- Labvakar, dāmas un kungi! sirmais kungs ringa vidū negaidīti skaņi iesaucās. Domāju, lielākā daļa no jums zina, kāda iemesla dēļ mēs šovakar esam šeit sapulcējušies. Tiem, kas nezina vai ir piemirsuši, atgādināšu. Šonedēļ mēs zaudējām visu cienīto un godāto barvedi Uldi Erdbergu. Liktenis mums viņu atņēma pāragri. Bet daba nemīl tukšumu, un, iespējams, šovakar mēs iegūsim jaunu vadītāju, kas spēs mūs izvest cauri tumšajam sēru laikam ar drošu roku. Kā jau jūs zināt, uz barveža amatu pretendē divi spēcīgi un cieņu iemantojuši vilkači Harijs Niklāvs un Rego Zvērs. Viņi ir gatavi atdot dzīvību par iespēju vadīt jūs, kalpot jums. Sveiksim!
Abi amata kandidāti pienāca pie metāla sētas un atieza zobus pret pūli, kas pamazām sāka iesilt. Kāds izkliedza atbalstu Harijam un tika apklusināts ar svilpienu vētru. Pretējā nometne sāka skandināt Rego vārdu, un konkurenta atbalstītāji atbildēja ar skaļu rēcienu. Otrā daba skatītājos pamazām sāka ņemt virsroku, liekot tiem satraukti ķiukstēt, stiepti iegaudoties un skaļi rūkt. Es jutu, kā saceļas katrs matiņš uz ķermeņa, sūtot skudru armiju pārgājienā.
- Mieru, brāļi un māsas, sirmais vīrs bija devis pūlim laiku izlādēties, verbalizēt savas emocijas un tagad ar vienu rokas mājienu apklusināja to. Bet pirms cīņas mums ir kāds viesis, kas gribētu izteikties. Abi kandidāti cer, ka jūs uzklausīsiet šo jauno dāmu, jo viņai ir sakāms kas ļoti svarīgs. Leonīda, vai jūs, lūdzu, nepievienotos mums šeit, ringā?
Šoreiz gan zālē iestājās absolūts klusums. Gluži kā izplatījumā. Es dzirdēju savu satraukto pulsu un asins šalkoņu deniņos. Ar trīcošām kājām piecēlos no sola, sajūtot simtiem acu pārus pievēršamies man, caururbjot, izpētot, nosodot. Iespējams, šī būs mana pēdējā publiskā uzstāšanās.
- Neizrādi bailes, man pa pēdām noskanēja klusinātais Viktorijas brīdinājums. Bet to bija vieglāk pasacīt nekā izdarīt. Adrenalīna pieplūdums ietina apkārtni rožainā miglā, un gluži kā nemaņā es uzkāpu uz paaugstinājuma, kur sirmais tiesnesis turēja nožogojuma malu atvērtu, ļaujot iekļūt ringā.
Dēļu grīda čīkstēja bēru maršu zem manām pēdām, pavadot katru soli ar aizvien bēdīgāku noti. Palūkojos apkārt cik prātīgi, tagad es atrados metāla krātiņā kopā ar diviem vilkiem, kas gatavi pārkost rīkles ne tikai viens otram, bet pie vajadzības arī man. Pārlaidu skatienu gaidošajam vilkaču baram aiz režģotās sienas. Nepacietīgi skatieni un asi smilkstieni apskaloja mani kopā ar asu muskusa aromātu. Viktorija knibinājās ap savu plecu somu un pat nepacēla acis, lai sniegtu atbalstu manā pēdējā stundiņā.
Rego no labā stūra, bet Harijs no kreisā nogaidoši lūkojās manī, ik pa laikam apveltīdami viens otru ar klusiem ņurdieniem un draudīgi atieztiem zobiem. Šīs dzīvnieku grimases izskatījās tik savādi viņu cilvēciskajās sejās.
- Leonīda, caur rožaino miglu sadzirdēju savu vārdu, bet nespēju noteikt, kas mani sauca. Leonīda! Leo, lūdzu, mēs gaidām!
Tas bija tiesnesis ari viņš vēlējās drīzāk sākt un drīzāk beigt. Šie visi cilvēki-zvēri bija asiņainas izrādes gaidās, kurai vienīgais traucēklis pagaidām biju tikai es. Noriju siekalas un koncentrēju skatienu vienā punktā virs daudzgalvainā pūļa.
Un piepeši pasaule apstājās sastinga pusapgriezienā, palēnināja gaitu, laiks šķita piebremzējis. Attēls kļuva nepanesami dzidrs gluži kā toreiz, kad kaktuss gandrīz aprija manu dvēseli. Lejā pie ringa malas aiz cilvēciskajiem vaibstiem es ieraudzīju lielus vilkus kāri zibinām atieztās rīkles, sārtas mēles šūpojamies aprautās elsās. Gluži kā divus attēlus vienu uz otra es redzēju vienlaikus cilvēkus un zvērus. To asinskāre un uzbudinājums apskaloja mani lieliem viļņiem.
- Vilki! pamazām iesāku, baidoties zaudēt uztveres asumu, kas tik piepeši visu bija sakārtojis pa plauktiņiem un atbīdījis bailes tālākā stūrī. Es neesmu viena nojums, bet es esmu tāda kā jūs. Mani sauc Leonīda Fēliksa, esmu divdabis. Mans dzīvnieks ir kaķis.
Zāle eksplodēja rēcienos, rūcienos un noslīka stieptās gaudās.
- Daudzi no jums mani jau pazīst. Uldis ieveda mani jūsu barā. Viņš pievēra acis uz manu atšķirīgo otro dabu, bet spēja novērtēt cilvēku manī. Viņš zināja, ka grūtā brīdī… tādā kā šis… es jūs nenodošu, nepametīšu. Tāpēc tanī naktī, kad Uldis nomira, viņa vienīgā cerība biju es. Jūs prasīsiet kāda cerība? Tas ir vienkārši cerība, ka es neļaušu viņa slepkavam palikt nesodītam. Tāpēc tanī naktī pēc tam, kad jūsu bars jau bija saņēmis sēru vēsti, Ulda gars ieradās pie manis…
Manus vārdus aprija okeāna rēkoņa, bet tas nespēja izgaisināt dzidrumu, kristālskaidrlbu, kas pletās manā prātā un acu priekšā. Vika joprojām rakņājās somā, nepievēršot nekādu uzmanību manai runai. Lai nu kā cerams, viņa nepalaidīs garām savu uznācienu.
- Jā! skaļi iesaucos. Tas šķiet neticami. Mirušie nerunā. To liktenis ir mūžīga klusēšana. Bet, vilki, aicinu jūs neaizmirst es neesmu tāda kā jūs! Es un mani sugas brāļi, mēs esam apveltīti ar īpašām spējām, mēs mitināmies divās pasaulēs vienlaikus. Mēs redzam un dzirdam mirušos. Mēs ar tiem runājam.
Uz mirkli pieklusu un pamanīju, ka arī vilkači ir pierimuši, un pūlī pat saklausīju piekrītošu murdoņu.
- Nevelc garumā! sirmais tiesnesis asi uzsauca, pienācis no mugurpuses un uzlicis man roku uz pleca. Viņa pieskāriens nepatīkami karsēja, es to nokratīju ar ašu kustību un pievirzījos tuvāk režģim, atbalstot rokas pret to. Tagad mana mugura bija pavērsta pret cīņai gatavajiem vilkačiem. Varbūt tā bija labāk vismaz nepaspēšu nobīties pirms nāves.
- Vilki! vērsos pie cilvēkiem-zvēriem. Uldis man nodeva ziņu, kuru sākumā tulkoju nepareizi, maldīgi uzskatīdama, ka tas ir brīdinājums. Brīdinājums sievietei, vārdā Undīne, ka kaut kas nav jādara.
Zālē iestājās mulsuma pilns klusums, un vilkaču murdoņa pierima. Zināju ja tagad es pagrieztos un ieskatītos acīs abiem amata kandidātiem, tad, iespējams, saprastu, kurš no viņiem ir slepkava, ūdens gara līdzzinātājs. Tomēr biju pārāk liela zaķapastala un nolēmu vispirms pateikt visu līdz galam.
- Mana pavadone Laima Zvaigzne-Klints apņēmās noskaidrot, kas ir šī noslēpumainā Undīne un ko nozīmē Ulda brīdinājums. Par savu apņēmību viņa samaksāja ar dzīvību. Laimas kundze noslīka vannā pirms divām dienām. Tās pašas dienas vakarā arī man uzbruka, un tikai brīnumainā kārtā man izdevās paglābties no nāves dušā. Mani gandrīz nosmacēja. Un jau atkal miršanas apliecībā, visticamāk, būtu ierakstīts, ka es aizrijos ar ūdeni un noslīku. Šie trīs uzbrukumi divi veiksmīgie un viens ne pārāk uzvedināja mani uz domām, ka aiz tiem stāv kāds, kurš ļoti negrib, lai patiesība tiktu darīta zināma. Kāds baidījās no tā, ko es varētu zināt, un mēģināja mani apklusināt tāpat kā Laimas kundzi. Kāds, kurš bija Ulda slepkava. Un šodien es uzzināju, cik kļūdaini biju tulkojusi Ulda brīdinājumu. Šī mana kļūda maksāja Laimas kundzes dzīvību. Tomēr šovakar man izdevās aprunāties ar viņas garu, un viņas vēstījums bija undīne nav sieviete.
Dziļi ievilku gaisu un domās pārmetu krustu, pirms turpināju savu sakāmo. Gluži kā pie zobārsta ātrāk muti atvērsi, ātrāk arī aizvērsi.
Tas, ko Laimas kundze gribēja ar to teikt, bija undīne ir nāra. Tā, kura pavilka Uldi zem ūdens, tā, kura neļāva manai pavadonei izkāpt no vannas, un tā, kura dušā centās mani apklusināt uz visiem laikiem. Bet tad rodas jautājums: kāpēc gan lai ūdens gars nogalinātu vilkaci? Un kāpēc šie centieni apklusināt lieciniekus? Domāju, ka Uldis bija atriebības upuris. Cik zinu, viņš jaunībā bija salauzis sirdi kādai no ūdens meitām un tagad saņēma sodu par to. Bet lieciniekus vajadzēja neitralizēt, jo šī undīne nedarbojās pati uz savu roku. Tai bija līdzzinātājs, kāds no bara. Kāds, kurš alka pēc Ulda vietas un nebija ar mieru tik ilgi gaidīt uz to, jo, kā mēs zinām, vecais vilks negrasījās drīzumā atkāpties pats.