Выбрать главу

-   Bez problēmām, Viktorija attrauca un izvilka no lie­lās plecu somas pudeli ūdens. Sagādājiet vien man pāris viņa matu.

Ragana norādīja uz Hariju ar slaido, gredzenoto pirk­stu. Sirmā vilkace pateicīgi uzsmaidīja un jau pēc mirkļa atgriezās ar trofeju, no kuras Harijs šķīrās nelabprāt un skaļi protestējot.

Viktorija iespieda man rokās somu un atgāja dažus soļus nostāk. Atskrūvējusi pudeli, viņa pamazām lēja šķidrumu uz melno matu šķipsnas, pie sevis klusām mur­minot. īsu bridi nenotika nekas, un es jau sāku baidīties, ka burvestība nav nostrādājusi, bet tad piepeši gaiss līdzās Vikai ieņirbējās. Tas sabiezēja un satumsa, pelē­kai miglai savelkoties ciešā mākonītī. Padome un pūlis uzmanīgi vēroja notiekošo, bet Harijs šķita samierinājies ar likteni. Bezspēkā nolaidis galvu uz krūtīm, viņš ļen­gani saļima pret nožogojumu, vairs nepretodamies Rego tvērienam.

Vēl mirklis, un blakus Vikai stāvēja jauna meitene. Sud­rabaini blondie mati zidainā straumē plūda pāri kailajam augumam, piesedzot krūtis un noglāstot gurnus. Gaisā uzvēdīja vēsa, svaiga smarža kā no kalnu avota. Ar lepni paceltu galvu viņa apveltīja mūs ar nicinājuma un riebuma pilnu skatienu. Aiz tumšo skropstu ietvara gailēja zaļas, naidpilnas acis. Sārtās lūpas savilkusi niknā līnijā, blondīne pievērsās Harijam.

-    Nodevējs… viņas balss nošalca kā ledains ūdenskri­tums.

-    Lūdzu, šeit viņa ir, Vika atkāpās dažus soļus, aicinot Žannu ieņemt viņas vietu līdzās meitenei. Uzdodiet savus jautājumus.

Sirmā kundze izskatījās tik apmulsusi, cik apmulsuši jutāmies mēs visi. Undīne nebija spējusi pretoties Vikas maģijas aicinājumam.

-   Meitenīt… Žanna piesardzīgi iesāka, baidīdamās iet tuvāk, uzrunājot nāru no droša attāluma.

-    Salīdzinājumā ar mani tu pati esi meitenīte, blon­dīne brīdinoši nošņācās. Nenāc klāt, mirstīgā!

-   Ūdens gars, atbildi vai tu nogalināji Uldi Erdbergu? manīdams, ka lieta uz priekšu nevirzās, iejaucās otrs kungs no veco padomes. Meitene viņu pat ar skatienu nepagodi­nāja.

-Jā, tā biju es, viņa vienaldzīgi paraustīja apaļos, dai­ļos plecus.

-     Kāpēc? Kāds bija tavs motīvs? kungs turpināja nopratināšanu.

-   Tā garnele, tas mirstīgais! Viņa dēļ mana māsa izme­tās krastā un gāja bojā zem saules karstajiem stariem! Viņa nebija pelnījusi tādu likteni. Ja vien šis gaļas blāķis zinātu, ko nozīmē patiesa mīlestība…! Beidzot blondīnes balsī parādījās emocijas, tomēr jāatzīst, ka to trūkums man bija paticis labāk.

-    Vai tev bija kāds sabiedrotais? Vai tev kāds palīdzēja veikt noziedzīgo nodarījumu? vecā vilkača balss nedaudz ietrīsējās. Laikam viņš bija vienisprātis ar mani attiecībā uz emocijām.

-Jā, naidu nomainīja valšķīgs smaids. Mans mīļotais man palīdzēja.

-    Saki, kurš ir tavs mīļotais? Parādi mums viņu, vilk­acis pieprasīja.

Blondīne koķeti iekoda ar priekšzobiem apakšlūpā un noplivināja skropstas, acīmredzami negrasīdamās izpildīt sirmā kunga prasību. Viktorija draudīgi pasvārstīja rokā pātagu, kas nepaslīdēja garām vērīgajai nārai. Atmetusi koķetēriju, viņa žigli izstiepa roku un norādīja uz stūri, kur plecu pie pleca stāvēja Rego un Harijs. Es nevilšus aizturēju elpu trakā cerībā, ka mana apskaidrība tomēr bija prāta aptumsums.

-     Harijs, mans mīļais Harijs man palīdzēja, viņa dziedoši ietrallinājās un aizsūtīja vilkacim gaisa skūpstu. Izdzirdējis pieminam savu vārdu, viņš sarāvās kā strāvas triecienu saņēmis un strauji pacēla skatienu, palūkojoties man tieši acis. Es biju gaidījusi jebko naidu, dusmas par atmaskošanu, vilšanos, bet ne šo. Tas, ko ieraudzīju Harija sejā, bija vaina, nožēla un lūgums pēc piedošanas.

-    Ak, cik mūsu domu musturs bija skaists savā vien­kāršībā! nāra turpināja savā sudraboti skanīgajā balsī, kuras sacītie vārdi grieza sāpīgāk par neasu žileti. Nevie­nam nebija noslēpums, ka tā kaķene rudajam sunim bija kā spalvu kamols rīklē kauns izspļaut, bet norīt neērti.

Un šādā brīdī, kad Zvēra jaunskungs staigātu pārgrieztu ģīmi un visiem atklāti deklamētu, cik nepareizi vecais dara, barā ielaizdams svešos, uz kuru gan kristu aizdomas, ja ar to nodevīgo garneli Uldi notiktu kas nelāgs? Mans Harijs būtu balts un tīrs kā jēriņš. Mans vilciņš jēra ādiņās! Tik vien viņam bija jādara kā jātur tā kaķene kā kaceklis Rego spalvainā deguna priekšā, lai tas dusmās acis bolītu, putas pār lūpām laistu. Bet kacināt mans Harijs prot! Uz to viņš ir meistars! Mēs jau cerējām, ka rudā suņa pacietības deglis būs īsāks un viņš palīdzēs kaķenei no pāris dzīvībām atbrī­voties, bet tam vilkam ir cāļa dvēsele, viņš ne uz ko tādu nav spējīgs.

Kluss, kaunpilns vaids izlauzās pār manām lūpām pret pašas gribu. Tad, lūk, kas es biju visu šo laiku kaceklis. Koks, ar kuru uzrīdīt vilkus Rego, lai Harijs varētu ieņemt kāroto barveža vietu. Karstas dusmu asaras sāka meklēt ceļu uz acu kaktiņiem, izplūdinot nožēlas pilno Harija tēlu.

Un tu, kaķīt, uz viņu nemaz tā neskaties, undīne piepeši atradās man līdzās un pūta savu auksto dvašu tieši ausī. Tā zivtiņa ir mana. Mums bija vienošanās. Es izpildu viņa vēlēšanos, palīdzu tikt pie kārotā barveža amata, bet viņš būs man uzticīgs ar katru nomoda elpas vilcienu. Tā ka redzi, ja viņš mani piekrāptu, tad varētu aizmirst par miegu. Tas nestu ne vien atpūtu, bet arī pēdējo izelpu. Lai kā arī viņam gribējās tevi izmeņģēt, puisītis bija pietiekami saprātīgs, lai apzinātos sekas. Jo es savu vārdu turu. Žēl, ka man toreiz nesanāca tevi nomušīt. Nepatīk man konku­rence.

Tas nu reiz bija par daudz! Neviens šai reņģei nebija devis tiesības apspriest manu privāto dzīvi publiski! Pie­liecu galvu un ar skatienu devu zīmi Viktorijai, kas saprata bez liekām runām. Līdzko pātagas rokturis iegūla manā plaukstā, es bez liekas kavēšanās ietriecu to undīnei zem žokļa līdz pašām žaunām. Ja vilkačiem vēl kas bija neskaidrs, man ļoti žēl, bet jautājumu un atbilžu vakars bija beidzies.

Izgrūdusi apslāpētu spiedzienu, undīne ieķērās pātagā, cenšoties atbrīvot rīkli. Viņas augums ņirbēja kā ūdens lie­tus laikā, it kā zem ādas to tricinātu zemestrīce. Un tad viņa uzsprāga nolīstot pār mums kā sudrabains lietus, izmēr­cējot no galvas līdz kājām. Cik neparasti tāda smalka mei­tene, bet tik daudz šķidruma!

-    Leo! Ko jūs izdarījāt? Mums bija vēl tik daudz jau­tājumu! Žanna spalgi iespiedzās, sirmajām cirtām slapji ieskaujot galvaskausu.

-    Piedodiet, pasteidzos, bez mazākās nožēlas balsī atcirtu. Bet, šķiet, man bija visas tiesības to izdarīt pēc tam, kad tā plekste atzinās, ka mēģinājusi mani novākt.

13

Es pamodos ar šausmīgām galvassāpēm un ar prieku konstatēju, ka lietus sezona ir beigusies. Rīta saule snaikstī­jās gar loga rāmi, bet putni izkliedza savu sajūsmu. Pār­vēlos uz vēdera un uz naktsskapīša sameklēju telefonu pusseši no rīta. Lieliski! Dzīve sāk normalizēties. Beidzot varēju doties sen aizmirstajā rita skrējienā pa Rīgas snaudo­šajām ielām. Par spīti tam, ka gulēt devos tikai pirms trim stundām, jutos labi izgulējusies un pietiekami mundra, lai nedēļas pēdējā darbdiena viestu sirdī priecīgu satraukumu. Neesmu no darbaholiķēm, bet darbs šķita krietni vien labāka nodarbe nekā pēdējās nedēļas savādie notikumi.

Skrējiena laikā galvassāpes rimās, un es nemaz par to nebēdājos. Maniakāli smaidot un priecīgi svilpojot kaut ko izteikti avangardisku, es jau astoņos slēdzu vaļā biroja dur­vis, dziļi ieelpojot printera putekļu, tipogrāfijas krāsas un liliju aromāta sajaukumu. Pamājusi labrīt Virgīnijai, nometu somu pie sava datora un devos uz virtuvi pagatavot kafiju. Pirms darba biju paspējusi vēl ieskriet mazā, jaukā kon­ditorijā uz Strēlnieku ielas un nopirkt tikko ceptus, karsti smaržojošus kruasānus. Lai jau arī kolēģi papriecājas par manu atgriešanos.