es nealku to papildināt ar vēl vienu.
- Cikos man iebraukt tev pakaļ?
Tas laikam bija jā.
- Esi pie manis ap astoņiem. Tu būsi ar moci?
-Jā, neaizmirsti ķiveri, Harijs atgādināja.
- Neaizmirsīšu! laimīgi apsolīju. Tad gaidīšu tevi ap astoņiem!
Noliku klausuli un turpināju, apmierināti smaidot, vērties datora ekrānā. Piektdienas vakars saplānots.
- Kas tad nu? Ko tik laimīga? Birutiņas dzēlīgā balss izrāva mani no svētlaimes.
- Man ir randiņš, bet tev to nesaprast.
- Kāpēc gan?
- Tas lemts tikai tiem, kas kaut reizi mūžā ir bijuši uz randiņu. Nevainīgi paplikšķināju skropstas biroja administratores virzienā. Par atbildi saņēmu izbāztu mēli un pūcīgi uzmestu lūpu, Birutai atgriežoties pie sava darba galda.
- Starp citu, Jāni, uzrunāju kolēģi, kurš bija iegrimis darbos un pat nešķita dzirdam nelielo vārdu apmaiņu. Paldies par ielūgumiem. Tev kāds klients piespēlēja?
- Aha, viņš, nepacēlis galvu, apstiprināja. Jaunais ruma dzēriens sponsorē džeza vakaru. No šiem tad arī dabūju biļetes.
Forši! Paldies! Esmu tev parādā. Tad līdz pirmdienai, nobēru kā pupas, jo piepeši atcerējos visu darbu sarakstu, kas šodien vēl bija jāpaspēj. Pirmais sarakstā bija pēcpusdienas snaudiens, aiz kura nepacietīgi mīdījās nomas maksa par dzīvokli, kas bija jāpārskaita tā īpašniekam uz Angliju, pēc tam nāca daudz triviālākas, bet vienlīdz nozīmīgas lietas jāizmazgā mati un jāizdomā, ko vilkt mugurā uz šīvakara pasākumu. Matu mazgāšana pēdējā laikā bija kļuvusi par ļoti smagu un nogurdinošu nodarbi. Tie bija kļuvuši tik gari un biezi, ka saslapināt tos bija vienkārši, bet izžāvēt īstena neiespējamā misija. Citu rītu, kad steidzos vai vienkārši bija slinkums, es ļāvu tiem izžūt pašiem, bez tehniskas iejaukšanās. Un tad pusi dienas staigāju ar mitriem matiem un otru pusi ar nevaldāmām krēpēm. Ne viens, ne otrs variants nederēja randiņam ar sasodīti izskatīgu džeku.
Kā jau biju paredzējusi, no visām plānotajām aktivitātēm visvairāk laika aizņēma tieši pēdējā izdomāt, ko vilkt mugurā. Varbūt izklausās smieklīgi, bet, ņemot vērā vakara ieceres džeza koncerts Kubas ritmos un brauciens ar motociklu -, man bija, par ko palauzīt galvu. Bija jāapģērbjas vienlīdz ērti, praktiski un seksīgi. Līdz ar to pirmā izvēle bija džinsi. Lai arī aiz loga valdīja Latvijas klimatam neraksturīga svelme (jau kuro nedēļu!), doma par sēšanos uz motorizētā divriteņa, tērptai īsos šortos vai svārkos, uzdzina šermuļus. Varbūt biju pārlieku bailīga vai piesardzīga, bet vienmēr esmu uzskatījusi sargies pats, tad Dievs tevi sargās.
Ar tērpa augšdaļas izvēli grūtības neradās. Ziemassvētku izpārdošanu laikā es biju veikusi nesaprātīgu pirkumu blūzīti, kas atklāja par desmit procentiem vairāk, nekā pieklājas. Tās dziļais izgriezums bija tik daudzsološs, ka manas draudzenes to nokristīja par puprādi. Protams, nekas netika rādīts vai atklāts, bet tikai sniedza ieskatu… Melna un pieguloša, tā visādi citādi bija vienkārša un ne ar ko neizcēlās. Tāpēc akcentam uzkāru kaklā zelta kulonu zobena formā, ko man bija dāvinājis kāds no bijušajiem (laiks iet, un atmiņa sāk pievilt…). Ar apaviem atkal bija aizķeršanās praktiskāk bija vilkt kādas sporta kurpes vai vismaz tenisa čības, bet es nevēlējos vakaru pavadīt, jūtoties kā pēdējā minētā. Mani māca aizdomas, ka zināma deva pašapziņas šovakar noderēs, tāpēc papildināju ietērpu ar seksīgām augstpapēdenēm, kas bija domātas tikai un vienīgi ortopēdisku traumu iegūšanai (ak, šis Ziemassvētku izpārdošanu trakums!).
Pēc ilgas, īpaši karstas pusstundas man izdevās izžāvēt un savaldīt savas krēpes. Tas prasīja tik daudz pūļu, ka klusībā nosolījos nākamnedēļ veikt friziera apmeklējumu. Toties tagad efekts bija iespaidīgs. Lai nu kas, bet mans ārējais izskats bija neapšaubāmi ieguvis no pārmaiņām, kas mani skāra. Pāris nedēļu laikā mani vidēji garie mati bija pastiepušies un tagad sniedzās gandrīz līdz jostasvietai. Nekad neesmu bijusi apaļīga vai smagnēja, bet tagad mans augums bija kļuvis gluži vai kā izvirpots ar apaļumiem pareizajās vietās, stingrām, slaidām kājām un tik plakanu, cietu vēderu, ka uz tā varētu rakstīt kā uz galda.
Tikko biju beigusi pēdējo reizi pucēt zobus, kad iezvanījās telefons Harijs bija ieradies man pakaļ.