Выбрать главу

-    Ar tevi viss kārtībā? viņa balss skanēja pilna mai­guma un rūpju, liekot man pakrūtē iekutēties.

-Jā. Tev?

-    Vairāk vai mazāk, Harijs izklausījās sadrūmis un bažīgs. Šovakar ir Rings. Es gribētu, lai tu atnāc. Man noderētu tavs atbalsts.

-   Jau šovakar? Ko tik ātri? Es domāju, ka uz nedēļas nogali…

-Jautājums ir steidzams. Tas jārisina pēc iespējas ātrāk, lai bars neciestu no šķelšanās. Jo drīzāk tiks izvēlēts jauns barvedis, jo drīzāk atjaunosies kārtība. Šobrīd tas ir ļoti svarigi, Harijs paskaidroja.

-    Tu kausies ar Rego? izklausījās muļķīgi un bērniš­ķīgi, bet es nezināju citu formulējumu.

-    Jā, ja vien viņš pats neatsauks savu kandidatūru, vilkača balsi bija dzirdama nolemtība.

-   Labi, es atbraukšu. Kur un cikos? Šis solījums prasīja kaudzi gribasspēka un divas kaudzes drosmes.

-     Bijušās Sarkanās Zvaigznes rūpnīcas teritorijā pie Gaisa tilta. Esi pirms divpadsmitiem.

-    Tur, kur kādreiz padomju laikos ražoja mopēdus? drošības labad precizēju.

-   Jā, tā ir īstā. Mašīnu atstāj pie tilta un nāc iekšā no dzelzceļa puses. Tur sētā būs izlauzts caurums.

-    Un kur tālāk? Kā es atradīšu?

-    Tur būs sagaidītāji. Viņi pateiks, kur jāiet tālāk.

-    Klau, es drīkstu paņemt līdzi draudzeni?

Mans jautājums vilkaci pārsteidza, un viņš nesteidzās ar atbildi.

-   Ja tu tā jutīsies drošāk, tad ņem, beidzot Harijs pie­krita. Man ir jāiet. Jāgatavojas vakaram.

-    Protams, neaizkavēšu tevi ilgāk. Līdz vakaram.

Nospiedu ar sarkano klausulīti apzīmēto taustiņu un

noliku telefonu uz galda. Tagad tikai atlika pārliecināt Vik­toriju par viņas klātbūtnes nepieciešamību.

-    Vilkačiem šovakar ir Rings. Harijs un Rego cīnīsies par barveža vietu, piesardzīgi iesāku, baidoties pacelt skatienu un uzreiz saņemt noraidījumu. Es tiku ielūgta piedalīties. Būtu jauki, ja tu nāktu līdzi… Protams, ja nevē­lies…

Viktorija pastiepās un satvēra manu plaukstu. Šis negai­dītais, intīmais žests mani patiesi pārsteidza.

Protams, iešu tev līdzi! Tā ir unikāla iespēja būt lieci­niecei vienam no senākajiem divdabju rituāliem. Negrasos to palaist vējā!

12

Rīgā iebraucām neilgi pirms divpadsmitiem. Debesis joprojām klāja biezi, draudīgi tumši mākoņi, bet lietus pa šo laiku bija tikai pieņēmies spēkā. Apkārtne tinās spocīgā, pelēkā tumsā, ūdens straumēm no gaisa aizsedzot arī ielu lampu izstaroto dzintaraino mirdzumu. Ielas bija tukšas, pa tām kuģoja vien naksnīgi taksisti, bet pa ietvēm klīda nelaimīgi suņu saimnieki, kuru lopiņu dabiskās vajadzības bija izdzinušas tos uz ielas tādā naktī. Pēc ilgstošajām lieta­vām termometra stabiņš bija noslīdējis uz pusi zemāk nekā iepriekšējā nedēļā, tagad sastingstot vien ap grādiem piec­padsmit. Pirms došanās laukā no mājas Viktorija piedāvāja man jaku, tomēr es atteicos termoregulācija bija viens no aspektiem, kas manī bija mainījies visvairāk. Aukstumu un karstumu vairs neizjutu tikpat stipri kā agrāk.

Atstājušas auto zem Gaisa tilta un apbruņojušās ar lie­tussargiem, devāmies meklēt ieeju pamestajā rūpnīcā. Izsis­tie, augstie logi, zibinādami atlikušo stiklu lausku zobus kā kārigi atvērtas, tumšas monstru rīkles, tiecās aprīt mūs, kad veltīgi centāmies apiet nelielo ezeru, kas bija izveido­jies aizsērējušas un pārplūdušas notekas dēļ.

Vajadzēja vilkt gumijniekus, Vika šķendējās, ar nolemtības pilnu skatienu, likdama kāju melnajā ūdeni, kur tā pazuda līdz pat potītei. Smalkās zamšādas sandales, pēc pasūtījuma šūtas Itālijā, tikko pievienojās nirēju klu­biņam. Atšķirībā no manis priekšniece nebija tērpusies šortos, tāpēc pirms divtūkstoš gadu vecā trika ar staigā­šanu pa ūdens virsu bija atlocījusi savus Prada džinsus līdz pat kaulainajiem ceļiem. Apaviem šādas opcijas diemžēl nebija.

-   Jā, tie noderētu gan, piebalsoju, peļķes aukstajam pieskārienam kutinot pēdu. Mana bēda bija salīdzinoši mazāka gumijas iešļūcenes sabojāt nevarēja. Bet sajūta, brienot pa eļļaino, netīro ūdeni, tik un tā bija nepatī­kama.

-   Jūs uz kurieni? klusa balss norūca kaut kur priekšā. Pie mājas stūra starp mūra sētu un dzelzceļu valdīja abso­lūta tumsa, kuru pastiprināja izgaismotais tilts virs galvas. Tomēr tas nebija šķērslis manai jaunajai redzei pie izdrupuša cauruma sienā saspringti dežurēja divi sagaidītāji augumā ražens vīrietis un smalcina sieviete.

-    Uz Vernisāžu, Vika nikni atcirta. Izstādi gribam apskatīt.

Tas samulsināja sargus, kas apmainījās ar neizpratnes pilniem skatieniem. Pa to laiku mēs jau bijām šķērsojušas melno ūdens klajumu un izkāpušas sausumā. Tagad tuvumā es pamanīju, cik ļoti biju kļūdījusies savā sākotnējā vērtē­jumā augumā raženākais sargs izrādījās dāma ar izteikti stūrainu seju un boksera degunu. Tērpusies visa melnā, viņa veiksmīgi noslēpa savas sievišķās formas, ja viņai tādas vien vispār bija. Smalkais un nervozais izrādījās kungs labākajos gados. Sirmie mati bija saņemti plānā peļastītē, bet kai­lais galvvidus tumsā balti mirdzēja. Ar pirkstu pabakstījis acenes augstāk pa plāno virsdeguni, onkulis mūs uzmanīgi nopētīja un tad skaļi ievilka gaisu caur degunu.

-   Ahā! Jūs laikam esat Leonīda? viņš atviegloti iesau­cās. Harijs mani pārjums brīdināja. Un tā būtu jūsu drau­dzene?

-Jā, viņa ir ar mani, piekrītoši pamāju Viktorijas vir­zienā. Kur tālāk?

-    Šeit, sieviete noducināja. Sekojiet man, es parā­dīšu. Nezinātājam te viegli apmaldīties.

Viņa pagriezās un veikli nozuda melnajā caurumā. Es vilcinoties palūkojos Vikā, kas iedrošinoši pastūma mani uz priekšu.

-   Uzmanīgi, šeit ir ļoti tumšs. Pieļauju, jūs neesat viena no mūsējām? apsardze vērsās pie Viktorijas, kad mēs izni­rām sienas otrā pusē. Jums noderētu kāds lukturītis. Grīda ir nelīdzena un pilna ar visādu drazu.

-    Par mani varat neuztraukties, Vika vēsi atbildēja. Es pati tikšu galā.

Vilkace paraustīja plecus un ātriem soļiem devās dziļāk ēkā. Caur augstajiem logiem ieplūda vāja gaisma no ielas lampām, izgaismojot pamatu zem kājām. Zeme bija klāta ar apmetuma gabaliem, izlietotiem iesaiņojumiem un stikla lauskām. Manām acīm gaismas bija pietiekami, lai es ātri un salīdzinoši viegli spētu sekot mūsu pavadonei. Vikai gāja nedaudz sarežģītāk. Pāris reižu priekšnieces kurpju purn­gals aizķērās aiz armatūras vai kāda pusķieģeļa, liekot zaudēt līdzsvaru, šķendēties senkrievu valodā un meklēt atbalstu pie mana elkoņa. Viņas garie, asie nagi sāpīgi skrā­pēja, bet es pacietu bez vārda runas. Galu galā mēs šeit atradāmies manas vainas dēļ.

Šķērsojušas vairākas zāles, kur kādreiz tika ražots katra padomju jaunieša zilais sapnis mopēdi, bet tagad to vietā žurkas ražoja sugas pēcnācējus, mēs beidzot caur apskretušām metāla durvīm nonācām plašā, spoži izgais­motā telpā. Lampas pie vairāk nekā desmit metrus augsta­jiem griestiem izstaroju baltu, fluorescējošu gaismu, kas pat nēģerim liktu izskatīties bālam un slimam. Zāles vidū bija uzsliets paaugstinājums, kas atgādināja boksa ringu, to iejoza augsta metāla režģa sēta. Pie sētas pulcējās aptuveni simt vilkaču apvienības biedru satraukti sačukstēdamies, tie lika telpai šalkt kā priežu mežam. Gaisā jautās saspring­tas gaidas un pelējuma smacējošais aromāts.

-    Ejam tuvāk? Vika cieši satvēra manu elkoni, vilk­dama ringa virzienā. Man nāsīs iesitās ass aromāts muskuss, mežs un bailes.

-   Pagaidi, ieraku papēžus betona grīdā. Labāk tagad nerēgoties. Jūt mans deguns sviluma smaku.