Mans vēders piekrītoši nokurkstējās.
- Ēst gribas? vilkacis konstatēja faktu. Tad laikam jādodas uz mājas pusi.
- Pagaidi, satvēru viņa augšdelmu, neļaujot piecelties.
- Dod man laiku. Paguļam vēl nedaudz.
Viņš saprotoši novlpsnāja un atlaidās atpakaļ sūnās. Es pievirzījos tuvāk un piespiedu seju viņa krūtežai. Harija T krekls bija gluži slapjš, tāpat kā manējais.
- No kurienes tas mitrums?
- Pēc maiņas tā parasti ir. Nezinu, neprasi, viņš īsi atbildēja un ciešāk apskāva mani. Auksti nav?
- Nē! Tu esi tik karsts kā radiators, apviju rokas apkārt Harija muskuļotajam torsam, cenšoties piekļauties pēc iespējas tuvāk. Jūtot viņa saspringumu, mans augums acumirklī atsaucās. Negribējās ticēt, ka arī tagad es saņemšu kurvīti
- pēc kopīgi pavadītas nakts mežā, pēc negaidītās atzīšanās jūras krastā, pēc visa, kas pēdējās dienās pārdzīvots.
- Klau, labāk tomēr iesim. Ja nu Uldis sāk uztraukties un sūta kādu mūs meklēt? Harijs atvirzīja mani nost un sāka slieties kājās.
Tas bija kaut kas neticams! Man aiz pārsteiguma un dusmām aizrāvās elpa. Vai nu tas vīrietis bija vienkārši stulbs, vai ari viņam bija kādas nopietnas problēmas. Cik nu biju novērojusi, otrais variants atkrita. Līdz ar to secinājums bija viens!
- Harij, pagaidi! Pielēcu kājās līdz ar viņu un, satvērusi aiz elkoņa, pagriezu ar seju pret sevi. Tu vari paskaidrot, kas notiek? Jūtu, ka tu gribi. Tikpat ļoti, cik es, ja pat ne vairāk. Bet tajā pašā laikā… Kas par problēmu? Ļauj minēt: tu esi kristietis un līdz kāzām ni-un-ni?
- Leo, Harijs samiernieciski iesāka, bet mans sašutums sita augstu vilni, un es neļāvu viņam turpināt.
- Tikai nevajag man stāstīt pasakas! Esmu liela meitene, gan jau taisnību sagremošu.
Viņa žoklis krampjaini nokustējās, bet skatienā uzliesmoja kaut kas draudīgs, neizprotams. Harijs dusmīgi pavērās manī un, iespiedis rokas sānos, aizgriezās prom. Klusums starp mums pieauga, un ar katru aizritošo sekundi pieauga arī mans aizvainojums un pazemojums. Viņš lika man justies kā uzbāzīgai, gribošai skuķei.
- Zini, es pati atradīšu ceļu uz Mežmaļiem, beidzot neizturēju un pagriezos uz promiešanu. Harijs pat necentās mani aizkavēt.
Tā kā līdz Ulda mājām biju braukusi Harija šikajā transportlīdzeklī, tad, pateicoties savai lepnībai un karstgalvībai, atpakaļceļu nācās meklēt pašai. Šī bija otrā reize manā mūžā, kad stāvēju ceļa malā ar lūdzoši izstieptu īkšķi. Labais samarietis uzradās pēc pusstundas sagrabējušā Passat, kura aizmugurējo sēdekli man nācās dalīt ar dažādu stādu smilšainajām kastēm. Rīgā ierados ap pusdienas laiku gluži netīra, samiegojusies un nikna kā lapsene. Laimīgas sagadīšanās dēļ man bija izdevies izvairīties no tikšanās ar kādu no vilkaču apvienības, kad devos prom no Ulda Erdberga lauku īpašuma. Man tanī bridi vismazāk gribējās kādam kaut ko stāstīt vai paskaidrot. Iznākusi uz lielceļa, es biju nekavējoties izdzēsusi no telefona atmiņas Harija numuru. Šim attiecībām bija pielikts trekns punkts. Tam džekam bija savi putni bēniņos, bet es negrasījos gaidīt, kamēr viņš tiek ar tiem galā.
Pārradusies mājās, ielīdu dušā un ar baudu noskaloju meža dubļus un nepatīkamās atmiņas par sarunu ar Hariju. Tā gan diez vai skaitījās saruna es brēcu, un viņš klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.
Ietērpusies pašā izstaipltākajā, vecākajā T kreklā (nenosakāmas krāsas lupatiņa ar daudziem caurumiem no biežās mazgāšanas), ķēros pie nākamās vajadzibas apmierināšanas. Vēders kurkstēja tik skaļi, ka vairs pat nedzirdēju savas domas. Zināju, ka līdz ar izsalkuma apmierināšanu pierims arī dusmas. Pēdējā laikā mans garastāvoklis bija ļoti atkarīgs no sāta pakāpes. Sacepuši uz pannas vistas filejas ar svaigu baziliku un kaltētiem tomātiem, vēl nikni burkšķot zem deguna, ar šķīvi rokās sabruku dīvānā televizora priekšā. Šodien man vēl bija atvaļinājuma diena, kuru grasījos pavadīt mierā un klusumā.
Tikko biju iebāzusi mutē pirmos maigi smaržojošos gaļas gabaliņus, kad iezvanījās telefons. Zvanītājs bija nezināms, un es mirkli vilcinājos, baidīdamās, ka tas varētu izrādīties Harijs. Viņš patlaban bija pēdējais cilvēks uz planētas Zeme, ar kuru vēlējos runāt.
- Hallo? piesardzīgi teicu klausulē, cenšoties ātrāk sakošļāt vistas kumosiņu.
- Leonīda? atsaucās nepazīstama vīrieša balss. Te zvana Rego Zvērs. Ceru, ka netraucēju.
Mans bioloģiskais procesors drudžaini centās piemeklēt vārdam seju.
- Rego? No apvienības? drošības labad pārjautāju.
-Jā, tas pats vien būs, zvanītājs izklausījās atvieglots,
kad pazinu viņu. Rego Zvērs un es vienmēr biju sūkstījusies par tēva humora izjūtu attiecībā uz vārda došanu! Rego vecākus varēja apsūdzēt vardarbībā pret bērniem!
- Piedod, ja traucēju, niknais rudmatis negaidīti nedroši stostījās otrā vada galā. Es tikai gribēju pārliecināties, ka ar tevi viss kārtībā. Tu jau mājās?
-Jā, man viss ir OK! Esmu mājās, slēpjot pārsteigumu, apliecināju.
- Uldis uztraucās, kad Harijs no rīta atgriezās viens un neko negribēja paskaidrot. Jūs laikam sastrīdējāties?
No šiem jautājumiem biju cerējusi izvairīties.
- Ne gluži, nekonkrēti atbildēju. Man jau agri no rīta bija jābūt Rīgā. Tāpēc aizskrēju neatvadījusies.
- Bet citādi… Rego saminstinājās. Viss kārtībā? Es domāju…
-Jā, viss ir kārtībā! steidzīgi pārtraucu viņu pusvārdā. Es lieliski pavadīju laiku. Nodod, lūdzu, Uldim manu pateicību par to, ka viņš atļāva jums pievienoties. Tā bija vērtīga pieredze!
Otrā galā iestājās klusums. Laikam Zvēra kungs nebija īsti noticējis, bet, uztvēris manu nevēlēšanos izplūst detaļās, neturpināja iztaujāšanu.
- Labi, tad līdz citai reizei, Rego noteica un, nesagaidījis manu atbildi, nolika klausuli.
Pēc vēlīnajām brokastīm nolēmu, ka pietiks staigāt kā kaķim ap karstu putras katlu un beidzot būs jāķeras tam bullītim pie ragiem. Ieslēgusi datoru, iegāju globālajā tīmeklī, uz mirkli cīnoties ar gandrīz nepārvaramu vēlmi pārbaudīt savu e-pastu, ieiet Facebook sociālajā komunikatorā vai vismaz aplūkot, ko šodien piedāvā kāds no daudzajiem atlaižu portāliem. Tā vietā Google meklētājā ierakstīju atslēgvārdu vilkacis un, uz pussekundi aizturējusi elpu kā pirms lēciena aukstā ūdenī, nospiedu enter. Mans lēnais interneta pieslēgums pāris sekunžu apdomājās, pirms izmeta neskaitāmas lapas ar meklēšanas rezultātiem. Tur bija viss sākot no folkloras lapām un referātiem un beidzot ar forumiem, kuros cilvēki cits par citu slikti izrunājās. Es blenzu uz šo informācijas gūzmu un sapratu, ka vēl pagaidām neesmu morāli gatava pieblīvēt savu prātu ar visu šo drazu, bet izfiltrēt un atstāt tikai tīrradņus šodien man nebija spēka.
Tā vietā nolēmu nedaudz nosnausties kādas minūtes sešsimts. Piedzīvojumiem pārpilnā nakts un dusmu apzīmogotais brauciens līdz Rīgai bija izsmēlis manus spēkus. Rezultātā nogulēju līdz septiņiem vakarā pamodos saņurcīta un ar sārtu spilvena atstātu nospiedumu uz vaiga. Mani pamodināja sen nedzirdētas skaņas un nejustas smaržas pa palodzes skārdu jautri dancoja resnas lietus lāses, izmērcējot un atvēsinot saules nokaitētos mūrus un pilsētas asfaltu. Pa atvērto logu ieplūda smaržīgs un mitrs gaiss, un es dziļi ieelpoju, atvērdama aizlipušos plakstus. Istabā bija neierasti tumšs, biezajiem lietus mākoņiem aizvākojot debesis. Tālumā ducināja pērkons, un ik pa laikam griestus izgaismoja zibens uzplaiksnījums. Vējš pluinīja aizkarus, bet es nesteidzos liegt tam ieeju, izbaudot ēnu spēli uz guļamistabas sienas.