- Apsoli? šaubīgi nomurmināju un palūkojos pa sānu logu uz garām slīdošo ainavu.
- Apsolu, Harijs, ne mirkli nevilcinoties, atsaucās. Ar katru nākamo kļūs aizvien vieglāk. Tāpat arī ar jaunu mēnesi. Pirmais tukšinieks ir smags, bet pēc tam pierod. Zini jau, ko sagaidīt, līdz ar to nav tik ļoti bail. Atceros, man pirmajā reizē arī likās, ka nomiršu. Tagad tas šķiet tik sen. Gluži it kā būtu noticis ar kādu citu. Pieradums jau izveidojies.
- Saki: bet tagad, kad pārvērties par vilku, tu joprojām paliec tu pats? Nu, es domāju vai tu sevi turpini apzināties kā Hariju? Vai tomēr tās ir dzīvnieka domas? Un vispār-vai dzīvnieki domā? sadūšojos uzdot jautājumu, kas jau labu laiku nedeva man mieru.
- Gan tā, gan tā. Kad esmu otrā ādā, es saprotu nē, drīzāk atceros, kas esmu, kā mani sauc. Bet tas paliek otrā plānā. Kļūst mazsvarīgi. Tad visas sajūtas un domas ir tādas vienkāršas, parastas. Gribas ēst, zāle ir slapja, jāatrod ūdens un tamlīdzīgi.
- Bet vai citus tu pazīsti? Nu, savus biedrus, citus cilvēkus?
- Jā, protams! Bet tajā pašā laikā, kad redzu, piemēram, Uldi, es nedomāju par viņu kā par cilvēku. Drīzāk es nedomāju par viņu vispār. Tas ir apmēram tā re, kur vecais, jāskrien pakaļ, ejam medībās, netrāpīties šim ceļā… es apzinos, ka viņš ir līdzās, bet tas ari viss.
-Jūs ejat medībās? Tas darīja mani bažīgu. Pirms tam nebiju aizdomājusies, kas notiek ar pamatinstinktiem ēst, vairoties, aizsargāties tad, kad pārvēršamies par dzīvniekiem.
- Retu reizi, Harijs papurināja galvu. Ja ir kādas svinības kādam dzimšanas diena iekrīt vai citi svētki. Tad jā. Bet lielākoties cenšamies paēst jau pirms tam. Ja vēders pilns, tad skriet pakaļ kādai stirnai un, iespējams, dabūt ar ragiem pa ribām negribas. Turklāt, ja ēd otrā ādā, tad nākamajā rītā ir tāda sajūta, it kā paģiras būtu. Nu, vismaz mūsu barā tā ir.
- Ir ari citi bari? Tas man bija jaunums.
- Protams! Latvijā gan esam vienīgie, bet kaimiņos ir vēl trīs bari divi Lietuvā un viens Igaunijā. Baltkrievijā un Krievijā arī esot, bet ne tik tuvu mūsu robežām, lai mēs būtu tikušies. Ar baltiešiem gan ik pa laikam rīkojam kopīgus pasākumus.
Man trūka vārdu. Klausoties Harijā, varēja nodomāt, ka viņš stāsta par kāda liela uzņēmuma korporatīvajiem pasākumiem darbinieki no tirdzniecības filiālēm Baltijas valstīs reizi gadā satiekas, lai apmainītos ar pieredzi, padalītos ar pārdošanas rezultātiem un kopīgi atpūstos.
- Nu, bet kā ir ar citiem dzīvniekiem? Cik saprotu, ir ne tikai vilki, bet ari citi… nu, piemēram, kaķi.
- Par citiem neko nezinu. Tu esi otrā citas sugas pārstāve, ko sastopu, viņš palūkojās manī un pasmaidīja. Vēl es pazinu vienu mežacūku, bet džeku pagājušā ziemā nošāva. Mednieki.
- Nopietni? no šausmām nobālēju, iedomājoties tik briesmīgu likteni. Harijs skaļi iesmējās:
- Nopietni, bet nebaidies tas bija Latgalē. Tur nav jābūt divdabim, lai dabūtu vai nu lodi ribās, vai ar mietu pa galvu.
Šinī brīdī sapratu, ka strauji jāmaina sarunas tēma. Vienam vakaram man pietika uztraukumu, lai tagad vēl klausītos šādus šausmu stāstus. Harijs uztvēra manu noskaņojumu un vairs neatgriezās pie divdabju dzīves smalkumu iztirzāšanas. Ta vietā mēs apspriedām laikapstākļus, Latvijas ekonomikas izaugsmes iespējas, noskaidrojām, ka Rīga ir tiešām maza pilsēta, jo mums atradās vismaz divi kopīgi paziņas, un, iespējams, mēs kādreiz bijām tikušies vienā pasākumā, kurā tika prezentēts jauns degvīna kokteilis, bet, tā kā mums abiem šis produkts bija gājis pie sirds, atmiņas par tā vakara notikumiem bija diezgan neskaidras un mēs nevarējām būt pārliecināti.
Laiks pagāja nemanot, un līdz ar pēdējiem sārtajiem saules stariem Harija vadītais auto ieripoja vilkaču apvienības vadītāja pagalmā, kurā jau bija sabraukuši vairāk nekā desmit citi transportlīdzekļi šeit bija gan mašīnas, gan motocikli un pat daži velosipēdi. To īpašniekus gan tuvumā nemanīja, bet aiz mājas bija jaušama rosība no turienes skanēja balsis, smiekli un mūzika, kā ari plūda gards ceptas gaļas aromāts.
- Iesim. Harijs paņēma manu somu un, satvēris aiz rokas, veda uz mājas pusi. Piepeši es vairs nebiju pārliecināta, ka tā bija laba doma šovakar pievienoties vilku baram. Un mana nojauta apstiprinājās. Pirms mēs paspējām sasniegt mājas kāpnes, durvīs parādījās ražens augums un aizšķērsoja mums ceļu. Nolēcis pa pakāpieniem, Rego nostājās līdzās Harijam, apveltīdams viņu ar niknu skatienu.
- Tu esi pie pilna prāta? viņš nikni norūca caur sakostiem zobiem. Kāpēc tu viņu atvedi uz šejieni?
- Vecīt, atslābsti, Harijs norūca pretī, tikai viņa balsi atslābumu nemanīja. Sastinguši gluži kā divi kauslīgi suņi pirms villošanās, vīrieši veltīja viens otram iznīcinošus skatienus.
- Klau, es varu arī braukt prom, iejaucos pa vidu, ar īkšķi norādot uz ceļu, pa kuru tikko piebraucām. Skanēja jau, protams, lepni ņemot vērā, ka mans braucamrīks bija palicis Rīgā.
Mana replika palika bez uzmanības. Tā vietā mans pavadonis un viņa pretinieks turpināja galināt viens otru ar skatieniem.
- Vecais pats atļāva. Viņam iebildumu nav. Tā ka nedomāju, ka tev ir tiesības sprēgāt. Harijs draudīgi paspēra soli tuvāk rudmatim, neatlaizdams manu roku. Gluži kā nopērts kucēns es vilkos pakaļ.
- Gaidi, beidzot Rego ierunājās un, veltījis vēl vienu briesmīgu skatienu Harijam, pagriezās un nozuda atpakaļ mājā.
- Harij, es tiešām negribu sagādāt problēmas… steidzīgi iesāku, vēlēdamās tikt pēc iespējas ātrāk prom no šejienes.
- Kaķīt, vilkacis ar smaidu pievērsās man un mierinoši apskāva ap pleciem. Tu no tā trakā suņa sabijies? Rego rej, bet nekož. Viņam ir savi tarakāni galvā. Neņem vērā!
- Nezinu gan… bailīgi novilku, ar prieku razdama patvērumu Harija apskāvienā. Viņš izskatījās diezgan nopietns. Rego ir Ulda vietnieks?
-Jā, tā varētu teikt, mirkli padomājis, Harijs piekrita. Un tur tas suns ir arī aprakts. Rego domā, ka pēc tam, kad Uldis atkāpsies, vadītāja amats tiks viņam. Bet uz to viņš var necerēt. Vecais ir sīksts, un nedomāju, ka tuvākajā laikā ies pensijā.
- Vai tad barveži jums nav uz mūžu?
- It kā jau ir, bet parasti vecie atkāpjas paši, kad jau sāk kļūt pārāk grūti.
- Nu un nākamie barveži kā tie tiek izvēlēti?
- Par nākamo parasti kļūst vai nu vietnieks, vai kāds cits, ko bars atbalsta.
-Jūs kaujaties ari?
- Dažreiz. Harijs paraustīja plecus. Gadās ari tā. Ja nevar citādi vienoties. Piemēram, Uldim vajadzēja kauties. Tas otrs džeks negribēja ar labu padoties, jo Uldi atbalstīja daļa no bara un viņš pat nebija vietnieks vecajam barvedim.
- Kas notika ar iepriekšējo? Viņš atkāpās pats vai viņu nometa?
- Ingemārs nomira. Viņu saplosīja lācis.
- Kā tad tā?
- Muļķīgs negadījums. Viņš dikti mīlēja medības parastās, ar bisi. Nu, un vienreiz ar savu medību kolektīva biedru sēdējuši slēpnī, mežā. Ingemārs aizgājis uz krūmiņiem, un tur viņu ar pusnolaistām biksēm pārsteigusi lācene. Nositusi ar vienu ķepas sitienu. Varbūt sajuta vilka smaku, varbūt mazuļus aizstāvēja… Kas to lai zina?
- Un tad Uldi ievēlēja par nākamo barvedi?
- Jā, tas bija pirms gadiem piecpadsmit… es vēl tad galīgais puišelis biju. Pirmo reizi redzēju, kā mūsējie kaujas. Baisais skats… No tā otra džeka nekas daudz nepalika pāri. Harijs domīgi novilka. Uldis ir sīksts. Tā ka Rego var necerēt uz viņa amatu tuvā nākotnē.