- Un ko tu atbildēji? aizturēju elpu, jau nojaušot atbildi, kas tagad lieliem neona burtiem bija rakstīta draudzenes mirdzošajās acīs.
- Uzmini nu!
Dienas gāja, darba nedēļa ritēja saspringtā ritmā, un es pavisam būtu aizmirsusi par tuvojošos pilnmēnesi, ja vien kolēģes nesāktu apspriest mēness fāzes un ar tām saistītās atslodzes dienas. Protams, man nebija ne mazākās nojausmas, kā varētu norisināties otra pārvēršanās, bet, tā kā šoreiz zīmīgais datums iekrita pirmdienā un otrdienā, tad drošības labad aizrakstīju Viktorijai e-pastu, ka šīs dienas paņemšu brīvas (man vēl bija neizmantots atvaļinājums no iepriekšējā gada). Vika, pilnībā pārzinot manu situāciju, bez liekām pārrunām piekrita. Nedēļas nogali pirms pilnmēness es pavadīju ļoti lietderīgi sauļojoties. Pēdējā laikā tā bija kļuvusi par manu iemīļotāko nodarbi, un gan sestdien, gan svētdien kopā ar pārējiem rīdziniekiem es vienotā straumē devos ārpus pilsētas, lai baudītu ultravioletos starus Garciema pludmalē. Tā man bija iemīļota vieta plata un smilšaina, ar nelielām kāpām un zāļu puduriem, aiz kuriem noslēpties no ziņkārīgiem skatieniem. Biju apbruņojusies ar iedeguma krēmu, nelielu aukstumsomu un tajā droši noglabātām ūdens pudelēm un sviestmaizēm, kā arī lielisku lasāmvielu Ošo Apskaidrības ABC. Agrāk nebiju filozofiska rakstura grāmatu piekritēja, tomēr tagad, kad viss bija tik ļoti sapinies un sagriezies kājām gaisā, es izjutu akūtu nepieciešamību pēc gudru, zinošu cilvēku viedokļiem. Vienkāršā un vieglā valoda, kādā šis indiešu gudrais stāstīja par dzīves patiesībām, ļāva man palūkoties uz savām grūtībām ar mazāku saspringumu. Nenovēršamais bija noticis, es vairs nebiju cilvēks. Un tagad man bija jāiemācās sadzīvot ar šo jauno būtni. Turklāt pēc iespējas ātrāk.
Nedēļas laikā vairākkārt apsvēru piezvanīt Laimas kundzei. Jutu, ka manās zināšanās par divdabjiem ir lieli, būtiski robi. Tomēr vilcinājos tos aizpildīt. It kā daļa no manis vēlētos novilcināt brīdi, kad nāksies akceptēt jaunās izmaiņas. Pati šamane nezvanīja laikam vēlējās ļaut man pašai izlemt. Arī no mana jaunā četrkājainā drauga ziņu nebija. Atgriezusies mājās no Ventspils, es izvēlējos kompromisu un aizsūtīju īsziņu, pavēstot, ka esmu atpakaļ Rīgā. Lepnums neļāva piezvanīt. Nezinu, kādi apstākļi ierobežoja Hariju, jo viņa zvanu tā ari nesagaidiju. Pēc negaidītās atzīšanās mīlestībā man likās tikai loģiski un pašsaprotami, ka viņš būs tas, kas spers pirmo saziņas soli. Tomēr es kļūdījos pagāja vesela nedēļa, līdz sagaidīju nozīmīgo zvanu.
Tas bija pirmdienas rīts; es tikko biju atgriezusies no skrējiena, nodušojusies un kopā ar Facebook un atlaižu portālu jaunumiem baudiju rīta kafiju un kruasānu. Pulksten pusastoņos, it kā nekas nebūtu bijis un tas būtu pašsaprotami, ka vairs neguļu, Harijs piezvanīja.
- Labrīt, kaķit!
- Labrīt, vēl nedaudz vēsāks tonis varētu izraisīt angīnu.
- Ceru, tu neesi aizmirsusi, kas šovakar gaidāms? Harijs mundri turpināja, nelikdamies ne zinis par manu Sniega karalienes cienīgo attieksmi.
- Pilnmēness, necentos izlikties, ka nesaprotu, par ko ir runa.
- Un kādi plāni?
- Kādā ziņā?
- Ko darīsi šovakar? Kur skriesi?
Pat papildjautājumi neieviesa skaidrību. Ko gan tādu es varētu šovakar darīt, ja ne sēdēt aukstā dušā?
- Man šī ir otrā reize…
- Nebūs tik traki kā pirmajā, Harijs pārtrauca mani pusvārdā. Par to vari neuztraukties. Tāpēc gribēju uzaicināt tevi pievienoties mums. Šovakar pulcējamies Ulda Mežmafos. Ko teiksi?
- Klau, es tiešām nezinu…
- Tieši tāpēc! Starp savējiem drošāk, tici man! Harijs izklausījās pārliecināts.
Mirkli apsvēru savas iespējas mocīties vienatnē vai Laimas kundzes kompānijā, vai vesela bara svešinieku uzmanības centrā? Kārdinoša izvēle…
- Harij… iesāku, bet nepabeidzu.
- Būšu tev pakaļ ap astoņiem. Neaizmirsti paņemt rezerves drēbes gadījumam, ja nu kas. Līdz vakaram!
Pirms paspēju iebilst, Harijs jau nolika klausuli. Acīmredzot tas bija izlemts.
No jauna iezvanījās telefons, bet šoreiz komunikāciju meklējošais bija cits.
- Labrīt, Leonīda! Ceru, ka nepamodināju? Laimas kundze izklausījās mundra un aizgrābti priecīga.
- Nē, ko jūs! Es jau sen nomodā.
- Lieliski! Vai zini, kas šovakar?
- Pilnmēness. Mani pārņēma dйjа vu.
- Tieši tā! Vai esi tam gatava? Uz cikiem man piekāpt?
- Vai, Laimas kundze, tas gan šoreiz nebūs nepieciešams! Es šovakar braukšu uz Mežmaļiem pie Ulda Erdberga.
- Tu skriesi ar vilkačiem? šamane izklausījās patīkami pārsteigta. Tās ir lieliskas ziņas! Nu, tad izpriecājies, kā nākas! Es rīt pēcpusdienā tev piezvanīšu izstāstīsi, kā gāja.
- Protams, protams! augstsirdīgi apsolīju. Es tikai gribēju vaicāt varbūt varat pastāstīt, kas mani sagaida otrajā reizē?
- Nu, cik es zinu, tad otrā esot vieglāka par pirmo. Bet man tiešām grūti spriest. Esmu redzējusi dažādas reakcijas citiem ir bijuši tādi paši nelabumi, bet citi tiek cauri ļoti viegli. To nav iespējams paredzēt. Bet katrā ziņā tik smagas kā pirmajā pilnmēnesī pārmaiņas vairs nekad nebūs. Bet neuztraucies, Uldis un viņa biedri ir pieredzējuši. Tu būsi drošās rokās.
- Es tā ceru, šaubīgi nomurmināju. Ja vien pati justos kaut uz pusi tik pārliecināta kā Laimas kundze.
- Būs labi! Tici man! šamane priecīgi novīteroja. Jau otro reizi šodien mani lūdza uzticēties.
- It kā man būtu izvēle, tikpat līksmi atvidžināju pretī.
Kā jau solījis, tieši astoņos Harijs ieradās man pakaļ. Šoreiz mans princis bija atjājis nevis dzelzs rumakā, bet pavisam ikdienišķā un neinteresantā karietē. Melnā krāsa laikam bija viņa mīļākā, jo agresīvais, ar plēsīga zvēra skatienu apveltītais BMW bija tieši tāds. Auto mirdzēja un laistījās, radot aizdomas, ka tā īpašnieks pirms tam iegriezies mazgātavā, lai savam mīlulim nospodrinātu purniņu.
- Kur tad mocis? tas bija pirmais, ko pajautāju, iekārtojusies baltajā ādas sēdeklī līdzās šoferim.
- Atpūšas, viņš īsi atbildēja ar puicisku smaidu. Kas ir āķis lūpā?
- Nu, nebija nekādas vainas, uzspēlētā vienaldzībā paraustīju plecus. Ja godīgi, es tiešām biju nedaudz vīlusies, ka elpu aizraujošais brauciens šoreiz izpaliks.
- Nekas, būs jau vēl citas reizes, Harijs samierinoši piebilda un pieliecās man tuvāk, pastiepdams pretī vaigu. Es neizpratnē pavēros viņā.
- Un buča?
- Diedelnieks, neapmierināti noburkšķēju, bet paklausīgi piespiedu lūpas viņa gludi skūtajam vaigam, kas smaržoja pēc jūras un kaut kā salda.
- Gribēju vaicāt: kā tev pagāja pirmā reize? viņš apjautājās, kad uzsākām braukt.
- Kura?
- Pilnmēness, kaķīt, pilnmēness. Tā cita pirmā reize mani pagaidām neinteresē.
- Bet kādreiz interesēs?
- Šaubos, viņš šķelmīgi nosmējās, uzlikdams roku man uz ceļa. Tās izstarotais karstums apsvilināja ādu pat caur džinsiem.
- Godīgi sakot, bija smagi, atgriezos pie sākotnējā jautājuma, lai novērstu domas no tā, ko vēl ar šo plaukstu varētu izdarīt.
- Karstumi, krampji vai samaņas zudums?
- Viss augstāk minētais, negribēju iedziļināties detaļās, kuras atceroties vien uzmetās zosāda.
- Nebaidies, šoreiz nebūs tik ļauni. Otrā reize nekad nav tāda kā pirmā.