Viktorija piekrītoši pamāja, šķietami apmierināta ar dzirdēto un redzēto.
- Kas tu esi pēc horoskopa? viņa atkal mainīja tematu. Tik personīga saruna mums šo piecu gadu laikā notika pirmo reizi.
- Nezinu, godīgi atzinos. Mārdža šo jautājumu man jau bija uzdevusi un, saņēmusi tikpat neizteiksmīgu atbildi, noprasīja manus dzimšanas datus lietas dziļākai izpētei. Rezultātus diemžēl toreiz nenoskaidroju.
- Kad tev ir dzimšanas diena?
- Astoņpadsmitajā augustā, izšāvu kā no lielgabala.
- Khm… Lauva, Viktorija domīgi novilka. Varēju jau pati iedomāties. Tavi vecāki aizraujas ar horoskopiem?
- Nu, negribētu teikt, ka aizraujas, bet tētis dažreiz pārlasa tos, kas publicēti avīžu pēdējās lapās. Zini, tos, kur rakstīts šodien nelabvēlīga diena iepirkumiem, un puķuzirnīšu sēju atlieciet uz vēlāku laiku.
Priekšniece piekrītoši pašūpoja blondās matu šķipsnas un atgriezās savā vietā galda otrā pusē.
- Ej mājās, Leonīda, viņas balsī jautās nogurums. Ar suņiem tiksi galā pirmdien, ar to liekot saprast, ka savādā, intīmā saruna ir beigusies.
- Tā ari darīšu. Piesvempos kājās no krēsla un jau biju pusceļā uz durvīm, kad mani panāca Viktorijas piebilde:
- Starp citu, neaizmirsti rīt ir pilnmēness.
Es ilgu laiku sēdēju mašīnā savas mājas pagalmā, nespēdama piespiest sevi izkāpt no tās un doties uz dzīvokli. Mani bija pārņēmusi neizprotama trauksme, un auto salona šaurība sniedza mierinošu drošības izjūtu. Pulkstenis tuvojās deviņiem, un saules stari bija zaudējuši svelmi, bet ne spozmi, ņemot vērā, ka gada īsākā nakts bija gaidāma pēc pāris nedēļām. Beidzot, dziļi ievilkusi elpu, atvēru durvis un kā bulta izšāvos no Mini, pa ceļam pār plecu nospiežot aizslēgšanas pogu uz auto pults.
Laimīgā kārtā dzīvoklis pa dienu nebija tā uzkarsis, lai, atverot logu, pēc pāris minūtēm, karstums nesāktu piekāpties.
Ielēju sev glāzi aukstas ledus tējas un apsēdos virtuvē pie bāra letes. Iezvanījās telefons tā displejā mirgoja Mārdžas vārds. Uz mirkli apsvēru iespēju pacelt un atbildēt, bet tad nevēlēšanās runāt ņēma virsroku, un zvans palika neatbildēts. Turklāt zināju, ko viņa grasās teikt. Vai drīzāk pārmest kāpēc šodien izlaidu aerobikas nodarbību… Margarita šinī jautājumā darbojās kā mana sirdsapziņa. Pēc katras nobastotas nodarbības viņa zvanīja, lai nolasītu lekciju par veselīga un sportiska dzīvesveida nozīmi, it sevišķi sievietēm vecumā pēc trīsdesmit. Šovakar man nebija noskaņojuma klausīties pārmetumus par nesaudzīgu apiešanos ar savu trauslo dvēseles ietvaru, ko nezinātāji sauc par ķermeni. Tā vietā noķeksēju no palodzes kaudzīti ar sieviešu žurnāliem un nolēmu pameklēt tajos saprotošu un atsaucīgu attieksmi. Kādu rakstu, kas nomierinātu manu sirdsapziņu, paužot man līdzīgu uzskatu, ka sports ir nevajadzīgs un pat bīstams stress organismam un tā vietā labāk veltīt laiku garīgai sevis bagātināšanai (protams, modes žurnālu šķirstīšana gan neietilpa šinī kategorijā, bet uz to es biju ar mieru pievērt acis). Glancētā prese man bija kļuvusi par sava veida atkarību, kurā kautrējos atzīties pat draudzenēm. Jā, tas bija sācies kā profesionāla nepieciešamība lai uzraudzītu, ko un kā reklāmas jomā dara konkurenti, un varbūt smeltos jaunas idejas no ārzemju izdevumiem. Sākumā es iztiku vien ar tiem žurnāliem, kurus abonēja aģentūra. Bet, laikam ejot, ar to bija par maz! Jo pasaulē taču ir tik daudz skaistu, spīdīgu izdevumu, no kuru lappusēm pretī raudzījās ne tikai interesanti reklāmas risinājumi, bet kā no pilnības raga bira arī padomi katrai dzīves situācijai! Un tagad jau es krietnu daļu savas Ziemassvētku prēmijas tērēju abonementiem… Elle, Vogue, Glamour, Marie Claire, Allure… un, protams, gandrīz visi Latvijas izdevumi! To košie vāki rotāja manas istabas un sildīja sirdi.
Tomēr šodien lasīšana nevedās. Virsraksti neuzrunāja, košās krāsas kaitināja, bet modeļu stingie skatieni biedēja. Savāds nemiers bija pārņēmis ne vien mana ķermeniskā trauka saturu, bet ari katru trauka šūniņu. Tas pats satraukums piespieda mani piecelties no krēsla un pārvākties uz dīvānu, tad atpakaļ uz krēslu, tad guļamistabu, tad atkal dīvānu… līdz beigās nokļuvu dušā, kur uz mirkli atradu mieru zem spēcīgas vēsa ūdens strūklas. Tā likās aizskalojam tukšās, piņķerīgās domas, kas gluži kā uzmācīgas mušas zumēja mana smadzeņpoda dziļumos. Nevarētu teikt, ka tie bija dziļdomīgi, filozofiska rakstura apcerējumi par nopietnām, eksistenciālām lietām. Drīzāk domas līdzinājās Hameleonu rotaļām, kur ik pa desmit minūtēm no jauna atkārtojās viens un tas pats. Roka smeldza un īdēja, lai gan, apskatot tuvāk izveidojušos un vietām jau atlupušo kreveli, nespēju saskatīt zumoņas iemeslu. Tur nebija nekāda iekaisuma, sastrutojuma, netīrumu vai jebkā cita, kas varētu izraisīt nepatīkamās sajūtas. Nospriedu, ka tas ir smalks psihosomatisks simptoms, kas atkārtojas ik reizi, kad iedomājos par Filipu, mūsu pēdējo sarunu un savu privāto dzīvi kopumā.
Tas izdzina mani no dušas atpakaļ uz dīvāna, no kura pozīcijām caur atvērto logu pamanīju, ka neesmu vairs viena. No satumsušajām, viegli violetajām debesīm manī raudzījās baltā, gandrīz apaļā Mēness acs. Tikai pavisam nedaudz pietrūka līdz tās apaļajam maksimumam pilnmēnesim, par kuru šonedēļ tiku brīdināta jau vairākkārt.
Nekad iepriekš nebiju izjutusi šīs dabas parādības ietekmi. Nevarēju lielīties (vai sūkstīties) ar hiperjutīgu uztveri, kas liktu man reizi mēnesī slikti (vai tieši pretēji labi) gulēt, murgot, piedzīvot galvassāpes vai kādas citas nepatīkamas izjūtas. Puse no mūsu biroja dāmām regulāri apsprieda pilnmēness ietekmi uz viņu pašsajūtu, savā starpā sacenšoties ar simptomu dramatismu. Pagaidām viennozīmīga uzvarētāja bija Biruta viņas trumpi, mēnessērdzīgumu, pagaidām neviena nebija pārspējusi. Varbūt, tuvojoties Jēzus vecumam, ari es sāku beidzot izjust to, ko jūt katra kārtīga sieviete? Varbūt ari mēnešreizes man tagad būs sāpīgas?
Lai aizskalotu šausmīgās aizdomas, iedzēru lielu malku ledus tējas un nevilšus sarāvos. Kaut ko tik pretīgu sen nebiju garšojusi! Laikam pat ledusskapja drošās sienas bija padevušās jūnija svelmei un ļāvušas tai piekļūt manam mīļākajam dzērienam.
Rūgtā garša vēl uzkavējās mēles galā, liekot man riebumā pārklāties ar aukstiem sviedriem. Vai tomēr pie vainas bija kas cits? Pataustīju pieri tā bija mikla un karsta. Varbūt, sēžot mašīnā, biju noķērusi karstuma dūrienu? Karstuma vilnis lika sagriezties galvai un aizslaucīja visas citas domas. Piespiedu sevi piecelties un plašāk atvērt logus, cerot uz nelielu caurvēja pūsmiņu. Tomēr vakara siltais gaiss palika nemainīgi stings un smacējošs.
Glābiņu nolēmu meklēt dzīvokļa vēsākajā telpā sabruku uz vannas istabas flīžu grīdas un piespiedu karsto pieri pie gludās virsmas. Atvieglojums bija īslaicīgs un neapslāpēja ugunsgrēku, kas manī plosījās. Pavisam noteikti es biju noķērusi karstuma dūrienu, turklāt pamatīgu! Sakarsušo smadzeņu tālākajā stūrītī uzplaiksnīja doma par palīdzības meklēšanu, bet, tā kā telefons joprojām gulēja virtuvē uz letes, tikpat labi tas varēja atrasties uz briestošā Mēness. Es trīcēju kā apšu lapa, nespējot piecelties kājās un tādējādi laupot sev cerību aizkļūt līdz tam.
Šņukstot un vaimanājot gulēju uz grīdas un raudāju aiz žēluma pati pret sevi. Tā bija karma, liktenis vai likteņa ironija. Biju noraidījusi Filipa ierosinājumu sākt kopdzīvi un tagad miru vientulībā uz sava netīrā dušas paklājiņa, kuru noteikti izmazgāšu, ja vien pārcietīšu šo nakti.