Piektdienā mani pacietības krājumi izsīka. Nervu nomierināšanas nolūkos un cerot iegūt svaigu skatījumu, es jau divas reizes biju iztīrījusi zobus. Darba galda atvilktnē vienmēr glabāju zobu suku un pastas tūbiņu ārkārtas gadījumiem, kuros ietilpa ne vien tikšanās ar klientiem vai vakara pasākumi uzreiz pēc darbadienas beigām, bet arī radošā apsīkuma mirkļi (savādi, bet šī nelielā higiēnas procedūra lieliski palīdzēja apkopot domas). Laikrādis bija sakļāvis trauslās rociņas ap pussešiem vakarā, saule likās apņēmusies izsvēpēt mūsu biroju, bet klients jau kārtējo reizi bija atsūtījis atpakaļ neapstiprinātu maketu ar daiļrunīgu piezīmi: "Pārstrādāt. Kaut kā tomēr neizskatās labi."
Jāni, vai tu, lūdzu, nevarētu aplūkot šo maketu un pateikt, kurš no mums ir idiots? beidzot padevos liktenim un vērsos pēc palīdzības pie kolēģa, kas drūmā apņēmībā klikšķināja kāršu spēli datorā, gaidot drukas paraugus no tipogrāfijas. Kurjers nesteidzās, un līdz ar to es nebiju vienīgā, kurai draudēja ilga piektdiena.
- Leo, es ceru, tas bija retorisks jautājums? Jānis atmeta no pieres rudo matu loku un paraudzījās mani ar noguruša, dzīves izmocīta cilvēka skatienu, pirms paņēma manis pastiepto papīra loksni. Jūtu gaisā piparmētras un ledaina svaiguma aromātu… Vai tiešām jau ir tik ļauni, ka jāķeras pie zobu sukas?
Mana nelielā vājība uz mutes higiēnu nevienam birojā nebija noslēpums.
- Diemžēl jā. Pēc divu nedēļu ņemšanās es vairs neesmu tik pārliecināta par savu veselo saprātu, skāņi pasmaidīju un sabruku vienīgajā no mapēm un papīriem brīvajā krēslā. Jānis Cielavs neizcēlās ar kārtības mīlestību, liekot man brīnīties, kā viņš pats sevi citreiz šeit atrod.
- Kas suņiem nepatīk? viņš pārjautāja, pārlaidis skatienu ellīgajam attēlam ar pārlaimlgu suni zaļā pļavā. Ar to viņš bija domājis klientu. Mēs parasti izdomājām kodētus nosaukumus klientiem, jo citu firmu nosaukumus varēja izrunāt tikai pēc simt gramiem grādīgā.
- Nezinu, īgni paraustīju plecus. Es jau desmit reizes esmu mainījusi zāles krāsu, debesu krāsu, suņa šķirni un purna izteiksmi. Bet joprojām nav labi. Viss! Es padodos! Man nav ne jausmas, kas atkal nav labi.
- Kādi komentāri?
- Klasika. Atgāžos krēslā un sacēlu kājas uz galda. Klienta iekšējais dzīvnieks nav apmierināts ar attēlu un nejūtas uzrunāts iegādāties šo produktu.
- Kaut kas šeit nav īsti labi? Jānis pašķielēja garām rudajai lokai, citējot tik bieži dzirdēto un klientu iemīļoto skaidrojumu, kas pavadīja neapstiprinātus maketus.
- Bingo! nošāvu kolēģi ar pirksta pistoli.
- Feini. Jānis izskatījās tik apmulsis, cik es jutos. Leo, tiešām nezinu, kā tev palīdzēt. Varbūt noņem pļavu vispār nost? Atstāj vienkārši zaļu laukumu?
- Tas bija sākotnējais variants. Pievēru nogurumā sūrstošās acis. Tātad, visticamāk, nostrādās.
- Deviņdesmit procentos gadījumu klients atgriežas pie pirmā iesūtītā varianta. Cielavs apstiprināja no pieredzes.
Durvju zvans jautri iečiepstējās. Jānis ar vainīgu smaidu iegrūda lapiņu man rokās un traucās atvērt durvis. Birutiņa, biroja administratore un durvju sargs vienā personā, jau bija devusies piektdienas gaitās.
Kurjers bija ieradies ar Jāņa brīvlaišanas zīmi drukas paraugiem no tipogrāfijas.
Un tā es paliku birojā viena… vismaz uz mirkli man tā šķita.
- Leonīda!
Kāds pārsteigums Viktorija Pētera meita bija uzkavējusies ilgāk.
-Jā, Vika, slinki atsaucos no savas ērtās sēdvietas.
- Ienāc pie manis.
Bēdīgi nopūtusies, noliku pie malas lapiņu ar jautro sunīti un devos uz paklāju.
- Kāpēc tu neej mājās? priekšniece mani aizdomīgi nopētīja, it kā darba laika neievērošana būtu skaidra terorisma pazīme.
- Suņi mani ir galīgi nomocījuši. Šitas nav labi, tas nav labi. Piesēdu uz krēsla maliņas pretim priekšnieces platajam galdam. Viktorija bija pedante, gluži vai apsēsta ar kārtibu. Viņas darba galds parasti izskatījās tā, kā manējais varbūt dažas sekundes pēc ģenerāltīrīšanas.
- Aizsūti viņiem maketa pirmo variantu. Gan jau aizies, Vika paraustīja trauslos, dārgā Armani blūzē tērptos plecus. Bet tu piesēdi. Gribēju aprunāties.
Tālumā ieskanējās trauksmes sirēna. Nu, vismaz manā prātā. Nogurums izgaisa kā nebijis, un es uzmanigi pārvietoju savu dienvidpolu no krēsla roku balsta uz sēdvietu. Domās drudžaini pārcilāju pēdējo dienu notikumus, cenšoties saprast, ko atkal esmu nogrēkojusies.
- Nē, nē, viss ir kārtībā. Vika mierinoši pavicināja plaukstu, it kā izgaiņājot manas drūmās nojausmas. Pagaidām tu neko neesi sastrādājusi. Un, ja godīgi, tieši tas mani dara uzmanīgu. Pēdējā laikā tu esi izmainījusies… Tu ierodies uz darbu laikā, tu nerunā pretī. Tu esi kļuvusi tāda klusāka. Tev ir kādas problēmas privātajā dzīvē?
Es paliku, ar pārsteigumā atvērtu muti blenžot uz savu stingro, skarbo priekšnieci, kas līdz šim bija izrādījusi interesi tikai par manu LDK (lietderīgās darbības koeficientu).
- Leonīda, mēs strādājam kopā jau vairāk nekā piecus gadus. Pa šo laiku esmu paspējusi tevi iepazīt. Tu vienmēr esi bijusi… бойкая, ворчливая[3] un dabiski slinka. es vienmēr esmu to piecietusi, jo tev ir vienreizēja tirgus izjūta. Tu saproties ar klientiem, izproti viņu vēlmes un spēj atrast labākos reklāmas risinājumus. Tāpēc es pieļauju, ka dažreiz tu izrunājies vai strīdies pretī. Bet šonedēļ tu ne ar vienu neesi pat skarbāku vārdu pārmijuši. Tu Birutai Эскимо[4] nopirki. Visi tavi darbi ir izdarīti saskaņā ar grafiku. Šodien ir piektdiena, ārā ir fantastisks laiks, bet tu sēdi šeit… Saki, kas ir noticis?
Man nebija, ko teikt. No vienas puses, jutos glaimota par šādu sava darba novērtējumu, bet no otras… vai tiešām biju tāda īgņa?
- Leonīda? Kamēr grimu pārdomās, priekšniece bija apgājusi apkārt galdam un tagad piesēdusi uz tā maliņas man pretī.
- Vika, es tiešām nezinu, ko tev atbildēt. Manas smadzenes drudžaini meklēja izskaidrojumu uzvedības izmaiņām, kuras līdz šim pat nebiju pamanījusi. Birutai garšo saldējums, un šonedēļ tik karsts laiks…
- Leonīda, tev manis dēļ nav jāizliekas. Tevi kaut kas nomāc. Un ja es varu palīdzēt…
- Mēs ar Filipu izšķīrāmies, mans bioloģiskais procesors beidzot atrada piemērotu atbildi. Toreiz, viņa prezentācijas laikā. Kad mani sakoda lapsa.
- Vai tas būtu īstais iemesls? Viktorija paliecās uz priekšu, ar skatienu urbdamās manī, it kā cerot, ka salūzīšu un atklāšu kādu sirdi plosošu stāstu. Es jau labprāt… tikai nebija, ko atklāt.
- Es tā domāju. Mēs tomēr bijām kopā divus gadus…
- Kā jūtas tava roka? priekšniece negaidīti mainīja tematu, bet nenovērsa pētošo skatienu.
- Labāk. Lai to apliecinātu, demonstratīvi vairākkārt savilku plaukstu dūrē un atkal atslābināju. Naktī vēl dažreiz smeldz, bet tā liekas sadzijusi. Rēta gan paliks.