- Kādi viesi! dobjš baritons noducināja pāri pagalmam. Uldis bija iznācis apsveicināties un staroja neviltotā priekā. Dažus soļus aiz viņa, drūms kā negaisa mākonis, vilkās Rego.
- Sveicināti, atraisījos no Harija un smaidīdama pastiepu roku sveicienā. Vecais jūras vilks nelikās to redzam un tā vietā tēvišķi apskāva mani.
- Prieks tevi šovakar redzēt, viņš satvēra mani aiz pleciem un atvirzīja nedaudz nostāk, lai palūkotos sejā. Tas ir liels gods mūsu baram, ka cits zvērdabis izrāda uzticēšanos un pievienojas pilnmēness skrējienam. No sirds ceru, ka izbaudīsi šo vakaru un būsi biežs ciemiņš mūsu vidū.
- Paldies! Jūtos pagodināta, ka ļaujat skriet ar jums, tikpat svinīgi apliecināju.
- Ko nu, ko nu, Uldis atmeta ar roku un plati pasmaidīja. Domāju, tu pēc garā ceļa būsi sagurusi; ja vēlies, otrā stāvā ir sagatavota istaba tev. Vari nedaudz atlaisties, atpūsties. Skrējiens sāksies pēc stundas, ap pusnakti.
Mājiens bija skaidrs nemaisīties pa kājām.
- Uldi, varbūt labāk iepazīstināt Leo ar pārējiem biedriem? Lai vēlāk nav pārsteigumu? Harijs iejaucās pa vidu.
Rudmatis Rego savilka seju sāpjpilnā grimasē, it kā kāds būtu viņam iebakstījis ar nokaitētu krāsns kruķi.
- Tev taisnība, mirkli padomājis, vecais barvedis atzina. Rego, pavadi meiteni. Mani ir daži vārdi pārmijami ar šo te jaunekli.
Iedrošinoši uzsmaidījis, Harijs atstāja mani vienatnē ar neapmierināto Rego un kopā ar Uldi nozuda aiz mājas stūra.
- Ejam, rudmatis strupi norēja, ar galvas mājienu norādot, lai sekoju viņam. Man nebija citas izvēles kā vien vilkties viņam pa pēdām. Ar šausmām iedomājos, kas mani sagaida tikšanās ar baru vilku, kas it nemaz nav priecīgi par svešinieci viņu vidū.
Aiz mājas, no kurienes vējš līdz šim bija nesis satrauktas čalas un ēdiena smaržu, skatienam atklājās tipiska piknika aina. Pļavas vidū bija sakurts ugunskurs, salikti gari galdi ar krēsliem, un pie šiem galdiem smējās, ēda un tērzēja pavisam parasta izskata ļaudis. Kopumā te bija kādi četrdesmit cilvēki. Dažus es pazinu no pasākuma Kolkā, bet lielākā daļa bija sveši. Sadalījušies nelielās kompānijās, cilvēki, apveltīti ar divām dabām, mielojās ar ceptu gaļu, dzēra kvasu un pļāpāja par gluži ikdienišķām lietām. Dzirdēju aprautus sarunas fragmentus par premjera finanšu politiku un gaidāmo referendumu. Tas it nemaz neizskatījās pēc vilkaču saieta pilnmēness naktī.
Nostājies garā galda galā, Rego skaļi nokrekšķējās, pievērsdams sev piknikotāju uzmanību. Es turējos dažus soļus iepakaļ, nezinādama, ko gaidīt.
- Draugi, šovakar mums ir neparasts ciemiņš, rudmatis iesāka, un pļavā acumirklī iestājās pilnīgs klusums, visu acu skatieniem pievēršoties viņa iespaidīgajam stāvam.
Bija jāatzīst, ka Rego izskatās autoritatīvi, un bija jaušams, ka barā viņš bauda cieņu un atbalstu.
- Leonīda, vai tu, lūdzu, nepanāktu šurp? nepagriezies pret mani, Rego izstiepa roku sāņus, norādot, kur man jānostājas. Normālos apstākļos es būtu iebildusi pret šādu izturēšanos, bet tagad mani bija pārņēmušas neizskaidrojamas, dzīvnieciskas bailes, un gluži kā labi dresēts mērkaķītis, ne vārda nebilzdama, es ieņēmu vietu līdzās Ulda vietniekam.
- Šī ir Leo. Viņa šonakt skries ar mums, Rego, nepalūkodamies manī, turpināja. Ir divi apstākļi, kāpēc vēlos pievērst jūsu uzmanību šai sievietei. Pirmkārt, šis ir tikai viņas otrais pilnmēness…
No klātesošajiem atskanēja līdzjūtīga murdoņa, un skatieni tagad pievērsās man ar neslēptu ziņkārību.
- Un otrs viņa nav vilks. Leonīda ir kaķis. Parastais mājas kaķis, rudmatis pēdējos vārdus gluži vai izspļāva, liekot man sajust vajadzību attaisnoties.
- Nu, ne gluži, bikli iebildu. Man ir šķirne. Es esmu Burmas kaķis.
Ja līdz ar Rego paziņojumu gaisotne bija kļuvusi naidīga, tad manis sacītais izraisīja smieklu jūru, liekot negatīvismam izgarot.
- Burmas kaķis, rudmatis neticīgi atkārtoja un pirmo reizi pagriezās, lai manī paraudzītos. Viņa zilais skatiens pustumsā mirdzēja ledaini auksts.
- Mums vajag smaku, vecs vīrs man līdzās uzrunāja Rego. Lai nesanāk šmuce.
- Protams, Ulda vietnieks negribīgi piekrita un atkal vērsās pie pārējā bara: Leo tagad pieies pie katra no jums, lai jūs varētu sajust un atcerēties viņas smaržas zīmogu.
Neticīgi pavēros Rego viņš tiešām nejokoja? Man būs jāļauj sevi apostīt?
Uz priekšu, viņš pastiepa roku un ar pašiem pirkstu galiem pagrūda mani, it kā nevēlēdamies nosmērēties. Tas ir tevis pašas labā.
Jutu, kā pazemojuma asaras meklē izeju, bet sakodu zobus un dziļi ieelpoju caur degunu, pavēlot sev nomierināties. Negrasījos zaudēt pēdējās lepnuma paliekas un sākt raudāt visu šo naidīgi noskaņoto suņu priekšā. Mana kļūda bija tā, ka ļāvu Harijam sevi šajā pasākumā ievilkt, nepadomājot līdz galam. Tagad par to bija jāmaksā. Un, lai arī mana vienīgā vēlme patlaban bija apgriezties uz papēža un, augstu kājas cilājot, doties prom, nolēmu nepadoties un izturēt pārbaudījumu līdz galam. Uzlikusi platu dežūrsmaidu, ko parasti izmantoju ar darbu saistītos pasākumos, lepni paceltu galvu gāju apsveicināties ar vilku bara locekļiem.
Apostīšana izrādījās mazāk baisa un pazemojoša, nekā biju iedomājusies. Neviens nebāza man degunu klāt, vien no attāluma pāris reizes dziļāk ieelpoja, kamēr apmainījāmies ar laipnībām un standarta frāzēm par laiku, jauko vasaru un to, kā es jūtos jaunajā ādā.
Pabeigusi goda apli, jutos izsmelta, mani sejas muskuļi sāpēja no piespiedu smaidīšanas, bet sprands smeldza, jo, pašai nemanot, sasprindzinājumā biju uzmetusi kūkumu pa kaķu modei. Toties upuri bija tā vērti vilkači, iepazinušies ar mani tuvāk, atslāba, un gaisotne pļaviņā atkal kļuva atbrīvota un līksma. Viņi šķita aizmirsuši par mani naksnīgā skrējiena gaidās.
Savukārt es izmantoju mirkli, lai nemanīti aizlavītos uz man atvēlēto istabu mājas augšstāvā. Lai arī mežs visapkārt kārdinoši smaržoja un likās saldu solījumu pilns, īsās iepazīšanās laikā biju sapratusi, ka man pašai klāsies labāk, ja nakti pavadīšu mājā aiz slēgtām durvīm. Es vēl nebiju gatava tikties ar vilkiem naktī, mežā… Protams, Harijs un Uldis būtu līdzās, bet nedomāju, ka tas būtu šķērslis kādam iekarsušam jaunulim patrenkāt kaķīti. Turklāt mans pavadonis un vilkaču barvedis nekur nebija manāmi, bet pulkstenis strauji tuvojās pusnaktij.
Aizslēgusi aiz sevis istabas durvis, piegāju pie loga un plaši to atvēru, ļaujot vēsajam, smaržīgajam nakts gaisam mani apskaut. Pļava ar pikniku bija palikusi otrpus mājai, tāpēc šeit vairs nedzirdēju vilkaču balsis, to vietā bija stājušās naktsputnu dziesmas. Dziļi ieelpoju un atspiedos ar vēderu pret palodzi, nedaudz pārkaroties pāri tai. Manu skatienu piesaistīja divi tumši stāvi netālu no novietotajām mašīnām. Lai gan nakts bija gaiša un mana jaunā redze izcila, tomēr nevarēju saskatīt to sejas.
Toties līdz manām jutīgajām ausīm vējš atnesa aprautas frāzes, izteiktas samērā niknā un neapmierinātā tonī.
- Cik ilgi tu domā vēl vilkt? Tavs laiks ir pagājis.
- Ne tu to izlemsi, otrs sarunbiedrs atrūca. Kāpēc tu domā, ka esi cienīgs…?
- Cienīgs, necienīgs… dusmīgais un uzstājīgais mēdījās. Tas viss ir novecojis. Viduslaiki kaut kādi!
- Atkāpies, un es izlikšos, ka šīs sarunas nav bijis, otrs centās saglabāt mieru, lai gan viņa balsī varēja just gruzdošas dusmas.
- Nedraudi man! Tu zini, ka man ir taisnība, tikai baidies to atzīt. Nav neviena cita, kurš varētu…