Tur es pavisam netraucēti pavadīju nākamās piecas stundas, līdz no svētlaimīgās aizmirstības mani izrāva spalgs telefona zvans.
- Jā, nočerkstēju trubiņā, turot acis cieši aizvērtas, nevēlēdamās vēl atvadīties no sapņu pasaules. Telefona atrašanai biju izmantojusi tikai dzirdi un tausti.
- Čau! Kā jūties? Mārdža izklausījās nedaudz norūpējusies. Vai tu Filipam jau zvanīji par tām potēšanas pasēm?
- Nē, nebija vajadzības. Viņš vakar jau atsūtīja uz e-pastu kopijas. Viss OK.
- Kā roka?
-Sāp.
- Tu vēl guli? Margarita izklausījās neticīgi pārsteigta. Viņa, visticamāk, jau bija paspējusi noskriet desmit kilometrus, veikt jogas vingrojumu kompleksu un brokastīs uzcept pankūkas mīlošajam vīram un trīsgadīgajam dēlēnam.
- Jā, iedomājies, es vēl guļu, nikni izgrūdu caur zobiem. Tu kaut ko gribēji?
- Jā, aprunāties… bet laikam pagaidām tu neesi runājama.
-Nē.
- Labi, ieej dušā, paēd un tad piezvani.
- Kaut kas noticis? bet mans jautājums izskanēja jau pīkstošā telefonā. Mārdža bija nolikusi klausuli. Garas atvadas nebija viņai raksturīgas.
Nolamājos, bet ne pārāk skaļi un aizrautīgi. Tam man nepietika spēka.
Tomēr solījums atzvanīt lika atvērt acis un sāpīgi konstatēt, ka jau atkal esmu aizgājusi gulēt ar visām kontaktlēcām, un tagad tās berza manus redzokļus ar maniakālu smilšpapīru dedzību. Sameklējusi uz naktsgaldiņa lēcu konteineru, nomainīju tās pret vecajām labajām brillēm, kuras nēsāju tikai ārkārtas gadījumā. Redze man bija švaka, līdz ar to briļļu stikli biezumā varēja sacensties ar pudeļu dibeniem. Man brilles riebās, bet draudzenes atzina, ka tās manam koptēlam piešķirot zināmu šarmu.
Duša tiešām nāca par labu tā atdeva ne vien spriestspēju, bet arī dzīvotgribu. Jau divi ieguvumi šorīt.
Protams, otru uzdevumu izpildīt man neizdevās ledusskapis bija tukšs kā izslaucīts. Tajā vientuļi nīka apkaltis siera gabaliņš un pustukša ievārījuma burka. Tas varēja nozīmēt tikai vienu brokastis ārpus mājas.
Uzstiepu kājās džinsu šortus, pārmaucu pār galvu zaļu T kreklu ar uzrakstu Green Peace un simpātisku lapsiņas attēlu, lai gan šorīt, pateicoties sāpošajai rokai, tas vairs nelikās tik mīlīgs, iemaucu pēdas iešļūcenēs, saņēmu vēl mitros matus zirgastē un pirms došanās laukā uzsēdināju uz deguna saulesbrilles. Biju gatava tikties ar ārpasauli.
Mans galamērķis bija neliela beķereja dažu soļu attālumā no dzīvokļa. Tur no rītiem varēja iegādāties karstus, tikko ceptus kruasānus un smaržīgu kafiju. Neesmu pārliecināta, bet bija aizdomas, ka tieši to ārstēšanas rekomendācijās bija ierakstījusi apaļīgā, laipnā medmāsa no traumām.
Beķereja izrādījās pustukša, jo katrs sevi cienošs rīdzinieks saulainus, karstus vasaras rītus centās pavadīt pēc iespējas tālāk no pašas galvenākās pilsētas valsti. Tikai tādi naktsputni kā es vadīja ritu pītajos salmu krēslos pie nelielajiem, apaļajiem galdiņiem, bezdomlgi blenžot tālumā un baudot karsto, smaržīgo dzērienu. Saule spīdēja iekšā caur lielajiem logiem, liekot man labsajūtā murrāt kā kaķim.
- Par ko tu gribēji runāt? teicu klausulē, tikko Margarita bija atbildējusi manam zvanam.
- Tu izklausies jau krietni labāk, draudzene konstatēja. Esi mājās?
- Nē, sēžu pie Salmiņa.
- Es tūlīt piebraukšu. Tava mašīna ir pie manis.
Un jau atkal īsi, satraukti pīkstieni klausulē. Mani nepriecēja iespēja satikt Mārdžu, jo vēl nejutos spējīga uzklausīt mundrus, dzīvesprieka pārpilnus pārmetumus vai dalīties savās izjūtās par vakardienas notikumiem.
Līdz ar pēdējo kafijas malku Mārdža bija klāt. Aiz loga ielas malā strauji nobremzēja mans sarkanais Mini, un no tā iztrausās baltā, vasarīgā kleitā tērptā draudzene ar McDonald's saldējuma kokteili rokās. Apsvēru iespēju viņai izstāstīt mana auto lietošanas pamatnoteikumus nekādas straujas bremzēšanas, nekādu asu līkumu un atvērtu ēdiena vai dzēriena paku salonā. Tomēr pēdējā bridi pārdomāju. Viņa vakar man krietni izlīdzēja. Likās negodīgi tagad sūkstīties par sīkumiem.
- Čau! viņa pieliecās, lai uzspiestu skūpstu man uz vaiga, un es nevilšus sarāvos. Man nepatīk pieskārieni un jūtu izpausmes. Margarita to labi zināja, tāpēc ne aci nenomirkšķināja, ievērojot manu īgno sejas izteiksmi.
- Pati čau, man šodien prāts nenesās uz draudzīgu papļāpāšanu. Dullums galvā bija izklīdis, dunošās paģiru sāpes pagaisušas, bet roka vēl joprojām netīkami pulsēja.
- Tu jau kafiju izdzēri? draudzene palūkojās uz tukšajiem traukiem. Gribi otru?
- Par ļaunu nenāks, zem deguna noburkšķēju, paredzot, ka Margarita, labā dvēsele, visticamāk, izmaksās.
Kad man priekšā atkal smaržoja liela krūze melnas kafijas bez cukura (jo tieši tādu es to dzeru rūgtu un karstu), pamazām sāku saskatīt Mārdžas negaidītā apciemojuma gaišo pusi.
- Par ko tu gribēji runāt? malks karstā dzēriena nolija lejup kuņģī kā krietna zāļu deva, un es sāku justies jau labāk.
- Kā jūtas tava roka? Mārdža atbildēja ar pretjautājumu.
- Sāp, paraustīju plecus. Kā gan citādi varēja justies ekstremitāte pēc savvaļas dzīvnieka uzbrukuma?
- Tu apsēju nomainīji?
- Nē, un cik es sapratu pa telefonu, tu atbrauci, lai runātu ne jau par manu roku. Un, starp citu, ko tu dari Rīgā? Vai tad jūs negrasījāties braukt uz Saulkrastiem?
Kopš Margaritas vīrs bija iegādājies nelielu vasaras mājiņu pie jūras, Vējoņu ģimene tur pazuda katru nedēļas nogali, kad vien aiz loga spīdēja saule vai laiks bija daudzmaz ciešams.
- Rihards ar puiku ir Saulcīšos, bet man šodien ir jāstrādā. Olga palūdza, lai novadu pēcpusdienas nodarbību viņas vietā. Viņai māsa precas un, nu, tu jau saproti… Margarita parasti izvairījās no darba sestdienās un svētdienās. Lai arī par to maksāja labāk, tomēr ar ģimeni pavadītais laiks naudas izteiksmē nebija novērtējams.
- Skaidrs. Nu, bet par ko tu gribēji runāt?
- Atceries, vakar Filipa ballītē tu runājies ar tādu apaļīgu rudmati? Viņai bija gari, čirkaini mati.
- Tērpta sari? precizēju, jo nebiju pārliecināta, vai saprotu Mārdžu pareizi, niknu skatienu pārmīšana nav gluži tas pats, kas saruna.
-Jā, tērpta sari.
- Kas ir ar viņu? ķēros vērsim pie ragiem, jo neciešu šādu uzmanīgu mīņāšanos uz vietas.
- Atceries, es tev stāstīju par kādu latviešu šamani, kas palīdz atrast savu totēmisko dzīvnieku un doties astrālajā ceļojumā? Redzi, vakardienas rudmate ir tā pati šamane Laima Zvaigzne-Klints.
- Tas ir vārds vai vietas koordinātas?
- Leo! Mārdža sašutusi iesaucās un nolauza krietnu kumosu no mana otrā kruasāna. Vispār jau viņa miltu izstrādājumus neēd…
- Piedod, steidzīgi piekāpos, nejuzdamās pietiekami mundri, lai turpinātu ķircināt draudzeni. Kas tad ir ar to Klinšaino Zvaigzni?
- Laima Zvaigzne-Klints, Mārdža mani pārlaboja. Ja tu pirms tam neklausījies, tad atkārtošu vēlreiz tā ir šamane, pie kuras vēlos aiziet parunāt par manu totēmisko dzīvnieku.
- Un ko tu no manis gribi? Saruna sāka nogurdināt. Es vēlējos ātrāk atgriezties savā omulīgajā dzīvoklītī, ierušināties segā uz dīvāna un kārtīgi nosnausties.