Выбрать главу

Leonīda, tā esi tu? no gaiteņa atskanēja Viktorijas balss.

-Jā! Labrīt! nedaudz izbrīnīti atņēmu sveicienu biju domājusi, ka, ņemot vērā vakarnakts saspringtos notiku­mus, priekšniece rīta cēlienu strādās mājās. Kruasānu gribi? Karsts!

-   Jā, uztaisi arī kafiju. Es tūlīt nākšu, viņa ielūkojās virtuvē, pirms nozuda savā kabinetā. Pēc mirkļa atgriezu­sies, Vika ieņēma vietu pie nelielā, apaļā galdiņa virtuves stūrī.

-    Tu labi izskaties, viņa secināja pēc rūpīgas manas fasādes inspekcijas.

-Jāsaka tu arī, atbildēju ar komplimentu, kurā nebija ne grama lišķības Vika izskatījas starojoša. Ne miņas no negulētas nakts pēdām tumšiem lokiem, sausas sejas ādas vai apsārtušām acīm. Negribēji no rīta ilgāk pagulēt?

-   Manā vecumā miegs vairs nav tik svarīgs, viņa vien­aldzīgi paraustīja plecus, un es biju spiesta iekost sev mēlē, lai nepajautātu: kāds tad tas vecums īsti būtu?

Tā vietā salēju kafiju krūzēs un kopā ar bulciņām noliku uz mazā galdiņa, pati apsēžoties līdzās Viktorijai.

-    Klau, runājot par vakarnakti… iesāku, bet tiku pār­traukta pusvārdā. Vika mani apklusināja ar nepacietīgu žestu.

-    Nevajag pateikties. Nevarēju taču es pieļaut, ka tu arī turpmāk slinko uz firmas rēķina it kā strādā mājās. Man vajadzīgs darbinieks ofisā, nevis… dīvānā televizora priekšā.

Tas gan nebija gluži tas, ko gribēju teikt, bet priekšnie­ces motivācija vismaz tagad man bija skaidra.

-   Mums gan būtu jāaprunājas par ko citu, viņa negai­dīti turpināja. Tava pavadone ir mirusi. Vai esi domājusi, kur meklēt nākamo?

-   Ja godīgi, tad nē. Bezspēcīgi noplātīju rokas. Es pat īsti nesaprotu, kāpēc man tāda būtu vajadzīga. Laimas kundze man šo to pastāstīja, bet viņa tā īpaši manā dzīvē neiejaucās.

-    Protams, par mirušajiem jārunā vai nu tikai labu, vai neko. Vika daudznozīmīgi savilka plānās uzacis. Bet Laimas kundze nebija uzdevuma augstumos. Varbūt viņa nekad iepriekš nebija darbojusies ar divdabjiem, kas nav vilki, ar citu sugu pārstāvjiem. Bet vismaz man izskatās, ka viņa darīja savu darbu ļoti slikti. Халатно![17] principā viņa atstāja tevi на произвол судьбы[18], kas ir liela, nozī­mīga kļūda. Šī kļūda gandrīz maksāja tev dzīvību. Pava­doņa darbs ietver ne tikai pamatlietu izskaidrošanu mēness cikls, tā ietekme, utt. -, bet arī izglītošanu un spēju attīstību. Protams, ja vien pats divdabis pirms tam jau nav praktizējis Древнее искусство[19]. tādā gadījumā pavadoņa ietekme var aprobežoties ar rociņas paturēšanu un morālu atbalstu. Zinu daudzus tādus pavadoņus, kuri apzināti meklē sev līdzīgi domājošus divdabjus un veido interešu grupas. Bet tavā gadījumā spriežot pēc redzētā un dzirdētā tu neesi lielos draugos ar ezoteriski okulta­jām zinātnēm, vai ne?

Man nebija ne mazākās nojausmas, par kādām mākslām un zinātnēm ir runa, un tas, manuprāt, liecināja par mūsu attiecību draudzīguma pakāpi. Apstiprinoši palocīju galvu un iedzēru kafiju, gaidot, kurp aizvedīs Viktorijas ieilgušais monologs.

-    Tu pagaidām to neapzinies, bet, lai pilnībā, efektīvi un droši izmantotu tavu jauno stāvokli, tev būs nepiecie­šams iepazīties ar ļoti lielu daudzumu dažādas literatū­ras…

Šeit es atļāvos iestarpināt:

-    Man Laimas kundze iedeva kaut kādu grāmatu pala­sīt. Kaut ko par vikānismu…

Pēdējo vārdu izrunāju ar zināmu piesardzību, nebū­dama pārliecināta, vai tieši tā tas skanēja.

-    Tas ir labi. Vikas sejas izteiksme gan liecināja par pretējo. Bet ne pietiekami. Vikānisms tikai daļēji skar aspektus, kas tagad ienāk tavā dzīvē.

-   Ko tu ar visu šo gribi teikt? uzdrošinājos piesardzīgi pajautāt, nebūdama pārliecināta, ka runa ir tikai par manu obligātās literatūras sarakstu vai tā neesamību.

-     Es gribu teikt, Vika dziļi ievilka elpu un ieturēja pauzi, lai piešķirtu papildu dramatismu saviem vārdiem. Ka vakar rūpīgi visu apdomāju un apsvēru un esmu ar mieru kļūt par tavu pavadoni.

Viņa tam lika skanēt tā, it kā es nedēļu pirms šīs saru­nas būtu ik pa piecām minūtēm stāvējusi pie viņas kabi­neta durvīm uz ceļiem un asarainā balsī lūgusies mani pie­ņemt.

Bet svētsvinīgā, nopietnā izteiksme raganas sejā ap­klusināja visas sarkastiskās un ciniskās piezīmes, jau pirms tās uzsāka īso ceļu no manām smadzenēm līdz mē­les galam.

-    Viktorija, jūtos pagodināta un neizsakāmi pateicīga, ka piekriti uzņemties šo smago nastu. Tas bija tas, ko viņa gribēja dzirdēt, bet tā vietā (ņemot vērā manu iekšējo konfliktu) izdzirda vien: 0! Super! Paldies!

Uzmetusi man šaubīgu skatienu, Viktorija smagi nopū­tās kā cilvēks, kuru pievīlusi paša ticība sabiedrības infor­mētības līmenim.

-     Lai vai kā vakarā atbrauc pie manis, iedošu tev lasāmvielu. Viņa pabakstīja kruasānu ar garo, balti lakoto nagu.

-    Paldies, mulsi atkārtoju vēlreiz un nolēmu mainīt sarunas tēmu. Kā tu domā: kas tagad notiks ar Hariju? Ko vilkači ar viņu darīs? Viņš tomēr bija vainīgs Ulda nāvē. Uz policiju jau viņi neies, ne?

-    Kur nu! Kāda policija! Vilki to nokārtos pēc saviem likumiem. Neesmu gan pārliecināta, kā tieši, bet nedomāju, ka tu vēl kādreiz viņu redzēsi.

Līdz darba dienas beigām biju atguvusi iekavēto un saplānojusi steidzamos darbus nākamajai nedēļai. Jutos tik apmierināta ar paveikto, ka bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem devos mājup, kā ierasts, četros.

Mājās, ierāpjoties gultā, tīksmi nopūtos labsajūtā dzīve patiesi bija ievirzījusies ierastajās sliedēs. Pa dienu sazvanījos ar draudzenēm, un uz pusastoņiem mums bija sarunāta jogas nodarbība. Elīna un Mārdža gan sākotnēji protestēja, ka tas ir tikai veids, kā es pašapliecinoties uz viņu fona, tomēr, ņemot vērā, ka gandrīz nedēļu biju pazu­dusi no viņu redzesloka, draudzenes piekrita kopā ar mani izstaipīt kaulus indiešu fizkultūrā.

Taisnības labad gan jāsaka, ka es nedaudz aizgulējos un gandrīz nokavēju pašas rosināto pasākumu (vakara saule patīkami sildīja istabu, neveicinot vēlmi pamest mīksto guļvietu). Attapusies, ka noliktais laiks ir tuvu, es trakā steigā izmetos no mājas un vēl trakākā steigā traucos pa Rīgas ielām, lūdzot visus sev zināmos dievus, kaut pa ceļam netrāpītos zaļā vestē tērpts un ar strīpainu kociņu bruņots satiksmes regulators. Lūgšanas palīdzēja trijos veidos kārtībnieki neaizturēja, stāvvieta pie kluba atradās un līdz nodarbības sākumam palika vēl desmit minūtes.

Jau slēdzu ciet auto durvis, kad tālumā izdzirdēju pazīs­tamu troksni, kas varēja liecināt vai nu par negaisa, vai motorizēta pārvietošanās līdzekļa tuvošanos. Sastingusi ar atslēgām rokās, atspiedos ar roku pret mašīnas jumtu, cenšoties neitralizēt piepešo zemes šūpošanos zem kājām. Ar otru roku atāķēju saulesbrilles no šortu jostas riņķa un steidzīgi uzkabināju uz deguna. Varbūt es kļūdos, bet… ja nu ne?

-   Leonīda? negaiss bija apstājies tieši aiz muguras, un kāds mani piesardzīgi uzrunāja.

Bēgt vai nebēgt tāds ir jautājums!

-Jā, ar plašu smaidu pagriezos pret braucēju. Ko man zaudēt? Atlikušas taču veselas astoņas dzīvības!

-    Leonīda, es gribēju tev šodien piezvanīt. Pateikt pal­dies… Rego neizskatījās īpaši apmierināts ar paša vār­diem.