Noķeksēju no skapjaugšas melno ķiveri (tā darīja mani līdzīgu citplanētietim), paķēru no skapja džinsu jaku un, cenšoties nenolauzt sprandu uz savām jaunajām, ellīgi skaistajām sandalēm, traucos lejā pa kāpnēm.
- Sveiks, kaķit! Harijs smaidīja kā maija saulīte ne tik silti, bet tikpat kārdinoši.
- Nav godīgi,tēlotā sašutumā pašūpoju galvu, liekot savām krēpēm pavedinoši noplīvot. Es taču nevaru tevi saukt par vilciņu. Izklausās dumji.
- Tu vari teikt: sveiks, mans maigais zvērs… Harijs medaini nodūca.
- Atkal garām. Par to zvēru man vēl nav bijusi iespēja pārliecināties. Atspiedos ar ceļiem pret Harija kāju un pieliecos tuvāk, līdz varēju saskatīt zeltaino mirdzumu viņa varavīksnenēs. Man nav bijis tas gods redzēt tevi pārvēršamies.
Tas izraisīja dunošu smieklu vētru. Viņš pat smējās pavedinoši pieliecis galvu, it kā slēpjoties no mana skatiena, tajā pašā laikā vērojot caur acs kaktiņu.
- Tad ar steigu tas būs jāizlabo, vilkacis aplika roku man ap vidukli un pievilka klāt ciešā skūpstā. Viss! Mans cietoksnis kapitulēja. Protams, var jau teikt, ka tas nekad pat īsti arī nebija pretojies…
- Klau, tu nedusmosies, ja uz piecām minūtēm iebrauksim pie manis mājās? Es aizmirsu otru telefonu un šovakar gaidu svarīgu zvanu no Štatiem…
- Tu esi pārliecināts, ka tas nav vienkārši iegansts, kā dabūt mani savā migā? mana sirds paātrināja tempu. Varbūt esmu kapitulējusi, bet tik straujai nacionalizācijai nebiju īsti gatava.
- Tici man, lai dabūtu tevi migā, man nevajadzētu nekādus ieganstus. Harijs noskūpstīja man degungalu. Neaizmirsti, es taču esmu vilks.
- Vilks, vilks… uzmetu lūpu. Nekur nevilks, tepat ēdīs!
Harija midzenis izrādījās privātmājas pirmais stāvs Mežaparka viduci. Lielais, baltais nams atgādināja kruīzkuģi zaļas zāles jūras viduci. īpašumu ieskāva plašs dārzs ar garām priedēm, kas ne vien izplatīja patīkamu aromātu, bet arī sniedza patvērumu neticami karstajās vasaras dienās. Privātmāja bija sadalīta divos plašos dzīvokļos ar atsevišķām ieejām. Kā Harijs paskaidroja augšstāvā mitinājās kāds mākslinieks, kurš lielāko daļu laika pavadīja citās realitātēs ar dažādu apreibinošu vielu palīdzību. Vilkača izvēle bija kritusi uz pirmo stāvu, kas man šķita gluži loģiski vieglāk izlavīties pilnmēness naktis. Ari rajons bija atbilstošs pāri ielai pletās mežainā parka teritorija, ko dienā piepildīja aktīvā dzīvesveida piekritēji dažādās vecumgrupās te bija gan seniori, kas nodarbojās ar nūjošanu, gan mazuļi, kas mācījās braukt ar pirmo trīsriteni, un, protams, skrējēji, skrituļotāji, velosipēdisti un vienkārši ļautiņi, kas baudīja pastaigu pa priežu parka asfaltētajiem celiņiem. Savukārt naktīs tā bija lieliska iespēja izstaipīt kājas spalvainiem, mežonīgiem un ne tik cilvēciskiem apmeklētājiem.
- Vēlies kaut ko padzerties? Harijs piedāvāja, kad no āra ienācām viesistabas un virtuves apvienotajā telpā.
-Jā, labprāt! Tev piens ir? Pēdējā laikā tas bija kļuvis par manu iemīļotāko dzērienu.
- Ir gan, vilkacis atrada piena paku lielā, pustukšā ledusskapja dziļumos. Kamēr viņš tajā bija ieniris, es zaglīgi pametu skatienu uz plauktu saturu. Man par pārsteigumu tur līdzās svaigas gaļas iesaiņojumiem gozējās arī zivis. Ne tikai svaigas, bet arī kūpinātas un žāvētas.
- Tev garšo jūras produkti? apvaicājos, ar pateicību saņemdama aukstā piena glāzi.
- Kas? Harijs likās neizpratnē.
- Tev ledusskapis pilns ar zivīm, paskaidroju sava jautājuma iemeslu. Tev laikam tās ļoti garšo.
- A, viņš samulsis pameta skatienu uz sudrabaino aukstumskapi. Jā… Zivis… Tās ir veselīgas. Daudz E vitamīna…
- Man kādreiz zivis negaršoja, bet tagad ar visām tām pārmaiņām… padod tik pienu un jūras produktus! pacēlu glāzi sveicienam.
-Jā, tā ir. Pārmaiņas skar visu. Bet jāatzīst, ka ar mani tas notika tik sen, ka jau esmu aizmirsis. Viņš paraustīja plecus. Nespēju iedomāties, kā būtu dzīvot bez manas otras dabas. Labi, es tagad aiziešu pameklēt telefonu.
Harijs nozuda kabineta virzienā, atstājot mani vienu un ļaujot dot vaļu īsteni kaķiskai ziņkārībai.
Mājokļa iekārtojums bija askētisks un tipisks vecpuisim. Tajā atradās tikai funkcionālas lietas, kas neizcēlās ar izsmalcinātu dizainu. Tajā pašā laikā to izskats liecināja par daudzciparu cenu zīmēm, kas kādreiz bija gozējušās pie to sāniem.
Istabas vienā stūrī bija izbūvēts kamīns, bet tieši tam pretim atradās liels melnas ādas dīvāns un tādi paši klubkrēsli. Tumšo koka grīdu nesedza paklājs, liecinot, ka Harijs nav radis pie šādām liekām ērtībām. Pie sienām uz raupjiem dēļu plauktiem mājoja neskaitāmas grāmatas un mūzikas iekārta. Istabā nebija televizora tas bija pārsteigums. Es bez tālrāža iztikt nevarētu ne dienu.
Toties virtuves daļā bija augstākās klases tehnika no gigantiskā ledusskapja līdz pat cepeškrāsnij. Virtuvi no istabas norobežoja liels ēdamgalds, kas šķita darināts no tiem pašiem raupjajiem dēļiem, kas daiļoja sienas. Logu rindu nesedza aizkari, bet gan bambusa žalūzijas, pasargājot telpu no karstās saules.
No viesistabas tālāk veda trīs durvis. Vienas uz kabinetu (aiz tām pirms mirkļa bija nozudis namatēvs), otras uz vannas istabu (par to liecināja aplupusi metāla plāksne ar uzrakstu ДУШЕВАЯ, kas laikam bija prihvatizēta no kādām kazarmām), un pēdējās, tālākās durvis acīmredzot veda uz guļamistabu. Uzmetu zaglīgu skatienu kabinetam, lai pārliecinātos, ka netikšu pieķerta okšķerējam, un paspēru dažus soļus snaužamtelpas virzienā.
Bet, pirms paspēju sasniegt durvis, manu uzmanību piesaistīja slapjas pēdas, kas izcēlās uz tumšās grīdas. Tās veda no vannas istabas un nozuda aiz aizvērtajām durvīm. Tas likās savādi šādā karstumā ūdens būtu paspējis izžūt, ja tās no rīta būtu atstājis Harijs. Domīgi paraudzījos apkārt, veltīgi meklējot skaidrojumu. Klusa čaboņa otrpus durvīm lika man saspringt. Tur kāds bija!
- Atradu telefonu, varam braukt. Harijs izbiedēja mani ar negaidītu parādīšanos.
- Kuš! nošņācu un pieliku pirkstu pie lūpām. Tur kāds ir.
Vērsu uzmanību uz aizvērtajām durvīm.
- Kas tad? vilkacis neizpratnē sarauca tumšās uzacis un pameta bažīgu skatienu manis norādītajā virzienā.
- Slapjas pēdas, nosēcos un ar pirkstu pabakstīju lejup. Harijs acumirklī izskatījās atvieglots.
- Es biju dušā, pirms braucu tev pakaļ…
- Nē! Šis ir svaigas, čukstus iebildu. Un man liekas, es dzirdēju rosību.
- Tur neviena nav, vilkacis iesmējās un, pāris soļos šķērsojis istabu, ar plašu vēzienu atvēra aizdomīgās durvis. Pārliecinies pati.
Uzmetusi viņam neuzticīgu skatienu, lēnām ietipināju guļamistabā. Tā tiešām bija tukša ja neskaita gigantiska izmēra gultu un drēbju skapi.
- Atzīsties tu vienkārši meklēji ieganstu, lai ievilktu mani guļamistabā. Harijs pienāca no mugurpuses un apskāva mani. Atviegloti nopūtos un atbalstīju galvu uz viņa pleca.
- Neglaimo sev, ar lūpām pieskāros viņa asajam, rugājiem noaugušajam vaigam. Es pati esmu pietiekams iegansts, man citi nav vajadzīgi.
- Tur nu tev taisnība. Harijs notvēra manas lūpas ciešā, karstā skūpstā, liekot man uz mirkli apsvērt iespēju izlaist koncertu un uzreiz pāriet pie vakara interesantākās daļas. Cik jutu, ari vilkacim nebūtu iebildumu pret šādu plānu maiņu.
- Varbūt braucam? Negribas nokavēt, tomēr atradu sevī gribasspēku atrauties un pavirzīties nostāk.
- Protams, Harijs aizsmacis piekrita, bet viņa ķermeņa valoda liecināja par pretējo. Izgāju no guļamistabas, ar plaukstu it kā nejauši pieskardamās viņa gurniem, liekot vīrietim tikko jaušami notrīcēt.