Īens Votsons
Bābeles maukas
".
Īens Votsons
Bābeles maukas
'.
Pirmā nodaļa, kurā alekss ierodas Bābelē un paceļ to, kas nokritis ēzelim
Kad Aleksam bija trīspadsmit gadu, viņš un citi šīs vecuma grupas puikas mācījās cīnīties ar nažiem. Ilgus mēnešus viņi katru sestdienu trenējās gan divkaujā, gan divi pret diviem, gan divi pret vienu. Aleksam tas riebās. Nažu asmeņi bija izgatavoti no cietas gumijas, bet atstāja īstus zilumus.
Asmeņiem vajadzēja būt no gumijas, lai viņam nerastos ieradums vilcināties un uzreiz vēl neiedurt savu ieroci pretinieka kaklā vai vēderā. īstā cīņā šāda veida smalkjūtība varētu kļūt liktenīga.
Sākumā Alekss to neapjēdza. Viņu ieroču arsenālā bija pietiekami daudz M-16 šauteņu, pistoļu, granātu, dažāda kalibra automātu, mīnmetēju un pat raķešmetēju. Bet privātskolotājs Mičs bija tālredzīgāks. Kādu dienu munīcija izbeigsies, turpretī asie naži viņiem paliks vienmēr.
Tā nu Alekss mācījās mest nažus. Tagad tie bija no tērauda. Bah! Naži drebēja, iecirtušies mērķī, kuram bija cilvēka auguma apveidi. Mičs bija pierīkojis ķēdi, ar kuru vilkt šo mērķi uz priekšu un atpakaļ, bet Aleksam šķita, ka šādā nažu mešanas treniņā ir kaut kas neīsts. Jāšaubās, ka iebrucējs skries virsū pa taisno. Un ja nu Alekss viņam netrāpīs, tad būs pats sevi atbruņojis un uzdāvinājis savam pretiniekam ieroci.
Viņam riebās šī nažu mešana.
Piektdienas pēcpusdienās Mičs puikām mācīja ģeogrāfiju. Vislabprātāk Mičs darbojās ar Amerikas teritorijā esošo militāro mērķu karti. Primāro kodoluzbrukuma mērķu apgabali bija noklāti ar lieliem, melniem punktiem. Otršķirīgas nozīmes mērķu apgabalus klāja melni aplīši ar tukšu vidu. Dažas šis kartes daļas bija viens vienīgs melns plankums, it kā tur kāds būtu izlējis tintes pudeli.
Oregona, kur dzīvoja Alekss, bija tikpat kā tīra. Port- lenda un citi mērķi gar krastmalu bija sekundāri, bet citādā ziņā - ja pienāktu kodolsprādzienu pastarā diena - ar šo pavalsti viss būtu kārtībā, pat labāk nekā Ziemeļ- kalifornijā, kur slēpās citas izdzīvošanai noskaņotas kopienas.
Ja pastardiena neiestātos ar blīkšķi, bet gan pasaules ekonomiskās un politiskās sistēmas vienkārši sairtu, arī tad Oregonā daudzi tiktu galā ar situāciju, kamēr citur visi iedzīvotāji mirtu badā, dumpotos, laupītu un saltu.
Alekss bija audzināts ticībā Izdzīvošanai un tās dvīņubrālim Sabrukumam.
Dažus gadus vēlāk Alekss atteicās no tā izdzīvošanas veida, kurā trenējās kaut kur… kaut kur Kaskādu kalnos. Alekss nevienam neteica, kur tieši. To viņš bija apguvis savā agrīno apmācību kursā. Nekad neved svešiniekus uz savu mītnes vietu.
Un tā Alekss šajās - kā mēs mēdzam to teikt - civilizācijas vecumdienās mēģināja atrauties no Oregonas.
Kas par vecumdienām?
2000. gads bija iestājies tāpat kā iepriekšējie. Debesīs neparādījās Kristus, lai parautu gaisā visus patiesi ticīgos. Tomēr, lai gan Krievija un Amerika varbūt ari beidzot bija sarokojušās, tik daudzas valstis kā vēl nekad agrāk bija apbruņojušās ar vēl lielāku kodolieroču daudzumu. Tās ienīda Ameriku vai vismaz grasījās ienīst, kad būs nomainījušās to valdības, un 2001. gadā sagrāva Dvīņu torņus. Vai tā tika uzdots tonis jaunajai tūkstošgadei?
Alekss neticēja pasaules galam, bet iztēloties tādu iznākumu viņš spēja. Droši vien kaut ko līdzīgu dažādos veidos izjuta miljoniem citu cilvēku. Tie, kas ticēja Iedvesmai. Tie, kas ticēja izdzīvošanai kaut kur Kaskādu kalnos. Plānotāji un politiķi. Antiglobālisti. Parastie cilvēki, kuriem civilizācija uzdzinusi nelabumu. Jā, daudzi. Vai gan citādi Bābeles pilsēta būtu uzcelta no jauna?
Alekss Vīnters bija skarba paskata puisis ar viļņotiem, nepakļāvīgiem matiem. Šķita, ka ādu viņam - kā senai akmens statujai - noslīpējušas smiltis, dažviet nogludinot kādu izcilni. Tomēr āda neizskatījās slimīga, tikai radās iespaids, ka viņš nesen izsoļojis cauri smilšu vētrai. Mācīdamies koledžā, viņš pāris gadus tika lietojis taukainu sejas krēmu, bet tad no tā atteicās. Viņš secināja, ka viņa āda vienkārši straujāk nekā citiem zaudē vecās šūnas un audzē jaunas.
Viņam bija nekautra seja ar romiešu degunu un spēcīgu - pat uz priekšu izvirzītu - žokli. Zilās acis bija blāvas, it kā izbalējušas. Viņa matu krāsa nebija vienmērīga, brū- numā vīdēja sarkani laukumi, it kā reižu reizēm matu saknes izdalītu dažas šūnas ar košāku pigmentāciju. Kad viņš sēdēja, tad bija ļoti rāms un izskatījās kā pieņēmis kādu nelokāmu lēmumu. Kad viņš kustējās, kustības bieži bija straujas un pēkšņas, bet ne vienmēr mērķtiecīgas. Viņš cerēja, ka briedumā sasniegs līdzsvaru starp mieru un pēkšņumu.
Viņš bija pametis socioloģijas studijas Oregonas Universitātē Eiženā; šai sakarā viņš mēdza prātot par to, cik dīvaina no psiholoģijas viedokļa ir viņa noliedzošā attieksme pret savām mājām un radiniekiem. Viņš godīgi bija ticējis, ka, nopūlēdamies Eiženas vidusskolā, ir dumpojies pret nažu mētāšanu un tamlīdzīgām lietām. Viņš grasījās objektīvi pētīt savu audzināšanu, izmantojot tādus jēdzienus kā attiecību veidošana, grupu dinamika un ideoloģija. Viņš bija nolēmis noskaidrot, kāds ir tas mehānisms, kurš liek šai kalnu kopienai darboties. To paveikdams, viņš iegūtu savā mantojumā visu ārpasauli, kā tas piederas cilvēciskai būtnei, kas sasniegusi pilnību, atbrīvojusies no bailēm, saklausījusi likteni.
Un te nu viņš bija - sagatavojies pievienoties daudz dīvainākai kopienai nekā jebkurš izdzīvošanai sagatavojies ciemats, kopienai, kas radīta, lai noskaidrotu, vai izdzīvošana kā tāda vispār ir iespējama - civilizācijas izdzīvošana.
Te nu viņš bija, izbēdzis no jaunās tūkstošgades, pāršķirot kalendāru atpakaļ līdz pat 323. gadam pirms Kristus.
Te nu viņš bija, tuvodamies Bābeles vārtiem. Protams, šeit viņš atradās daudz tuvāk kodolsprādziena centram nekā jebkad agrāk dzīvojot Oregonā. Uz Miča militāro mērķu kartes Arizonas dienvidaustrumi bija izskatījušies kā viens vienigs liels melns traips.
Alekšu tas neuztrauca. Viņa domās viss šis apgabals, kas tagad pavērās skatam, bija ietverts maģiskā burbulī.
Varbūt beidzot Aleksam bija izdevies pārvarēt sevis audzināšanu.
Pastāvēja vēl otra iespēja - varbūt kādā daudz būtiskākā esibas līmeni viņš beidzot ir pakļāvies šai audzināšanai.
Tad jau redzēsim, viņš domāja.
Un viņš ir tas pats Alekss, kas raksta šīs piezīmes: grieķiski un uz dēlīšiem, kas sastiprināti ar eņģēm un noklāti ar vasku.
Uzmodināti no snaudas, viņi šķērsoja Arizonas tuksnesi un viņu galvās dūca kopīgā, universālā valoda: grieķu valoda.
Amfībijā uz gaisa spilvena brauca četrdesmit pasažieri; pēc valodas ātrmācības kursa viņu smadzenes joprojām putoja un kūsāja. Vienu nedēļu viņi tika pakļauti narkotiku un hipnozes iedarbībai un piesaistīti pie datoriem. Apmācība ielauzās pat viņu miegā. Balsis no ierakstiem lielā ātrumā spiedza kā svilpojoši delfīni.
Pasažieriem bija paziņots, ka ap to laiku, kad viņi ieradīsies Bābelē, viņu galvās viss būs noskaidrojies. Stabilas grieķu valodas nogulsnes būs nosēdušās prāta dzīlēs. Viņu ikdienišķā apziņa būs nesaduļķota, dzidra un atiska.
Garām pazibēja daži virs krūmāja izslējušies saguāro kaktusi. Trauslie, jūras dibenā augošiem koraļļiem līdzīgie okatillo krūmi izskatījās nedzīvi, tie bija kaltuši tik ilgi, ka gandrīz pārvērtušies putekļos. Vai varbūt tā tikai šķita - pēc Oregonas sulīgās audzelības. Tālāk priekšā vairs nebija pat krūmu. Viss tuksneša klajš tik kails un bakurētains kā Mēness virsma, it kā ainava būtu speciāli attīrīta, lai radītu neitrālo joslu starp Amerikas un Babi- lonas augu valstīm. Alekss atcerējās, ka šis ir vecais Lūka- Viljamsa Gaisa spēku poligons. Raķetes, artilērijas šāviņi un trasējošo ložu zalves ilgus gadus bija noplicinājušas augu valsti.