Apbruņojušās ar milzonīgu kalnu aukstā kāruma, mēs atradām brīvu vietiņu zālē ar skatu uz garām plūstošajiem cilvēku pūļiem un svētlaimīgi piesēdām saulītē, cenšoties ātrāk notiesāt kūstošo saldējumu.
Atbrīvotā gaisotne un labsajūta, ko sniedza aukstā un karstā apvienojums, lika man izkratīt sirdi draudzenei un izstāstīt vakardien piedzīvoto. Elīna par manu kurvīšu kolekcijas papildinājumu bija tikpat pārsteigta, cik es. Un mēs atkal vienojāmies kopējā secinājumā, ka vīrieši ir nelieši. Vienalga, vai nelietības cēlonis bija darbaholisms vai pārspīlēta šķīstība, tā pret sievietēm izturēties bija noziegums. Šeit mēs bijām divas izskatīgas, jaunas dāmas, kas izklaidēja viena otru tā vietā, lai baudītu pelnīto uzmanību no pretējā dzimuma puses. Tas tikai vēlreiz apliecināja, ka uz pasaules nav taisnības.
- Klau, tev nav bail, ka tā ari paliksi bezbērnu vecmeitās? Elīna domīgi ievaicājās, noraugoties uz spiedzošajiem cilvēku mazuļiem, kas aizrautīgi šļakstījās pa strūklaku.
- Nē, stingri noteicu. Man nav bail.
- Tu negribi bērnus?
- Nē, paldies par kūkām.
- Kāpēc? draudzene likās patiesi pārsteigta.
- Paskaties uz Mārdžu! Viņas dzīve ir pakārtota tam mazajam ķiparam. Es tā negribētu. Nu, vismaz pagaidām ne.
- Es gan gribētu… Elīna sapņaini novilka.
- Tu esi pārliecināta? Ar tādu vīrieti kā Saša? Kurš vairāk uzmanības velta darbam nekā jūsu attiecībām? Tu būtu viena ar bērnu, vērsu draudzenes uzmanību uz, manuprāt, svarīgāko apstākli.
- Nē, tagad es esmu viena. Tad man būtu bērns. Elīnas balsi ieskanējās skumjas notis. Tas bija kaut kas lidz šim nedzirdēts. Izbrīnā pavēros parasti izteikumos tik skarbajā un emocionāli ieturētajā draudzenē.
- Protams, tā nav mana darīšana, bet tādā gadījumā tev būtu jāatrod cits partneris. Tāds, kurš interesētos ne tikai par papīriem, bet ari par cilvēkiem, uzmanīgi ierunājos, baidīdamās aizskart vai aizvainot.
- Jā, cits partneris, Elīna rūgti iesmējās un novērsās, uz mirkli paslēpdama seju manam skatienam. Mirkli pašņaukājusies, viņa atkal palūkojās mani, un vājuma mirklis šķita pagājis. Kā tad ar tevi pašu? Tagad, kopš tu esi… nu, izmainījusies, vai tas neapgrūtina… nu, vai tu vari tikties ar parastiem cilvēkiem?
- Nezinu, godigi atbildēju un paraustīju plecus. Es pati līdz šim par to biju baidījusies domāt. Cik saprotu, divdabji drīkst veidot attiecības ar normālajiem, bet, kā tas reāli notiek, man grūti iedomāties. Filipu ķertu trieka, ja uzzinātu, ka es tagad reizi mēnesī pārvēršos par kaķi. Iedomājies, kā tas ietekmētu viņa karjeru!
Izbolīju acis pārspīlētās šausmās, liekot Elīnai iesmieties. Turklāt pārspīlēta bija tikai mana sejas izteiksme, savukārt bijušā drauga reakcija būtu tieši tāda, kā aprakstīju. Bet tas ir saprotams kurš normāls vīrietis gribētu sev tik spalvainu sievieti? Vai tad ne viņu dēļ mēs ar tik maniakālu uzcītību atbrīvojamies no liekā apmatojuma uz kājām un citām zonām?
- Bet vai tad katra vīrieša sapnis nav seksīga kaķenīte? Manai juristei bija savi pretargumenti.
-Jā, bet ne tādu, kuras lielākais gardums ir Whiskas ar cāļa gabaliņiem un kura ik pa laikam atvemj spalvu kamolus.
- Nu, bet kā tad ir ar to Hariju?
- Es tev jau stāstīju tāds kurvītis! Gigantisks! īstens KURVIS! izpletu rokas, lai nodemonstrētu savu jaunieguvumu.
- Bet varbūt tā ir kaut kāda starpsugu problēma? Vilki nedrīkst tikties ar citiem dzīvniekiem?
Aizdomīgi palūkojos draudzenē, meklējot viņas sejā izsmieklu, bet tā vietā atradu vien nopietnību un līdzjūtību. Tā ir ievietojam cilvēku kaut kādos pašu izdomātos rāmjos un tad brīnāmies, cik tālu esam no patiesības. Nekad nebiju gaidījusi šādu sapratni no Elīnas, ņemot vērā, cik bieži un aizrautīgi viņa vilka uz zoba Margaritu par tās aizraušanos ar fen šui, cigun, taiči utt.
- Varbūt arī, domīgi piekritu, jo jāatzīst, ka pašai šāda doma nebija ienākusi prātā. Laikam būs jāaprunājas ar Laimas kundzi.
- Domā, viņa zinās kāpēc Harijs atsakās ar tevi gulēt? tagad gan Elīnai paspruka smieklu spurkšķis. Es izbāzu mēli, izsakot viedokli par draudzenes attieksmi.
- Bet tev taisnība aprunājies gan ar to samani. Varbūt ir kāda literatūra, kuru vari palasīt. Domāju, ir daudz dažādu knifiņu, kas tev vēl jāatkož. Un tu acīmredzot neesi ne pirmā, ne pēdējā, kas ir pakļauta šīm… pārmaiņām.
- Jā, viņu ir daudz, piekrītoši palocīju galvu. Tikai es sapratu, ka esmu laikam īpaša. Tādā ziņā, ka kaķu starp divdabjiem nav īpaši daudz. Laimas kundze likās ļoti pārsteigta, tāpat kā tas vilkaču vadītājs. Protams, tas nav nekāds dižais mierinājums, bet vienalga kaut kā patīkami apzināties.
- Tu esi izmainījusies, pēc neilgas pauzes Elīna piebilda. Un es domāju, ne tikai ārēji. Tu esi kļuvusi citāda.
Jautājoši pavēros draudzenē.
- Nezinu, viņa mulsi nopūtās un sarauca degunu dziļās pārdomās. Tāda… mīlīgāka…?
- Mīlīgāka? Tas bija pārsteigums! Līdz šim nebiju sevi uzskatījusi par īpaši skarbu cilvēku. Jā, man nepatika apskauties, pieskarties (es pat uz masāžām neeju), izrādīt emocijas. Tagad šī nepatika šķita mazinājusies. Šodien pat sevi pieķēru sarunas laikā pieturam Elīnu aiz elkoņa. Nekad iepriekš nebiju tā darījusi.
- Jā, tu esi kļuvusi maigāka, pielaidīgāka. Kādreiz tu visu laiku īgņojies, nemitīgi šķendējies un biji gatava aizstāvēt savu viedokli pat tad, ja zināji, ka kļūdies. Tagad es tevi redzu nemitīgi smaidām, tev vienmēr ir labs garastāvoklis, tu vairs neizsakies tik kritiski. Draudzene pašķielēja uz mani. Piemēram, iepriekšējo Leo es nekad nebūtu pierunājusi atbraukt uz Ventspili. Tu būtu pasūtījusi mani trīs mājas tālāk, brīvdienās sēdētu istabā un gaustos par netaisnību, ko dzīve tev nodarījusi. Bet tagadējā Leo gatava braukt, darīt, priecāties… Protams, es pati neesmu nekāds saulstariņš. Salīdzinājumā ar Mārdžu esmu īsta kašķu vecene! Bet pat man citreiz bija grūti izturēt tavu mūžīgo negatīvismu. Savukārt tagad…
- Labi, labi, pacēlu roku stopzīmē. Sapratu: tagad es esmu pats lieliskākais cilvēks uz pasaules un tu mani mīli!
- Nu, varbūt tā gluži neteiktu… Elīna izbolīja acis un nodūra skatienu. Bet es viennozīmīgi uzskatu, ka, lai arī cik neticams un neizskaidrojams būtu notikušais ar tevi, tas katrā ziņā ir nācis tikai par labu.
- Paldies, mīlulīt, no sirds pateicos, jo savādi biju vienisprātis ar draudzeni. Pagaidām pārmaiņas bija tikai uz pozitīvo pusi. Protams, bija grūtības, saistītas ar mēness ciklu, bet mums, sievietēm, tas nebija nekas jauns PMS, pēc PMS utt. Mēs jau izsenis esam bijušas cieši saistītas ar bālo spīdekli pie naksnīgajām debesīm. Pārmaiņas senajai saiknei bija tikai piešķīrušas jaunus papildu vaibstus.
- Klau, man sāk šī burzma piegriezties, Elīna pārtrauca ieilgušo klusumu. Varbūt aizbraucam nopeldēties?
Domīgi saraucu degunu peldēšana nekad nav bijusi mana stiprā puse un pēdējā laikā ari ne mīļākā. Bet karstums un saule darīja savu.
- Varam arī peldēties, negribīgi piekritu. Bet ne ilgi. Man ūdens ne pārāk patīk.
- Pareizi! Galīgi aizmirsu! Kaķi taču ūdeni nemīl, draudzene iespurdzās. Sentimentālajai attiecību skaidrošanai bijām tikušas pāri tagad bija pienācis laiks kaķu jokiem.