- Leo, mēs tiekamies jau gandrīz divus gadus. Man likās, ka šis lēmums ir abpusējs…
- Piedod, ja kādā bridi esmu sūtījusi maldinošus signālus. Nespēju sevi piespiest palūkoties draugam acīs, tā vietā domīgi pastiepu roku pretī lapsas pūkainajam kažokam. Man šobrīd bija nepieciešams maigums.
- Skaidrs, skaidrs… Filips neskanīgi novilka. Nē, neuztraucies, tavas vainas šeit nav. Pats esmu tāds muļķis, ka biju iedomājies… sazin ko. Protams, tas taču ir tik redzams, ka neatbilstu tava ideālā vīrieša standartam. Katrā ziņā ne tāda vīrieša standartam, ar kuru var uzsākt kopdzīvi.
- Nemuļķojies, tu esi lielisks vīrietis, un, kā jau teicu, mums kopā ir tik labi… Kāpēc kaut ko mainīt? es murmināju, laižot pirkstus cauri lapsas mīkstajam apmatojumam. Kūmiņam iebildumu nebija. Tas labsajūtā pievēra brūnās ačteles un izpleta ausis, lai ļautu manai plaukstai pāri pakauša kaulam netraucēti slīdēt lejup uz skaustu.
- Tad nu tā, Leo. Filips ignorēja manu retorisko jautājumu. Es tev jautāšu vēlreiz un, ja ari šoreiz nesaņemšu apstiprinošu atbildi, tad uzskati, ka ari man ir vajadzīgs kāds laiks, lai pārdomātu, vai mūsu attiecībām vispār ir kāda nākotne. Tātad, vai tu nāksi dzīvot pie manis?
Tas bija ultimāts. Pirmo reizi mūžā (varbūt ne gluži, bet es ātrumā nespēju atcerēties nevienu citu reizi) man tika izteikts ultimāts. Tas lika aizdomāties. Pakasīju lapsai aiz auss un saņēmu pateicīgu nopūtu. Varbūt nabaga dzīvniekam visu vakaru tur bija niezējis un beidzot kāds to bija atbrīvojis no traucēkļa. Un varbūt ari man bija pienācis laiks atbrīvoties no bailēm.
- Labi… iespējams, tev ir taisnība. Iespējams, ir pienācis laiks sniegt mūsu attiecībām iespēju pāriet jaunā līmenī, es runāju kā Herbalife pārstāvis. Tāpēc mana atbilde…
Tomēr teikumu pabeigt nepaspēju asas, dzeļošas sāpes izjauca domu gaitu. Es pārsteigumā un šausmās vēros uz asiņojošo plaukstu, kas vēl tikko bija tik draudzīgi un mīlīgi kasījusi pasaku tēlu aiz austiņas. Tagad tanī vīdēja asu zobu pēdas, bet pats dzīvnieks bija atkāpies tālākajā būra stūri, it kā apjaušot savu nodarījumu.
- Au! palaidusi glāzi brīvā kritienā, satvēru ievainotās rokas locītavu un cieši saspiedu. Tā mani sakoda. Lapsa man sakoda roku!
Šoks un sāpes caurskaloja smadzenes. Filips blenza notiekošajā ar tikpat neticības pilnu skatienu.
- Ak Dievs! Ceru, amerikāņi to neredzēja, jau nākamajā mirklī atguvies no sastinguma, mans mīļotais vīrietis bažīgi raudzījās apkārt, lai pārliecinātos, ka es atkal neesmu apdraudējusi viņa karjeras izaugsmi.
- Leo! Kas noticis ar tavu roku? Mārdža iznira no pustumsas un steidzās palīgā ar pilnu sauju salvešu.
- Filipa sasodītā lapsa mani sakoda! nikni iebrēcos, atguvusi spēju paust dusmas un sašutumu.
- Tās ir pieradinātas lapsas! Tās nekož! Viņas ir pieradušas pie pieskārieniem! Filips steidzīgi aizsedza asiņaino ainu ar savu plato muguru. Mani sāpjpilnie izbrēcieni jau sāka piesaistīt nevēlamu uzmanību.
- Nē, it nemaz! Es pati sevi sakodu! aizkaitināti novicināju asiņaino, ar salvetēm aptīto plaukstu mana bijušā drauga deguna priekšā. Tā lapsa ir traka! Viņa ir jānospricē!
- Lapsai nav ne vainas, samtaina balss iejaucās mūsu kaislīgajā sarunā. Tās īpašniece izrādījās neliela auguma, apaļīga sieviete ap gadiem piecdesmit. Viņas rudie mati čirkainās liesmās vijās ap apaļo galvu. Brūnas, vērīgas acis nopētīja mani, savukārt es atbildēju ar to pašu. Svešiniece bija īpatnēji tērpusies garā, oranži sarkanīgā tērpā, kas atgādināja indiešu sari. Uz kuplajām krūtīm dusēja smagnēja, bāla akmens rota.
- Bet tev pašai gan tagad būs par pāris īpašām dienām mēnesī vairāk, viņa indīgi piezīmēja un, tikpat negaidīti kā uzradusies, pazuda aiz viesu mugurām.
- Ooooo… Mārdža man līdzās izdvesa īpatnēju, aizžņaugtu skaņu. Filip, tu viņu pazīsti?
Ar savādi aizmiglotu skatienu viņa vērās nopakaļ apaļīgajai rudmatei. Mans draugs izklaidīgi pavērās Mārdžas norādītajā virzienā un nepārliecinoši paraustīja plecus.
- Jā, man ieteica vērsties pie viņas sakarā ar filiāles dibināšanas datumu. Viņa pateica, kad ir pats labvēlīgākais bridis. Nodomāju, ka būtu tikai pieklājīgi, ja šovakar uzaicinātu…
Tas bija interesanti, bet tagad man tam nebija laika. Turklāt roka ellīgi sāpēja.
- Filip, izgrūdu caur sakostiem zobiem, slāpējot dusmas, kas pieauga ar katru pulsējošo, sāpjpilno mirkli. Es nospļaujos uz tavu ultimātu. Arī man būs nepieciešams laiks, lai pārdomātu mūsu attiecību nākotni. Un izziņa no to lopu īpašniekiem, ka tie nav slimi ar trakumsērgu.
Cēli apgriezos uz papēža un devos prom, ar acu kaktiņu pamanot, ka, par laimi, Mārdža ir atguvusies no transa un teciņus vien seko man pa pēdām.
- Tu sēdīsies pie stūres, pasviedu atslēgas draudzenei. Braucam uz traumām.
- Domā, tas ir vajadzīgs? Varbūt es pati…
- Uz traumām\ pēc notikušā man prāts nenesās uz pārrunām.
Mājās pārrados krietni pēc pusnakts. Mārdža izlaida mani pie dzīvokļa pēc tam, kad medmāsas bija apkopušas koduma vietas un ieteikušas vērsties Infekcijas slimnīcā, ja gadījumā lapsu īpašnieks nevar uzrādīt dzīvnieku potēšanas apliecības. Man par lielu atvieglojumu, apliecību kopijas jau gaidīja e-pastā. Filips bija pacenties un atsūtījis to ieskenētās versijas. Pagaidām varēju neuztraukties vismaz par trakumsērgu. Šim vakaram pietika trakumu.
Sameklēju zāļu kastē pretsāpju tabletes, ielēju glāzē ūdeni un nogurumā sabruku uz dīvāna viesistabā. Roka īdēja un pulsēja, tā likās pilna ar nokaitētām adatām. Atbalstījusi galvu pret dīvāna atzveltni, apkopoju šī vakara rezultātus. Bija ieguvumi un bija zaudējumi viens jauns projekts vairumā, viens mīļotais mazumā. Nav slikti vismaz būs, ar ko nodarbināt prātu, lai galvā nenāktu muļķīgas domas, ka varbūt tomēr vajadzēja pieņemt Filipa piedāvājumu.
Lai novērstu domas no neauglīgiem klaiņojumiem, nolēmu sevi palutināt ar kārtīgu zobu tīrīšanu tam man vienmēr atradās gan laiks, gan spēks. Zobi ir mans lepnums komplimenti par žilbinošo Holivudas smaidu nebeidza sildīt sirdi, bet apziņa par daudzajām baktērijām, kas palika bez mājvietas, sniedza papildu mierinājumu.
Zobu sukai slīdot pāri kaulveida izaugumiem mutē, jutu, kā tā pamazām aizslauka ne vien gastronomiskos pārpalikumus, bet arī nejauko garšu, kuru vairāk gan saistīju ar neizskaidrojamu vainas izjūtu. Ar katru vēzienu sirds kļuva vieglāka un prāts mierīgāks. Pametu skatu pulkstenī un ar prieku konstatēju, ka esmu ne tikai iekļāvusies stomatologu noteiktajās divās minūtēs, bet šoreiz tās arī pārsniegusi par pusotru reizi. Neviens no tīrības vēl nebija nomiris. Izskaloju muti un ar neparastu vieglumu krūtīs atgriezos istabā uz dīvāna.
Aiz atvērtā loga pa Valdemāra ielu garām paducināja motocikls, iztraucēdams nakts rāmo mieru. Apsvēru došanos uz guļamistabu, bet tālāk par gurdu mēģinājumu piecelties netiku. Miegs un nogurums ņēma virsroku.
Pirmo reizi pamodos agri, nedaudz pēc sešiem. Rīta saule snaikstījās gar dīvāna malu un draudēja apžilbināt. Mute bija izkaltusi, un sākumā nevarēju atcerēties, kāpēc biju nakšņojusi viesistabā. Bet tad plauksta ar sīku sāpju impulsu atgādināja par vakardienas notikumiem. Pareizi, mani taču sakoda lapsa! Ar veselo roku sameklēju mazās, baltās glābējripiņas, kas paklausīgi tupēja uz žurnālgaldiņa man deguna priekšā, un noskaloju tās lejā ar lielu malku ūdens. Tā kā saule draudēja ielauzties manā privātumā pavisam drīzā laikā, sakopoju spēkus un, pieslējusi ļengano augumu no guļvietas, pārdislocējos uz guļamistabu, kura atradās dzīvokļa pretējā pusē un kurai saules invāzija pagaidām nedraudēja.