Meža asais aromāts kutināja degunu, izraisot nevaldāmas šķavas. Es pamodos, bet, negribēdama šķirties no pūkainajām miega skavām, acis vēl turēju aizvērtas. Uzstājīgas putnu dziesmas pildīja apkārtni, liecinot par jaunas dienas sākumu. Tīksmi izstaipījusies, izbaudīju mīksto sūnu gultu, ar kāju pirkstiem ierakdamās dziļāk to vēsajā matracī. Slinki apvēlos uz vēdera un atvēru acis deguna priekšā zem rasas smaguma noliekusies smilga klanījās rīta sveicienā. Pa izliekto stiebra tiltu man pretī tipināja melnpunktota mārīte. Uzpūtu dvašu, kukainītis ciešāk satvēra smilgu ar kājiņām un sastinga.
- Labrīt, klusi nočukstēju mazajam meža iemītniekam.
- Labrīt, atsaucās samiegojusies balss man līdzās. Paslējos uz elkoņiem un pavēros sānis, aizliekot izspūrušās matu cirtas aiz auss. Turpat sūnās, izstiepies visā augumā, gulēja Harijs pinkains, netīrās, saplēstās drēbēs, bet laimīgi smaidīgs.
Steidzīgi pavēros lejup uz sevi, lai pārliecinātos, ka ari manas drēbes ir vietā. Tās bija tikpat dubļainas un zāles traipiem klātas.
- Kā jūties? vilkacis plaši nožāvājās, nodemonstrējot baltu zobu rindu un, pastiepis pretī lielo plaukstu, novietoja to man starp lāpstiņām, viegli pakasot.
Es labsajūtā notrīsēju, un piepeši rīkles dziļumā ietrīsējās klusa, murrājoša skaņa.
- Opā! pārsteigumā iesaucos un aizsedzu muti ar rokām. Harijs nosmējās par manu mulsumu, bet roku neatrāva, pavirzot to vien augstāk pie sprandas. Tas gan nebija patīkami, un es pavēlos sānis, ārpus viņa tvēriena. Viņš atkal nožāvājās un sakrustoja rokas zem pakauša.
- Kur mēs esam? ar nelielām grūtībām pieslējos sēdus (savāds stīvums bija iemeties kaulos) un palūkojos apkārt. Mūs ieskāva augstas priedes un melleņu mētras. Es nepazinu vietu no iepriekšējās reizes, kad biju devusies skrējienā pa Mežmaļus ieskaujošo mežu.
- Mežā, Harijs neskaidri nomurmināja, un izskatījās, ka viņš grasās atkal laisties miegā.
- Hei! iebakstīju viņam ar kāju. Neguli! Protams, mežā, bet kur? Pie Mežmaļiem?
Vilkacis kaut ko noburkšķēja, bet tad ar bēdīgu nopūtu paslējās uz elkoņiem un veltīja man niknu skatienu.
- Varbūt varam vēl nedaudz nosnausties? Tagad ir tikai kādi seši no rīta.
- Kapā izgulēsies, nedomāju likties mierā. Kā mēs te nokļuvām?
- Mēs gājām skriet. Harijs samierinājās ar likteni un tagad, žāvādamies un galvu purinādams, slējās augšā.
- Un? Hari, es neko neatceros! Mēs sēdējām istabā, Mežmaļos, tad man kļuva slikti un es atslēdzos. Viss! Pārējais ir tumša bilde. Tu vari sakarīgi pastāstīt, kas notika? sāku kļūt dusmīga. Varbūt viņam tā bija ierasta lieta aiziet gulēt vienā vietā un pamosties citā, bet man tas bija kaut kas jauns un, godīgi sakot, biedējošs!
Tikko biju beigusi dusmīgo tirādi, kad liela ēna aizsedza uzlecošo sauli un nogāza mani atpakaļ sūnās. Ar vienu neticami ātru un plūstošu kustību Harijs bija pielēcis kājās un uzklupis man kā īstens vilks.
- Kas tad mums te tā īgņojas? viņš, savilcis lūpas tūtiņā, runāja maza bērna balstiņā un valstīja mani, ar savu smago augumu spiezdams dziļāk mīkstajā zemes klājumā. Kas tad mums te tāds neapmierināts un burkšķīgs?
- Harij! gluži aizelsusies iesaucos, cenšoties atbrīvoties un nogrūst viņu nost. Harij, es nejokoju! Tūlīt pat izstāsti, kas vakar bija!
- Kāds dusmīgs kaķītis! Šņāc un sprauslā, spalvu sabozis, viņš nelikās dzirdam draudus un turpināja ņurcīt mani kā mazu dzīvnieciņu. Ar nožēlu sapratu, ka īsti pretoties nespēju pārspēks bija vilkača pusē.
- Sasodīts! izgrūdu caur zobiem, mēģinot izlocīties un parāpot nostāk. Harijs satvēra mani aiz augšdelma un atbīdīja sākotnējā izejas pozīcijā zem sava karstā, smagā auguma.
- Vai tad tu nezini, ka kaķa lāsti debesis nekāpj? viņš nosmējās man pie auss un rotaļīgi noklabināja zobus.
- Pietiek! pārgāju pie nākamā ieroča žēlabām. Savādi, bet tās iedarbojās labāk nekā draudi. Harijs pierima, bet neatlaida mani. Atbalstījies uz elkoņiem, viņš slējās virs manis, dvesdams karstumu un asu meža aromātu.
- Ko tu gribi zināt? viņš pieliecās un noskūpstīja manu uzaci.
- Visu! No paša sākuma!
- Khm… sākumā bija Lielais Sprādziens, pēc tam amēbām izauga rociņas…
- Harij!
- Labi, labi, viņš piekrita un atlaidās sūnās līdzās man, vienu roku atstādams smagnēji dusam uz mana vēdera. Tā nepatīkami spieda, tāpēc pavirzīju to nedaudz augstāk, atbalstot pret ribām.
- Tātad kas notika vakar? Vakar es kopā ar vienu mazu, smuku kaķīti devos pastaigā pa mežu. Izskraidījāmies, izplosījāmies… tev laikam bija slinkums iet atpakaļ, un tu iekārtojies te uz guļu. Negribēju tevi atstāt vienu pašu, tāpēc nācās likties blakus.
- Es tiešām esmu kaķis? novaidējos un aizsedzu seju ar rokām.
- Beidz! Nav nemaz tik traki. Tāds elegants dzīvnieciņš. Harija mierināšanas taktika bija nepareizi izvēlēta. Viņa vārdi nelika man justies labāk.
- Un ko es darīju? Nu, vismaz adekvāti uzvedos?
Tas Harijā izraisīja jaunu smieklu lēkmi.
- Tev tie jautājumi…! Nezinu, vai tas ir adekvāti, bet viens ir skaidrs tev ļoti patīk kāpelēt pa kokiem. Vienubrīd baidījos, ka netiksi lejā…
Šausmās novaidējos tas bija gluži kā pārķert mēru klubā. Sadzerties un pazaudēt filmu. Neko no Harija sacītā nespēju atsaukt atmiņā.
- Tu neuztraucies, vilkacis pareizi saprata manu pārdzīvojumu iemeslu. Ar laiku kļūs labāk. Sākumā būs tādi kā uzplaiksnījumi, kā kaut kas sapnī redzēts. Pēc tam jau tu atcerēsies visu. Bet pie tā ari būs jāpierod.
- Kas ir ar drēbēm?
- Kas ir ar tām? Harijs neuztvēra manu domu gaitu.
- Man mugurā ir tās pašas drēbes, kas bija vakar vakarā.
- Protams! Ko tad tu domāji? Filmas esi saskatījusies? Cilvēks-zvērs ar saviem muskuļiem saplēš apģērbu un pliks skraida pa mežu? vilkacis uzspēlēti savilka uzacis un draudīgi ierūcās. Mirkli apdomājos un tad apstiprinoši paraustīju plecus. Jā, es tiešām tā uzskatīju.
- Muļķības. Harijs nicīgi nosprauslājās. Viss, kas ir tev mugurā, pārvēršas kopā ar tevi. Kā tas darbojas, neprasi. Bet katrā ziņā uz pilnmēnesi labāk nevilkt jaunos džinsus vai mīļāko T kreklu. Būs lupatās.