Nu, lūk, viss skaidrs, tas ari bija viņa šīs nakts murgs. Visa pasaule tika iznicināta. Tagad Alekss to atcerējās.
Uzmanīgi izvilcis kasetni ar visu kārbiņu no paslēptuves istabas sienā - protams, ka Gupta nebija to zadzis! - un ievietojis mazo sainīti savā gurnautā zem tunikas, Alekss pievienojās pārējiem brokastotājiem pie auzu putras bļodām. Zvirbuļi čivināja un laidelējās gar atvērumu griestos, cerēdami, ka vēlāk varēs nolaisties un izknābāt atliekas no bļodām, pirms tās būs aiznesusi murminošā apkalpotāja.
- Vai tu iesi uz Marduka templi? - Debora vaicāja Aleksam.
- Nē. - Bet tempļa apkaime bija tieši tā vieta, kur viņš grasījās noslēpt kasetni. - Jā. Varbūt.
- Atļauj man būt tavam ceļvedim, - piedāvājās Gupta. - Un arī tavējam, daiļā dāma.
- Mēs iesim vieni, - teica Alekss.
Debora uzrāva uzaci.
- Mēs?
Vai Alekss varēs veiksmīgi paslēpt kasetni, ja Debora būs ar viņu kopā? Sasodītā kasetne! Visa šī padarīšana jau sāka līdzināties apsēstībai. Bet viņš nejutīsies mierīgs, kamēr nebūs to mantiņu droši noglabājis.
Ja Alekss dosies uz templi viens pats, Gupta pamani- sies uzspiest sevi Deborai par pavadoni, par to nebija šaubu. Un tādā gadījumā - ko Debora nevilšus Guptam atklās, ko pastāstīs par Alekša noslēpumu? Un pati par sevi, par to, kas viņu vieno ar Alekšu?
Nezaudē drosmi, domāja Alekss. Uzvari.
- Atvaino, Deb, - viņš teica, - bet man šķiet, ka čalim jālūdzas vienatnē. Vai varam satikties pēc tam? Paēst pusdienas, kaut ko apskatīt? Norunāsim satikties… Viņam nebija ne jausmas, kur.
- Pie tempļa galvenās izejas, uz ceļa gar upi, - ieteica Gupta.
- Labi. Tātad tur. - Alekss piecēlās.
- Kad? - pavaicāja Debora, un tā bija laba zīme.
- Neizmirstiet, - Gupta piebilda, - ka tūlīt pēc pusdienām gandrīz visai pilsētai ir atpūtas laiks.
Izteiksmīgi lūkodamies uz Deboru - nevis uz Guptu - Alekss pateica, cikos būs viņu randiņš.
Neibu noslaucīja no apakšlūpas tur pielipušo biezputru un piecēlās.
- Aleks, es tevi pavadīšu.
- Nevajag pūlēties. Gan jau es templi atradīšu.
- Dari, kā gribi, draugs. Dari, kā sirds kāro. - Un nūbietis no Amerikas dienvidu štatiem aizvainots aizslāja prom.
Sekojot iebraucamās vietas durvjusarga sniegtajiem norādījumiem, ceļu atrast bija viegli. Pa šaurām ieliņām Alekss devās dienvidu virzienā, garām ādmiņu un paklāju audēju darbnīcām, varkaļu smēdēm un konditorejām; tā viņš sasniedza galveno maģistrāli - Marduka ielu. Platā, bruģētā bulvāra abās pusēs slējās augsti bezlogu nami. Saule bija Aleksam aiz muguras, un atkal viņam šķita, ka mirgojošais, milzīgais Bābeles tornis rauj viņu sev klāt, it kā šī spirālveida celtne patiešām būtu izjaukusi pilsētas ģeometriju, radot vairāk brīvas telpas pašā pilsētas viducī, gluži tāpat kā atvara virpulis veido papildu virsmas laukumu ūdenim, kurā mutuļo šis atvars.
Babilonieši, kas soļoja, spieķus vicinādami - ar turbāniem galvā, lielākoties sabiedrības augšslāņu pārstāvji - tikpat kā ne skatiena neuzmeta Bābeles tornim, bet Aleksam nācās pacensties, lai mainītu virzienu un iegrieztos Procesiju ceļā. Pa to viņš aizsoļoja līdz garai ielai, kas veda uz ziemeļiem - uz uzvaras dieva templi.
Abpus ielai zem mūra velvēm bija ierīkoti veikaliņi - ņudzoši tirdzniecības bišu stropi, kur savus īpašniekus mainīja maisi ar graudiem un sezama sēklām, kastes ar kaltētām zivīm, niedru saišķi, ādas, vilna un sieri. Tirgoņu un uzraugu lāstu pavadīti, šurpu turpu skraidija nesēji. Pilnā sparā darbojās vienlaikus vairākas ūtrupes, visos kaktos pircēji kaulējās ar pārdevējiem. Šī kņada Alekšu mulsināja, un viņš tā arī neiegāja zem velvēm, tāpēc drīz vien nokļuva līdz tempļa pagalmam. Viņš cerēja, ka tur būs mierīgāk.
Salīdzinot ar veikalu ielu, tur patiešām bija nedaudz mierīgāk, bet vienīgi tāpēc, ka pagalms izcēlās ar savu plašumu. Mūrī ap pagalmu bija vairāki vārti, caur kuriem nemitīgi nāca cilvēki, un turpat pagalmā daudzās sīktirgotavās tiem tika piedāvāti vīraki un eļļas, asiņojoši jēri, krūkas ar vīnu, kotletes un amuleti. Ar gaišzilu un dzeltenu emalju klātie mūri bija augsti un gludi. Tajos neizdotos atrast nevienu izņemamu ķieģeli. lūrklāt jebkurš varētu redzēt, ko Alekss tur dara.
Tempļa ēka izskatījās sarežģīta, iespējams, ka tur bija slepeni kakti un ejas. Plati uzbērumi veda augšup, kāpiens pa tiem bija diezgan stāvs; uzbērumi līkumoja un krustojās cits ar citu, lokā apjožot lielās ēkas kolonādi; kolonnas ar torņveida augšgalu bija tumšbrūnas, sakaltušu asiņu krāsā. Daži dievlūdzēji kāpa augšup, citi - lejup. Vai patiešām visi šie ļaudis gāja lūgties? Pielūgt kara dievu? Vai varbūt viņiem tikai gribējās mazliet izvingroties un papriecāties par skatu, kāds paveras no augšas?
Ziņkāres mudināts, Alekss apturēja kādu dievlūdzēju, kurš jau devās prom; tam bija turbāns un bārda, un bagātīgi rotāts spieķītis ar ziloņkaula rokturi.
- Atvaino, kungs. Es esmu šeit svešinieks. Vai tu patiešām tur lūdzies kara dievam? (Vai varbūt tu atnāci tikai "sakārtot domas"?)
Vīrietis pietvīka aiz dusmām.
- Muļķis! - viņš nošņācās un atgrūda Alekšu malā.
Šo vārdu apmaiņu bija dzirdējis kāds cits, gados vecāks
vīrs. Viņš pienāca tuvāk, bikli smaidīdams, it kā atvainodamies, un palika stāvam, virpinādams pirkstos savu bronzā apkalto spieķi, kura rokturim bija buļļa galvas forma.
- Klau, grieķi, bet ja nu tā ir šķīstākā rīcība - pielūgt tos dievus, kuru nav? - viņš noslēpumaini vaicāja. - Varbūt, pielūdzot tādus dievus, cilvēki rada iemeslu to esībai? No otras puses - kur vēl šais vēlīnajos laikos iespējams visā nevainībā pielūgt karu? Varbūt šie lūdzēji vienkārši meklē savu zaudēto nevainību - dzīvniecisko nevainību, jo dzīvnieks nevaicā, vai saule rītdien vēl uzlēks. Tas pat nevaicā, vai vispār vēl pastāv tāda rītdiena.
- Un tālāk? Hirpini.
Seja vecajam vīram bija laika izvagota, putekļaina - it kā netīrumi būtu iekļuvuši grumbās un tur nogulsnējušies. Aleksam šķita, ka viņš skatās pats uz sevi - novecojušu.
Glaudīdams bronzas buļļa galvu savā rokā, vecais teica:
- Dzīvnieks neko nezina par rītdienu. Vakardiena jau ir izdzisusi. Ir tikai tas, kas pašlaik, tikai tagadne, šis mirklis. Mirklis, kas atkārtojas mūžīgi. Tālab dzīvnieks un viņa dzimums pastāv miljoniem gadu ilgi. Viņiem nav vēstures, viņiem ir instinkts. Jā, grieķi, bet varbūt kara dievi tik bieži iznīcina impērijas ar visiem to pieminekļiem un dokumentiem tāpēc, lai mēs nesadruptu zem vēstures smaguma? Lai mums nepietrūktu spara jauniem pasākumiem, kas patiesībā ir tie paši vecie pasākumi - vispirms aizmirsti, tad atsākti.
Kāds labums Aleksam no šīm runām? Kas bija vecais vīrs? Filozofs, fantasts vai muļķis? Bet varbūt futurologs? Vai viņš apgalvoja, ka pasauli un cilvilizāciju nepieciešams iznīcināt, lai pasaule varētu turpināties? Ka Amerikai jāsagrūst, lai varētu uzplaukt Amazones vai Ašanti impērija? Bet kāpēc viņš nepieminēja visas tās kodolraķetes, kas gulēja savās tvertnēs, šūpojās savās zemūdenēs? Vai iespējams, ka sabiedrība vienkārši sagrūs, bet raķetes paliks turpat un sarūsēs neizšautas?
Tādus jautājumus Alekss neuzdrīkstējās uzdot šeit, tikai pārsimt soļu no Marduka tempļa.
Vecais vīrs, iedūris spieķi zemē, paspēra ap to dažus lēkājošus soļus.
- Ak jā, grieķi, - viņš teica, - un varbūt Mardukam vispār nav nekāda sakara ar kariem. Neiztēlojies sevi par lielu gudrinieku tāpēc vien, ka esi no svešas zemes. Šeit atspoguļojas viss, kas notiek kaut kur citur. 1\i šeit ieradies atklāt sev Bābeli. Bet Bābele nav šeit tāpēc, lai atklātu tevi.