- Ko? Viktorija izklaidīgi pārjautāja, neatlaizdama tvērienu. Diemžēl mans pašsaglabāšanās instinkts bija sācis darboties ar novēlošanos. Uz mūsu pusi straujiem soļiem nāca niknais, rudmatainais vilkacis. Acīmredzot Rego bija jau gatavs doties ringā, par ko liecināja trūcīgais apģērbs vien veci, novalkāti džinsi. Viņa augums bija muskuļots un stiegrains, solot grūtu cīņu pretiniekam.
- Leonīda, priecājos, ka šovakar esat nolēmusi mums pievienoties, viņa pirmie vārdi mani bezgala pārsteidza.
- Baram nāks par labu liecinieki no malas.
- Rego, godbijīgi pieliecu galvu, pārsteidzot pati sevi.
- Man tas ir liels gods. Šī ir mana draudzene Viktorija. Viņa piekrita mani pavadīt, lai…
Mulsi apklusu, nezinot ko teikt. Likās nepiedienīgi sākt klāstīt, cik nedroši jutos, no brīvas gribas iesoļojot vilkaču midzenī. Visi mani kaķa instinkti spiedza un brēca par šādu aplamību.
- Es saprotu, Rego apliecināja. Bet varat neuztraukties jūs neesat vienīgās, kas nav no bara. Svešajiem ir ierādīti soli tālākajā malā. Domāju, tur jūs būsiet drošībā.
- Paldies, zem deguna nomurmināju, ar skatienu mēģinot atrast vilkača pieminēto svešinieku zonu.
- Rego, vēlējos apvaicāties: vai ir izdevies ko noskaidrot par Ulda nāves iemesliem? Viktorijas balss izklausījās nepiespiesti, bet patiesi ieinteresēti. Toties es nosvīdu nāves bailēs! KO VIŅA DARA?! Es taču skaidri biju norādījusi, ka galvenais aizdomās turamais ir šis džentlmenis, kas tagad mūsu priekšā izrādīja savu nāves mašīnas cienīgo ķermeni. Viens rokas sitiens, un mums ir beigas!
Zvēra kungs uzmeta Vikai dusmīgu, aizdomīgu skatienu un, pārliecinājies, ka nevienas liekas dzirdīgas auss tuvumā nav, izlēma mūs pagodināt ar atbildi.
- Nē, pagaidām nekā. Miršanas apliecībā ir ieraksts sirds mazspēja. It kā tās dēļ viņš neesot varējis tikt laukā no baseina.
Skumīgi pakratīju galvu mēmā līdzjūtības apliecinājumā un jau pagriezos, lai dotos uz garajām solu rindām, kur sāka pulcēties skatītāji, bet Vika izspēra nākamo jautājumu.
- Bet, cik es saprotu, jūs tam īsti neticat?
Zini vai mini! Prāta banka kaut kāda!
Rego domīgi paberzēja zodu un atkal pārlaida žiglu skatienu telpai.
- Kas jums ir zināms? Diemžēl viņš bija uztvēris raganas jautājuma zemtekstu. Man kļuva skaidrs, ka vakars beigsies ļoti, ļoti nelāgi.
- Mums ir kāda informācija, ar kuru gribētu padalīties, Vika pieklusināja balsi. Bet ne tagad. Ja būtu iespēja pirms cīņas…
- Jūs gribat uzrunāt baru? Rego žoklis krampjaini nokustējās aizturētās dusmās.
- Es nē. Ragana klusi nosmējās, pirms ietrieca nāvējošo dunci man mugurā. Bet Leonīdai gan ir ko teikt.
- Tas attiecas uz Uldi un nākamo barvedi? Zvēra kungs precizēja, tagad fiksējis savu baiso, zili auksto skatienu uz mani.
- Jā, pat ļoti tieši. Domāju, šī informācija daudz ko izskaidros. Viktorija sakārtoja lielo plecu somu, aiz lences pavilkdama to augstāk. Man ari tagad tāda noderētu lielisks slēpnis!
- Protams, tādā gadījumā jums, Leonīda, tiks atvēlētas piecas minūtes. Domāju, bars ar prieku jūs uzklausīs. Rego skatienā bija kas brīdinošs kaut kas tāds, kas gandrīz lika man griezties riņķi un ņemt kājas pār pleciem.
- Ko tu dari? nikni nošņācu Vikai pie auss, kad beidzot bijām palikušas divatā. Vai vienkāršāk nav mani atlaist, ja jau tik ļoti vēlies no manis atbrīvoties?
- Šī ir vienīgā iespēja atmaskot slepkavu un neļaut viņam ieņemt barveža vietu. Pēc šīs nakts jau būs par vēlu. Visi iepriekšējie nodarījumi tiks piedoti, Viktorija neiecietīgi paskaidroja, veltot man tādu sejas izteiksmi, it kā es būtu mazā Tamāra, kas atsakās pildīt mājasdarbu.
- Nu un tad? Lai ieņem, lai tiek viņam! Tu redzēji, kas par muskuļiem? šausmās nodrebinājos, domājot par gaidāmo uzstāšanos un varbūtējām tās sekām.
- Tu domā, ka Rego ir vainīgais? Vika neizklausījās pārliecināta, toties es tāda biju.
-Jā! Kurš gan cits! Viņš bija nākamais uz šo amatu, un viņš tonakt strīdējās ar Uldi.
- Bet tu pati teici, ka bija tumšs, sejas tu neredzēji, bet pēc balss nepazini… Tas varēja būt jebkurš. Viktorija bija nepielūdzama. Un beidz raustīties! Man ir plāns.
- Ak tā? tēlotā atvieglojumā nopūtos un demonstratīvi noslaucīju neesošos sviedrus no pieres. Tad jau labi! Ceru, ka tā ir kāda rezerves izeja no šejienes?
Uz to priekšniece neko neatbildēja, vien apveltīja mani ar jaunu nicinājuma devu un klusu nosprauslājās.
- Bet, ja nopietni, Vika, kas tev ir padomā? metu sarkasmu pie malas, jo situācija kļuva aizvien nopietnāka.
- Ejam, uz mums jau sāk skatīties. Viņa pabīdīja uz ringa pusi, ar zodu norādot uz baru vilkaču, kas meta aizdomīgus skatienus mūsu virzienā.
- Klau, man tūlīt būs jāiziet vesela vilku bara priekšā un jāpaziņo, ka viens no viņiem ir slepkava. Vai tev nešķiet, ka būtu labāk, ja man tomēr būtu zināms atkāpšanās ceļš? nikni čukstēju raganai pie auss, viņas blondajam karē kutinot man degunu.
- Ūdens gari mīl visādas vienošanās, līgumus un zvērestus, viņa negribīgi iesāka, mums virzoties cauri pūlim. -Ja kāds no vilkiem ir uz vienu roku ar undīni, tad, visticamāk, šīs saistības ir maģiski noformētas.
- Tā kā juridiski? Kā līgums? man nekas nekļuva skaidrāks.
- Jā, tikai šeit tos saista nevis likumiskas vai juridiskas saites, bet gan maģiskas. Vika man māksloti uzsmaidīja, maskējot uztraukumu.
- Un ko tas mums dod?
- Tu stāsti visu, ko zini, un, kad pienāks laiks, es palīdzēšu atklāties tam, kas ir slēdzis šādu vienošanos.
- Kādā veidā?
- Profesionāls noslēpums, viņa dusmīgi atcirta. Mani daudzie jautājumi sāka kaitināt, un viņas pacietība kusa ātrāk par naudu bezdarbnieka kontā.
Mēs beidzot bijām izlauzušās cauri uzbudinātajam vilkaču baram un nokļuvušas līdz svešo soliņiem. Tur jau sēdēja trīs biznesmeņi dārgos uzvalkos, divas folkloras kopas pārstāves tautas tērpos un divi mediķi ar lielām pirmās palīdzības somām.
- Es vēl neesmu redzējusi Hariju, piepeši atcerējos.
- Redz, kur viņš ir, Vika norādīja uz ringu. Pirms mirkļa metāla krātiņš vēl bija tukšs, bet tagad tajā nervozi iesildījās abi amata kandidāti, un tos vērīgi uzraudzīja sirmais vīrelis, kas mūs bija sagaidījis pie ieejas.
Pamanījis mūsu duetu grozāmies pie soliem, Harijs veltīja man pussmaidu un žiglu kreisās acs plakstiņa manevru uz leju. Es nosūtīju pretī nedrošu smaidu un kuslu mājienu ar roku.
- Anglijas karaliene atradusies, Vika nošņācās, aiz elkoņa novilkdama mani sev līdzās uz sola. Klausies uzmanīgi kad sāc runāt, īpaši nesteidzies. Stāsti izjusti, ar emocijām.
- Kāpēc? atrāvu skatienu no ringa un pievērsos raganai.
- Tāpēc, viņa aizkaitināti nopūtās. Man vajadzīgs laiks, lai visu sagatavotu. Dari, ko liek!
- Klau, bet varbūt labāk izsaukt policiju? saskatīju gaismu tuneļa galā. Lai viņi visu te noskaidro, arestē vainīgo vai vainīgos…
- Tu prātu esi izkūkojusi? Kādu policiju? Šādas lietas mēs risinām paši.
- Kas mēs?
- Nu, mēs… viņa paraustīja plecus. Divdabji.
- Forši, noburkšķēju zem deguna un pievērsos ringam. Pa to laiku zālē bija iestājies klusums. Ne pilnīgs, bet tāds, kurā atbalsojas daudzas elpas un sīkie trokšņi, kas rodas, pūlim nepacietīgi knosoties.