Выбрать главу

Skaļi iekurkstējās varžu koris no tuvējā krūmāja, slāpē­jot sacīto. Nevarēju noteikt, kas tur strīdējās, bet man bija aizdomas. Un tad vējš man atnesa vārdu.

-    Rego…

Man aizsitās elpa tur tumsā ķīvējās Uldis ar savu viet­nieku. Visticamāk, par barveža amatu. Laikam rudmatim bija apsīkusi pacietība un viņš bija nolēmis izdarīt spie­dienu uz veco vilku.

Piepeši ar skaļu klikšķi iedarbojās kustību sensors un iedegās pagalma lampa, pielejot to ar baltu, košu gaismu. Baidoties, ka tikšu pieķerta noklausāmies, strauji pietupos un paslēpos aiz palodzes, sirdij dauzoties kā negudrai.

Uz pagalma grants nočirkstēja ātri soļi, un iestājās klu­sums. Mirkli nogaidījusi, lēnām izslējos un palūkojos laukā. Strīdnieki bija nozuduši.

Kāds paraustīja durvju rokturi, liekot man pārsteigumā salēkties. Es atkal pieplaku grīdai, ar šausmām domādama, ka, par spīti maniem partizāna cienīgajiem manevriem, tomēr esmu pamanīta.

-    Leo, tu tur esi? no durvju otras puses atskanēja Harija bažīgais jautājums.

-    Jā, čerkstoši atsaucos un atkal pietrausos kājās. Pagaidi, atslēgšu durvis.

-    Kāpēc tu biji ieslēgusies? vilkacis, ienācis istabā, pārlaida tai žiglu skatienu, it kā pārliecinādamies, vai esmu viena. Un kāpēc sēdi tumsā?

-    Es grasījos nosnausties…

-     Kāda snaušana! Tūlīt jau pusnakts! Mums jāiet. Viņš nepacietīgi pamīņājās un pamāja satumsušā meža virzienā aiz atvērtā loga, no kura puses jau plūda dzīvnie­ciskas prieka izpausmes smieklus un cilvēciskās čalas bija nomainījuši nepacietīgi ķiukstieni, aprautas gaudas un aiz­rautīgi rūcieni. Starp koku tumšajiem stumbriem zibēja vēl tumšākas, četrkājainas ēnas. Gluži kā brīvlaisti dēmoni tie plosīja naksnīgo mežu. Pustumsā pazibēja satraukti mirdzo­šas, sarkanas acu liesmiņas un atieztas baltzobainas rīkles. Cilvēki bija devuši vietu vilkiem, un vilki bija gatavi doties baudīt pilnmēness nakti mežā. Mani pārņēma satrauktas trīsas bailes un nepacietīgas ilgas izšāvās cauri kauliem.

-    Es laikam neiešu… apsēdos uz gultas un izvairīgi nodūru skatienu.

-    Rego… Harijs nikni izgrūda caur zobiem. Ko viņš izdarīja?

-   Nē, nē! steidzīgi attraucu. Rego nav vainīgs! Vien­kārši… Domāju, labāk būs, ja netrāpīšos baram ceļā.

-   Kas notika? Harijs apsēdās man līdzās, gultas matra­cim ieliecoties zem viņa svara un nevilšus liekot man paslī­dēt viņam tuvāk. Vilkacis satvēra manu plaukstu savējās un piespieda paskatīties uz viņu.

Man ļoti negribējās atstāstīt apostīšanas ceremoniju un atzīties, cik pazemotai tas man bija licis justies. Nevēlējos, lai Harijs domā, ka esmu čikstule, kas nespēj pati par sevi parūpēties. Turklāt nekas tik briesmīgs jau nebija noticis. Neviens no vilkačiem neveltīja man skarbus vārdus, galvu nenokoda un desās neaizlaida. Savā ilgajā darba pieredzē reklāmas jomā man bija nācies nokļūt daudz nepatīkamā­kās situācijās, kurās tika apšaubīta ne vien mana profesio­nalitāte, bet ari veselais saprāts kopumā.

-   Es tam mērglim zobus izdauzīšu, kamēr grimu pār­domās, Harijs attīstīja pats savu notikumu scenāriju, un ar katru ainu viņa dusmas auga augumā.

-     Tu nomierinies! asi apsaucu iekarsušo vilkaci. Rego neko neizdarīja. Es saprotu, ka tā visa apostīšanās… ka tā bija manis pašas labā. Bet viennozīmīgi tas lika man saprast, ka šī varbūt nav mana īstā vieta.

-   Rego lika tevi apostīt? Harija dusmas noplaka, un to vietā stājās neviltots pārsteigums.

-Jā… paraustīju plecus, cenšoties slēpt aizvainojumu. Bet tiešām… tas nebija nekas īpašs…

-    Tu kļūdies, vilkacis mani pārtrauca. Tas ir kas īpašs. Tas nozīmē, ka viņš tevi iepazīstināja ar baru. Lika viņiem tevi pieņemt.

-    Tas ir labi? Nezināju, kā reaģēt.

-   Tas ir… Harijs apklusa, un pustumsā dzelteni iedzirkstījās viņa satrauktais skatiens. Tas ir ļoti labi. Tagad neviens no bara nedrīkst tevi aizskart. Ja kāds tev uzbruks, viņš pēc tam nevarēs taisnoties, ka nav zinājis, kas tu esi. Sods būs neizbēgams.

-   Ja kāds no jums izdomās man uzbrukt, domāju, ka man jau būs vienalga, vai viņu pēc tam sodīs vai ne, rūgti piebildu. Pieļaujot, ka no manis vispār kas paliks pāri.

-   Beidz muļķoties, Harijs dusmīgi attrauca. Neviens tevi neaiztiks. Neesam jau nekādi zvēri.

-    Vienalga, apņēmīgi pašūpoju galvu. Es neiešu ar tevi. Labāk palikšu tepat, aizslēgšu durvis un mierīgi pār­nakšņošu.

-    Nē, viņš pievilka mani aiz vidukļa tuvāk un cieši noskūpstīja. Tu nāksi līdzi. Tas ir izlemts.

Grasījos iebilst, argumentēt savu lēmumu un visādi citādi pretoties, kad piepešs reibonis aizslaucīja visas domas kopā ar gribasspēku. Istaba sagriezās jautrā virpulī, piespiežot mani nodurt skatienu grīdā, lai noturētos un nepakristu.

-    Ou! pārsteigumā iesaucos, krampjaini ieķērusies Harija rokā. Laikam sākas.

Jā. vilkacis piekrītoši norūca, skaņai priecīgi vib­rējot starp mums. Jutu, kā viņa krūškurvis izplešas dziļā ieelpā, ļaujoties vieglajām trīsām, kas likās pārņemam visu saspringto augumu.

Jauns reibuma vilnis apskaloja mani, šoreiz liekot aiz­vērt acis un meklēt glābiņu tumsā. Tomēr tas nepalīdzēja, un griešanās sajūta nemitējās, bet auga augumā. Vairs necentos atkal atvērt acis, vien atrast kādu atbalsta pun­ktu sajūtās, lai neļautu nelabumam pieņemties spēkā. Uz pieres izspiedās auksti sviedri, bet mute izkalta kā Sahāras tuksnesis. Ar grūtībām noriju siekalas, atraujot apkaltušās lūpas no zobiem. Mēģināju sataustīt Hariju sev līdzās, bet mani pirksti bezpalīdzīgi grābstījās tukšumā.

Sevi pieteica dzīvnieciskas bailes, un es vairs nespēju apslāpēt vēlmi atkal atvērt acis, bet mani pūliņi bija velti plakstiņus likās salipinājušas izsusējušas asaras. Pacēlu roku, lai tās izberzētu, bet jau atkal pirksti atdūrās tuk­šumā. Šausmās izdvesu savādu, slāpētu skaņu, un mana apziņa beidzot atslēdzās.

Istabā smirdēja. Asi un nepatīkami, liekot gaisam iekosties aukslējās un dzēlīgi kutināt degunu. Nosprauslājos un papurināju galvu, cenšoties atbrīvoties no uzmācīgā aro­māta. Tas bija kaut kas svešs, bīstams. Uzmanīgi palūko­jos apkārt. Neviena. Mana guļvieta smaržoja pēc salmiem un kaut kā salda. Tagad arī mans augums oda līdzīgi. Bet nebija slikti. Vēl izdzenājot miegu, piespiedu vaigu mīk­stajai gultai un izberzēju uzacis pret segas virsmu. Zods ieniezējās, bet bija slinkums pastiepties. To pakasīju pret koka malu. Pamazām atmodos, un līdz ar mani modās arī ziņkārība.

Jutos savādi stīva un saspringta. Izstiepu muguru un plaši nožāvājos. Caur logu plūda pelēka gaisma un ska­ņas, kas acumirkli piesaistīja. Tās bija tik pazīstamas un nezināmas vienlaikus. Platā palodze likās aicinām piesēst uz tās un palūkoties, kas tur vilina ar savu saldo dziesmu. Augums saspringa un atlaidās kā uzvilkta atspere, sūtot mani cauri gaisam kā izšautu bultu. Viegli dunēja koka pamats, uztverot manu nosēšanos. Deguns atdūrās pret stiklu vēsu, cietu, vienaldzīgu. Uzmanīgi paostīju līdzās traucēkļa nebija un izlīdu uz ārējās skārda bēģeles. Tā vēl sevi glabāja dienas siltumu, radot locekļos tīkamas trīsas cauri. Uzmanīgi piesēdos un pavēros pelēkajā pustumsā. Līdzās logam auga liels koks, izpletis zarus kā tiltu starp mani un glāsmaino dziesminieku tumsā. Lēciens, un tagad jau raupja, grubuļaina miza mani noturēja gaisā augstu virs zemes. Izvairoties no asajām, durstīgajām skujām, kas nepatīkami skrāpēja seju, sasniedzu resno koka stum­bru. Piesardzīgi, lūkojoties pār plecu, devos pretī sūnām. Tas bija grūtāk nekā šķita. Biju pārliecināta, ka uz augšu kāpt būtu vieglāk. Bet man vajadzēja lejā. Pacietība izsīka, soli pa solim, lēnām, pamazām. Atspēros un lēcu, mīksta­jai pamatnei ieliecoties zem mana svara. Pieplaku starp koka saknēm, uzmanīgi. Gaisā atkal jautās asais smārds. Nosprauslājos un ar mēles galu noslaucīju lūpas, alkstot tās atbrīvot no svešās smakas. Saldā meža dziesma turpināja vilināt, aicināja atmest apdomību un doties sameklēt tās noslēpumaino dziesminieku. Starp koku stumbriem tinās bāla dūmaka. Tanī zibēja tumšas ēnas dažas bija draudī­gas, bet dažas vēlējās, lai tās noķeru. Sīkas un uzbāzīgas, tās zibēja man degungalā, izaicinot, kacinot, tracinot. Satrau­kums pieauga, sīkas trīsas tricināja manus muskuļus. Katrs matiņš uz mana auguma bija saslējies, nododot uzbudinā­jumu. Mani jutekļi bija gluži vai atkailināti, gatavi naktij un mežam. Nemierīgi ieķiukstējos, saldkairas priekšnojau­tas pieņēmās spēkā. Vēlreiz plati nožāvājos, dziļi ievelkot gaisu, ļaujot tam nosēsties uz aukslējām un pārliecino­ties, ka savādi svešais, bīstamais nav tuvumā, izstaipīju saspringtos locekļus un ar slaidu lēcienu ieniru aicinošajā dūmakā. Sīkajām kacinātājām ir jāuzmanās tagad mežā būs par vienu mednieku vairāk.

9