Brauciens līdz Sapņu fabrikai pilsētas centrā atskurbināja un nedaudz atvēsināja manu iekarsušo prātu un ķermeni. Vakars vēl tikai sākās, un nebija iemesla steidzināt notikumus. Koncertā mēs ieradāmies ar stundas nokavēšanos, bet likās, ka nekas vēl nebija zaudēts, publika bija tikko sākusi iesilt un atraisīties. Gaisotne pustumšajās pagājušā gadsimta sākumā celtās stikla fabrikas telpās, kas nu jau vairāk nekā desmit gadus pildīja daudz izklaidējošāka rakstura funkcijas (šeit bieži tika organizēti dažādi kultūras pasākumi), bija atbrīvota un aizrautīga. Uz nelielās skatuves spēlēja trīs melnādaini mūziķi, apvienojot bungu, ģitāras un kontrabasa skaņas satraucošā un erotiskā melodijā. Skatītāji šūpojās līdzi tās ritmam ar dzērienu glāzēm rokās un nepārtrauktā plūsmā pārvietojās starp zāli un āra terasi, paredzētu pīpmaņiem. Tur starp biezajiem cigarešu un cigāru dūmiem gozējās mīksti dīvāni, kas tukši nestāvēja to iemītnieki gan nemitīgi mainījās.
Arī mēs drīz vien iekļāvāmies kopējā straumē, defilējot starp džeza ritmiem vēsajās iekštelpās un tveicīgo vasaras vakaru āra terasē. Atšķirībā no lielākās daļas apmeklētāju mēs reibām tikai no mūzikas un viens otra sabiedrības. Harijs bija pie stūres (vai ragiem, vai… kā to sauc motocikliem?), bet es izjutu lielāku kārdinājumu pēc piena kokteiļiem nekā alkohola. Manas izjūtas jau tā bija pārāk pilnas salda skurbuma, lai tās vēl papildinātu ar kādu dzērienu.
Skaļās un kaismīgās mūzikas dēļ sarunas īsti nevedās, toties mēs iztikām ar ķermeņa valodu. Tas, kurš apgalvo, ka deja ir vertikāls sekss, it nemaz nav kļūdījies. Pavedinošie, nejaušie pieskārieni pustumsā darīja savu, un jau drīz man šķita, ka esmu pārsātinājusies un gatava doties prom no ballītes.
Klau, varbūt braucam pie manis? nomurrāju Harijam pie auss, kad atkal bijām iznākuši ieelpot nakts gaisu un nedaudz atvēsināt sakarsušos prātus.
Viņš neko neatbildēja, tikai ar satumsušu skatienu ilgi noraudzījās manī.
Brauciens no Sapņu fabrikas līdz manām mājām aizņēma vien desmit minūtes, bet likās velkamies kā mūžība. Man gribējās pēc iespējas ātrāk nokļūt dzīvokļa četrās sienās, kur mēs varētu nodoties lietām, kas nav paredzētas apkārtējo skatieniem.
Lai arī uz moca jau jutos droši un pārliecināti, tomēr stingro tvērienu ap Harija augumu neatslābināju, tieši otrādi centos piekļaut tam pēc iespējas lielāku sava ķermeņa platību. Caur drēbēm varēju just viņa saspringumu pieaugam ar katru aizritošo mirkli un metru.
Patiesa atvieglojuma nopūta izlauzās no manām lūpām, kad beidzot nobremzējām pie mana mitekļa kāpņu telpas. Nolēcu no transportlīdzekļa kā kaķis no sakaitēta skārda jumta un, atbrīvojusies no ķiveres, pavedinoši izpurināju matus, ļaujot tiem noglāstīt manus kailos plecus. Caur skropstu apakšu manīju, kā Harijs vēro katru manu kustību uzmanīgi un saspringti, it kā baidoties zaudēt savaldību. Viņa seja likās sadrūmusi no saspīlējuma. Toties es zināju lielisku veidu, kā no tā atbrīvoties.
- Ejam, pieliekusies viņam pie auss, nočukstēju, un mans dekoltē sniedza ieskatu nākamajā sērijā.
Harija žoklis krampjaini nokustējās, bet viņš pats palika sēžot uz moča. Khm… vīrietis, kurš vēlas, lai viņu iekaro. Pie velna tās feminisma idejas! Kas jādara, tas jādara! Atbalstījos ar ceļiem pret moci un, uzmetusi lūpu, iepletu acis nevainīgā aizvainojumā. Kā viņš iedrošinās man atteikt? Turklāt es aicināju tikai iedzert glāzi auksta piena!
Harijs ar vienu roku aptvēra manu vidukli un pievilka sev klāt, paslēpdams seju manos matos. Klusināts vaids izlauzās no viņa saspringušā krūškurvja un apmaldījās manās cirtās.
- Tu mani traku padarīsi, viņš tikko dzirdami atzinās, ar lūpām kutinādams man kaklu.
- Es zinu simt veidus, kā padarīt tevi vēl trakāku, ar mēles galiņu pieskāros viņa auss ļipiņai.
- Par to nemaz nešaubos, jau atkal tas izskanēja kā vaids. Nedaudz atvirzījis mani nostāk, Harijs pieplaka manām lūpām kā tuksneša ceļinieks ūdens pudelei. Viņa elpa saldi smaržoja, bārdas rugāji raupji skāra ādu, bet mēle maigi uzmeklēja manējo. Tas nu bija par daudz!
Atbrīvojos no viņa svilinošajām lūpām un skavām, dažus soļus atkāpjoties.
- Tu nāc? pametu galvu augšup, aicinot viņu pievienoties.
Man par šausmām, vilkacis lēnām, ar nožēlu, bet tajā pašā laikā apņēmīgi papurināja galvu. Vai ari tas man tikai izlikās? Pēc tāda skūpsta viņš atteiksies nākt pie manis?
- Piedod, kaķīt, bet ne šovakar, viņš aizsmacis nočukstēja un tad steidzīgi piebilda, pamanījis vilšanos un apjukumu manā sejā. Tici man, es to gribētu vairāk par visu, bet… ne šovakar.
Kas tad nu?! Mēnešreizes sākušās, vai? Vai tā ir kaut kāda vilkaču štelle, par kuru vēl neesmu informēta? Piemēram, augoša mēness laikā nekāda seksa!
- Skaidrs, caur sakostiem zobiem novilku, bet tad piespiedu sevi pasmaidīt, lai neļautu viņam apjaust mana sarūgtinājuma apmērus.
- Kaķīt… viņš lūdzoši pastiepa pretī roku, bet es laikus atkāpos, neļaujot viņam pieskarties.
- Nē, noliedzoši papurināju galvu. Viss ir kārtībā. Tev ir savi iemesli un nekas nav jāpaskaidro.
Jutu, kā acu kaktiņi sāk sūrstēt no aizturētām dusmu asarām. Pastiepos un iespiedu Harijam rokās savu ķiveri.
- Varbūt vēl tiksimies, pēc iespējas vienaldzīgāk izgrūdu un, apgriezušies uz papēža, nozudu kāpņu telpā, nevēlēdamās klausīties vēl kaut kādus nesaprotamus aizbildinājumus.
Sestdienas rītā pēc pirmajām brokastīm man kaklā uzkūlās Elīna, čīkstēdama par Jūras svētkiem Ventspilī, lielisko laiku un neliešiem vīriešiem, kas to vien dara kā strādā. Vienā aspektā es viņai piekritu vīrieši bija nelieši. Kas attiecas uz Jūras svētkiem un lielisko laiku, nebiju tik pārliecināta. Tomēr desmit minūšu gara tirāde pa telefonu motivēja mani pietiekami, lai ātri apģērbtos, iemestu somā peldkostīmu un sauļošanās krēmu, lēktu mašīnā un trauktos pakaļ draudzenei.
Saule atkal līda vai no ādas laukā, lai iepriecinātu bālos, pa ziemu izvārdzinātos, ar D vitamīna trūkumu sirgstošos Latvijas iedzīvotājus. Protams, ne visi bija vienisprātis, ka vairāk nekā četras nedēļas nemitīga karstuma un pāris piles lietus ir lieliska pārmaiņa pēc lietainā, aukstā pavasara. Lauksaimniekiem bija savi argumenti, bet to izteikšana neko daudz nemainīja. Māmuļa daba šogad bija sarūpējusi sausu vasariņu.
Pilsētu ar nākotni gāza vai riņķī neskaitāmie viesu pūļi likās, šeit bija sabraukusi vai puse Latvijas. Mēs dabūjām krietni pariņķot pa pārpildītajām, bruģētajām ieliņām, pirms atradām vietu manai mazajai, sarkanajai bitītei.
Elīna nekavējās paziņot, ka viņa vēlas pašu lielāko saldējumu, kādu vien var atrast, un, ieziedušas no apģērba brīvās ķermeņa daļas ar sauļošanās krēmu (bezrūpīgām un nedrošām saules peldēm ir zināmi vecuma ierobežojumi, kurus mēs diemžēl bijām sasniegušas jau pirms laba laika), mēs devāmies kāruma meklējumos, lauzdamās cauri gaiši tērpto, priecīgo atpūtnieku gūzmai. Iekoptajos, ziediem rotātajos laukumos skanēja mūzika, bērni rotaļājās un dīca vecākiem saldumus. Ostas ielas promenādē pulcējās amatnieki no visām Latvijas malām. Šeit tirgoja svaigu kazas sieru no Zemgales, melno keramiku no Latgales, medus burciņas un vaska sveces no Vidzemes un, protams, mājās gatavotu saldējumu. Kopš manī bija aktivizējies divdabja gēns, garšas kārpiņas šķita mainījušās un, ja līdz šim es ciest nevarēju saldējumu, tad tagad tas bija kļuvis par manu mīļāko gardumu. Turklāt, jo treknāks un krējumaināks, jo labāk. Un vismaz pagaidām izskatījās, ka našķošanās nav atstājusi ilglaicīgas un negatīvas sekas uz manu figūru.