Tīksmi izstaipījos platajā gultā, ar roku nejauši notraucot zemē grāmatu, kas jau labu laiku kūkoja uz naktsskapīša.
To vienā apmeklējuma reizē man bija atstājusi Laimas kundze. Ieteica palasīt, bet līdz šim nebija radusies izdevība darbs, pārmaiņas, Harijs… tas viss bija okupējis lielu daļu manas ikdienas. Šodien bija tā retā reize, kad no iepriekš minētās trijotnes bija palicis tikai viens apstāklis, un tas brēktin brēca, lai taču beidzot paņemu rokās šo tipogrāfijas izdevumu, iesietu zaļos vākos un rotātu ar zeltainu piecstaru zvaigzni. Kad šamane iespieda man rokās grāmatu, es biju aizdomīgi aplūkojusi šo simbolu. Pamanījusi manu skatienu, kundzīte toreiz paskaidroja, ka piecstaru zvaigzne aplīti nav nekāds sātanistu ģerbonis, bet gan aizsardzības zīme, kas simbolizē piecus pasaules elementus ūdeni, zemi, gaisu, uguni un garu. Pēdējo es nesapratu, bet nesāku izprašņāt, klusībā nospriežot, ka šim izdevumam tik un tā būs lemts tikai putekļu krājēja liktenis. Nu, vismaz manā mājā.
Un tagad šis zinātniski literārais makulatūras gabals ar lielu blīkšķi aiztraucās pretī grīdai, pa ceļam saceļot nelielu putekļu vētru. Pārkāros pāri gultas malai un iecēlu to atpakaļ saulītē, ko šoreiz tēloja galda lampa. Mākoņi aiz loga bija tik ļoti sabiezējuši, ka bez mākslīgā apgaismojuma lasīt nebija iespējams.
Atšķīru vienu no pirmajām lappusēm, kur bija redzams satura rādītājs. Nodaļu nosaukumi man neko neizteica un pat nedaudz biedēja: "Kas ir vikānisms?" (patiesi kas tas ir? Nosaukums it kā dzirdēts…). "Vikānisma pamatnostādnes un ētika". "Meditācija un transs". "Maģiskie priekšmeti un to pielietojums". "Pirmie soļi maģijā". "Maģija un mēness fāzes". "Maģiskie dzīvnieki"…
Pēdējie divi nosaukumi piesaistīja manu uzmanību. Atslēgvārdi mēness fāzes un dzīvnieki. Jau vairs neatcerējos, kādus norādījumus bija sniegusi Laimas kundze, rosinot palasīt grāmatu, bet pieļāvu, ka tie bija saistīti tieši ar šīm divām nodaļām.
Nolēmu sākt ar mēness fāzēm man bija neatbildēti jautājumi, un cerēju rast šeit atbildes. Nodaļas ievadā bija garš, sarežģīts teksts par sievietes un Mēness saikni, menstruālo ciklu, smadzeņu labo puslodi un mēnessērdzību. Atri pārlaidusi skatienu tekstam, es ķēros pie mēness fāžu detalizēta apraksta. Tomēr šeit mani sagaidīja vilšanās autore neiedziļinājās procesos vai to aprakstos, vien fakta līmenī konstatējot, ka pilnmēness ir labvēlīgs visa veida rituāliem un burvestībām, jo tiek aktivizētas visas dabā pieejamās maģijas formas, augošs mēness piemērots burvestībām, kas paredzētas situācijas uzlabošanai (naudas lietas, karjera utt.), dilstošs mēness negatīvu ietekmju mazināšanai (slimības, problēmas utt.), bet jauns mēness jaunu projektu uzsākšanai un pārmaiņām dzīvē. Atsevišķi autore bija nodalījusi laiku pirms jauna mēness tukšo laiku, trīs dienas, kad debesis ir tumšas. Šis periods esot labvēlīgs melnajai, iznīcinošajai maģijai, kuras veikšanai nepieciešams piesaistīt negatīvo enerģiju. Tas esot iznīcības un zudības laiks.
Rakstītais atsauca atmiņā tukšiniekā piedzīvoto baiso vientulības un pamestības sajūtu, mirkli, kad likās, ka miršu, sadalīšos pa molekulām un izšķīdīšu nebūtībā. Nepatikā noskurinājos un, lai aizgaiņātu neomulīgās sajūtas, pāršķīru nākamo nodaļu, kurā cerēju izlasīt ko noderīgu par maģiskajiem dzīvniekiem. Autore sāka izklāstu ar kukaiņiem, pārejot uz lielākiem siltasiņu radījumiem. Nepacietīgi aizšķīru āpša, zaķa un sikspārņa aprakstu, meklējot sevi interesējošo kaķi. Pārējie dzīvnieciņi autores skatījumā bija pelnījuši vien puslapu garu tekstu, bet svītraini bija izrādījušies divu lapu cienīgi. Šeit atradu pastāstus par to, kā viduslaikos, kad aktīvi tika medītas raganas, ari mazie, pūkainie draudziņi bija dabūjuši ciest tos dedzināja uz sārta, meta upē, badināja. Un šis visas mocibas tiem bija jāpacieš cilvēku tumsonības dēļ tie tika uzskatiti par dvēseli rijošiem monstriem, velna sabiedrotajiem, raganu izpalīgiem. Bet patiesība nebija ne uz pusi tik baisa kaķi ir īpaši, pateicoties to spējai redzēt astrālo pasauli (mirušo dvēseles, dabas garus un citas būtnes), kā arī prasmei lasīt saimnieka domas. Stāsts par kaķa deviņām dzīvībām neesot pārspīlējums, bet gan Zemes Mātes dāvana uzticīgajiem kalpiem par labu darbu. Turklāt tas esot ļoti noderīgi, ņemot vērā to, kādām grūtībām kaķi tiekot pakļauti cilvēku nezināšanas dēļ.
Blenzu rakstītajā un nesapratu, ko man tagad darīt raudāt vai smieties. Racionālais Es brēca, ka tas ir slima prāta fantāzijas lidojums, savukārt praktiskais Es iebilda, ka, ņemot vērā pēdējā mēneša laikā piedzīvoto, manai attieksmei jābūt krietni vien pielaidīgākai. Uz to racionālais iebilda, ka nekas tāds jau ar mani nemaz nebija noticis. Kā gan varu būt pārliecināta, ka mani tiešām kaut kas ir mainījies, ja nespēju neko no notikušā atcerēties. Kā lai zinu, ka tā ir taisnība, ja neesmu redzējusi neapgāžamus pierādījumus? Saplēstas, netīras drēbes, gaumes maiņa pārtikas izvēlē un karstuma viļņi nevarēja kalpot par tādiem. Tam visam varēja piemeklēt skaidrojumus. Un tad piepeši mani ierunājās trešais Es, par kura esamību līdz šim pat nebiju nojautusi. Skaidrības labad to varētu nosaukt par maģisko Es. Un šim bija viedoklis: jo ilgāk turpināšu noliegt ar mani notiekošo, jo lielākās problēmās sevi iegrūdišu.
īpaši spožs zibens uzplaiksnījums iztrūcināja mani no pārdomām. Istabā bija gluži vēss, un manas pēdas bija nosalušas. Ar plaukstas virspusi noslaucījusi miklo degunu, nolēmu atļaut sev nelielu atelpu un pagatavot karstu tēju. Pieslējusies no gultas, piegāju pie loga, lai to aizvērtu, pirms tam pārlaižot skatienu tukšajam, pielijušajam pagalmam. Pie mājas stūra pamanīju trīs zemas, tumšas ēnas. Blīvais lietus aizkars neļāva labāk saskatīt, tomēr biju pārliecināta, ka tie bija lieli suņi, kas likās uzmanīgi vērojam ēku. Samiedzu acis, cenšoties izurbties cauri ūdens segai.
Spalgs telefona zvans iztraucēja mani, liekot sarauties nepatīkamā pārsteigumā. Pievērusi logu un aizvilkusi priekšā aizkarus, pacēlu klausuli.
- Leo? Tas bija Harijs aizelsies un aizsmacis. Fonā bija dzirdama lietus šalkoņa.
- Ko tu gribi? vēsi atcirtu. Nebiju gaidījusi dzirdēt viņu tik drīz.
- Vari nonākt lejā? Kaut kas ir atgadījies… Mums jāaprunājas, viņš izklausījās uzstājīgs un nopietns. Mirkli vilcinājos, tomēr nez kāpēc biju pārliecināta, ka šoreiz runa nav par mūsu neesošajām attiecībām.
- Tagad?
-Jā, es gaidu tevi pie kāpņu telpas, viņš aprauti atbildēja un nolika klausuli.
Uzvilkusi šortus un plecos uzmetusi džinsu jaku, devos lejā pa tumšajām, neapgaismotajām kāpnēm. Neviens no kaimiņiem nebija vīžojis ieslēgt gaismu.
Caur ārdurvju rūtoto stiklu manīju melnu siluetu. Tas bija Harijs bez lietussarga un gluži izmircis. Slapjie mati ieskāva viņa galvaskausu kā tumša ķivere.
- Kas noticis? pavēru durvis, aicinot ienākt. Viņš bažīgi paraudzījās pār plecu uz mājas stūra pusi un noraidoši papurināja galvu, izvēlēdamies palikt ārā. Tagad bija viegli noticēt, ka šis staltais vīrietis patiesībā ir vilks, viņa saspringums bija gluži vai taustāms un gaiss ap viņu likās elektrizēts un virmojošs. Uzmetis kūkumu un pieliecis galvu, Harijs mīņājās lietū kā nepacietīgs zvērs.
- Uldis ir miris, viņš nikni izgrūda caur zobiem, uzmezdams man drūmu skatienu no savilkto uzacu tiltapakšas.
- Ko? Mans šoks bija neaprakstāms. Kas notika?
- Viņš esot noslīcis. Peldbaseinā. Harijs atglauda no pieres matus, bet ūdens šaltis no augšas tos nogludināja atpakaļ