Kā jau paredzēju, pludmales stāvvieta bija pārpildita ūdens cienītāju skaits pieauga proporcionāli āra temperatūrai. Tā kā šodien tā svārstījās ap grādiem trīsdesmit, tad pat salīgākie un pret ūdeni ieturētākie iedzīvotāji tērpās peldkostīmos un līksmi nodevās Baltijas jūras veldzei.
Pateicoties mana auto nelielajiem izmēriem, mums izdevās iespiesties brīvā laukumiņā starp diviem gigantiskiem džipiem. Nevilcinoties pametušas kondicionēto auto salonu, gatavojāmies ilgajam ceļam kāpās uz pludmali, kad iezvanījās Elīnas telefons. Spriežot pēc sejas izteiksmes, ko viņa veltīja tā displejam, zvanītājs bija Saša. Uzmetusi man vainīgu skatienu, draudzene atgāja dažus soļus nostāk, lai netraucēti nodotos pārrunām ar mīļoto, atstājot mani vienatnē uz soliņa baudām saules peldes. Šāda kavēšanās man bija pa prātam, jo nebūt nealku atdoties slapjajai substancei, ko sauca par ūdeni.
Pievēru acis un ļāvu prātam brīvi klaiņot, ieslīgstot vieglā snaudā. Apkārt bija dzirdamas atpūtnieku priecīgās čalas, nomierinošā jūras šalkoņa un attāls pērkons… pēdējais man lika atkal atvērt acis un neizpratnē paraudzīties nekaunīgi zilajās, skaidrajās debesis. No mākoņiem nebija ne miņas, bet troksnis vēstīja par tuvojošos negaisu.
Un tad aiz līkuma parādījās tie dzelzs rumaki, tikko izsprukuši no elles, desmit melni, spīdīgi motocikli, izplatīdami skaņu, kas atgādināja mostošos vulkānu. Es paslējos augstāk un uzmanīgāk palūkojos uz braucējiem. Lai ari sejas sedza ķiveres, viens stāvs šķita aizdomīgi pazīstams. Muskuļots augums, brūni nosauļotas rokas, tumši zili džinsi un balts T krekls tas, protams, varēja būt kāds cits, bet mana priekšnojauta teica, ka tur brauc mana kurvīša iepriekšējais īpašnieks.
Es pielēcu no soliņa kā lapsenes dzelta un izmisīgi paraudzījos Elīnas virzienā. Draudzene vēl joprojām, aizrautīgi žestikulējot, klaiņoja starp mašīnām, pie auss piespiedusi mobilās saziņas ierīci. Izķeksēju no somas saulesbrilles un uzsēdināju tās uz deguna, pāris soļos panācu Elīnu un, satvērusi aiz elkoņa, vilku atpakaļ uz auto. Viņa neizpratnē paraudzījās manī, bet laimīgā kārtā nesāka spirināties pretī un samērā raiti sekoja. Mēs jau bijām gandrīz nokļuvušas līdz Mini, kad tumša ēna aizšķērsoja ceļu.
- Leo! Tu neteici, ka šodien brauksi uz Ventspili!
Viņa motocikls traucēja man aizsniegt durvis un atvērt tās. Nikni pavēros braucējā, kurš nesteidzīgi pogāja vaļā ķiveri.
- Neatceros, ka tu būtu vaicājis, pēc iespējas mierīgāk atteicu, atlaižot draudzenes elkoni. Elīna ziņkāri paraudzījās mūsos, bet tad viņas sarunbiedrs laikam izteica ko jaunu, nedzirdētu, kas acumirklī piesaistīja viņas uzmanību telefonam. Izklaidīgi pamājusi Harijam, rūdītā nodevēja dažus soļus atkāpās, atstājot mūs divatā. Man bija jāsaņem viss gribasspēks dūrē, lai nesakrustotu rokas uz krūtīm un neieņemtu aizsardzības pozu. Tā vietā paslēpu rokas džinsu svārku kabatās un, apgājusi motociklu, atspiedos pret mašīnas sānu, lai jau nākamajā mirklī, neganti lamājoties, atlēktu no tā nost. Saule bija sakarsējusi metālu līdz čūkstēšanas pakāpei.
Tikmēr Harijs bija atbrīvojies no galvassegas un tagad raudzījās manī izspūris un laimīgi smaidīgs.
- Mēs šorīt ar džekiem savācāmies, izdomājām atlaist līdz šejienei. Tagad nopeldēsimies un atpakaļ uz Rīgu. Ko jūs? Paliksiet uz nakts balli? viņš vāvuļoja, it kā vakarnakt nebūtu ietriecis man dunci sirdī.
- Nezinu, varbūt ari, spītīgi atteicu, lai gan pirms tam par balli nebija ne mazākās domas.
- Varbūt labāk brauc mājās? Citādi es uztraukšos par tevi. Harija sacītais izsita mani no līdzsvara. Ko man tagad atbildēt? Sūtīt viņu pie velna, priecāties, ka kāds par mani rūpējas, vai uzprasīties uz nākamo randiņu? Es izvēlējos klusēšanas taktiku.
Harijs pār plecu palūkojās uz biedriem, kas netālu novietoja močus un tagad gaidīja viņu. Starp braucējiem pamanīju rudmataino vilkaci, ko biju satikusi Jāņu pasākumā Kolkā. Arī Rego šķita mani pazīstam un pacēla roku sveicienam. Es pieklājīgi palocīju galvu un atkal pievērsos nerunīgajam sarunbiedram.
- Tevi gaida, norādīju uz motociklistiem.
- Nekas, pagaidīs. Harijs attrauca, laimīgais smaids bija kaut kur nozudis. Viņš nokāpa no moca un apstājās līdzās, aizēnodams mani ar savu vareno augumu. Nogaidoši paraudzījos augšup viņam sejā.
- Kaķīt, nedusmo par vakardienu, viņš klusu iesāka, bet balsī nebija ne miņas no atvainošanās, tā drīzāk izklausījās pēc pavēles. Man ir savi iemesli…
- Tā ir kaut kāda starpsugu padarīšana? pārtraucu viņu pusvārdā, skaļi pauzdama Elīnas ideju. Vilki nedrīkst tikties ar kaķiem?
Harija skatiens iemirdzējās, un, mirkli centies apvaldīties, viņš ļāvās smieklu lēkmei. Nedaudz nomierinājies, vilkacis apskāva manus plecus un pievilka sev klāt. Es būtu pretojusies, bet no viņa starojošais spēks pat neļāva mēģināt.
- Nē, tā nav starpsugu padarīšana, viņš klusi nosmējās man pie auss. Man liekas, es esmu tevī iemīlējies.
Šie vārdi izšāvās man cauri kā zibens spēriens. Un gluži kā pēc elektrības lādiņa mans ķermenis reaģēja, elpa aprāvās, kājas kļuva aukstas, bet krūtīs uzsprāga karstuma vilnis. Man sagriezās galva, un, lai nenokristu, es ar pieri atbalstījos pret viņa plecu. Harijs atsaucīgi apķēra mani ciešāk, sniedzot atbalstu, kas pirms mirkļa vēl būtu bijis nevēlams.
Nezināju, ko teikt, tāpēc jau atkal izmantoju savu iecienīto klusēšanas taktiku.
Harijs atglauda manus matus no sejas un piespieda lūpas pie deniņiem.
- Tāpēc, kaķīt, es lūdzu tevi brauc šovakar mājās. Tu tikai nesen esi pievienojusies mums. Ir tik daudz lietu, ko vēl nezini… viņš čukstēja, neatraudams lūpas no manas pieres, ar karsto elpu kutinādams ādu.
- Bet es esmu ātrāka un spēcīgāka nekā jebkad. Kas ar mani var notikt? bezmērķīgi iebildu, jau tagad zinot, ka, par spīti dusmām, ko vēl nesen jutu, visticamāk, paklausīšu šim savādajam lūgumam, kas robežojās ar brīdinājumu.
- Līdz ar pārmaiņām ne tikai tu esi kļuvusi citāda, bet ari draudi ir mainījušies. Harija balsī līdzās maigumam bija parādījies kaut kas ass un raupjš.
- Es nezinu… iesāku teikt, bet ass svilpiens pārtrauca manu iesākto domu gaitu motociklisti bija kļuvuši nemierīgi. Harijs atlaida apskāvienu un soli atkāpās. Viņa sejā bija atgriezies puiciskais, nerātnais smaids, padarīdams viņu jaunāku par saviem gadiem.
- Kad nokļūsi mājās, piezvani! piemiedzis ar aci, viņš uzlēca mocim mugurā un aizducināja pie saviem biedriem.
- Klau. Elīna bija pienākusi man no mugurpuses un uzlika roku uz pleca, liekot izbīlī salēkties. Viņas pieskāriens atsauca mani realitātē. Pamanījusi apjukumu manā sejā, draudzene bažīgi savilka uzacis.
- Viss kārtībā?
- Jā, nevilšus noskurinājos, cenšoties atbrīvoties no Harija klātbūtnes izraisītā skurbuma. Un tev?
- Ne gluži, viņa kaunīgi nolieca galvu. Es runāju ar Sašu…
- Tā es sapratu.
- Tev nekas nebūtu pretī, ja mēs tagad brauktu mājās? Protams, ja tomēr gribi iet peldēties…
- Nē, nekas, pārtraucu draudzeni un uzmanīgāk pavēros viņā kaut kas bija atgadījies. Varam braukt uzreiz, bet vai esi pārliecināta, ka viss ir kārtībā? Varbūt varu tev kaut kā palīdzēt?
- Nē. Elīna nosmējās un neticigi pašūpoja galvu. Ja nu vienīgi vari mani apsveikt Saša mani tikko bildināja.